apjaušamās robežas samazina mani pieaugošā ātrumā, savādi tā zust no jau mazas vienības un neiekļūt zemnulles area
un es baidos elpot, tik trausla kļūst pasaule, kad tu esi mazs, tad sirds skaita laiku arī pirkstgalos, juti pulsu? un kā elpa atdala cementa druskas, juti? kā kaut kur lēni lāsoja zeme, noliecāmies pie sliedēm un gaidījām ziemeļbriežus atnesam vienīgos pukstus, ko līdz šim zinājām,
likum
sakarīga
bojāeja
pēc laika.

cik?

kas?

kas ir pēc tam, kad visas iespējas ir apskatītas, ko tu tad jautā, ko tu jautā, kad esi noskaitījis sev priekšā visu pasauli pa detaļai vien, tu tad pārāk labi zini, ka vienmēr kaut kas paliek aiz sasniedzamā.

kaut kas ir tajā ceļā, kurš palika otrais. un, kad tu izvēlējies otro, savu otro, tad bija vēl kāds trešais, kurš palika rezervē, kāds, kurš tev atgādināja par ceturtā eksistenci, ja tu būtu kampis abus, otro un trešo,

vai ir negatīvi skaitļi?

vai ir sastādāmi algoritmi?

vai ir apjaušamas tās straumes krustām šķērsām visos virzienos ārpus iekšpus cauri apkārt neskartas neskaramas,
pieskaries, bet tikai uzmanīgi, pacel lēni roku un iesniedzies ar vienu (vienu) smalku sajūtu
pusszilbi
aizturētu elpu
iekšā

kā nodreb gaismas stars kā apliecas kā liktenis salocas smaidīgā sauleszaķī kā pēkšņi atbrāzmo logs vaļā līdz galam, kā piepeši silts krokusi dzeltenas sejas smaidi nāc līdzi tev sauc ejam pūst pieneņu pūkas acīs

stīga gaisā trīs, vizuļo, sudraba dzīsla



kursors elpo un pirksti iztaisnojas pēc katra taustiņa
kājas atbrīvojas no embrija pozas un biklas ieslīd

man bail elpot
es lidoju
nevajag plaušām neko, es pārtieku no atvērtām durvīm un atvērtiem logiem, smejamies pie istabā ielaistas saules, paskatamies viens otrā un lecam laukā

(kad es Tevi atkal satikšu? vai Tu nu būsi meitene tramvajā, vai es nu būšu ieslodzītais)
(es nezinu)



kā aug šī nojausma, šī pārliecība
man nevajag kvēlu lūgsnu pēc brīnumiem
kad cilvēks mācās taustīties, viņš iemācās brīnīties,
tik pašsaprotami nu aizturēt elpu
kā aug elpa iekšpusē. iekšpusē vēl iekšāk aiz ķermeņa. tas ir tik dziļi prom aiz ķermeņa, ka nu jau laikam ir ārpus. "no viena skatupunkta kādu vietu tu ieraudzīsi divkārši, laiks būs apmetis loku." viena diena un cita diena. varēsi pateikt, kura pirmā un kura pēdējā?

es gandrīz jau ticu, ka varu pirms nāves tajā pabūt, bez iemesliem, bez komas, bez nekā. tāpat nekustinot telpu, pieskarties lēni un uzmanīgi, nekad nezinot, kur vedīs, vai aizvedīs vai pašam būs jāiet

kaut kad uziet sevi no otra skatupunkta

(aizskrienot tu bēdz no neizbēgamā, Neizbēgamais bēg un nespēj izbēgt, un tu skrien tam pakaļ, pa priekšu. tu ieraksti savu programmu, tu ieraksti savu kodu, tu ieraksti odu, ieraksti rekviēmu, tu pieraksties uz neizbēgamo iepriekšparedzēto nāvi ar saviem lieliem soļiem; tu aizplūsti pa pasauli, sniedzoties sakrampētiem pirkstiem tālāk, it kā tev trūktu gaisa, it kā kāds aiz kājām tevi turētu, un tu rāpies, izmisīgi rāpies, kārpies,

karpas smaks lielveikalā.



viens pieskāriens un mēs iekrītam
a t b r ī v o j i e s





a t - b r ī - v o - j i e s