Zebrum
Mīļo zaķi...

nenokavē.. nenokavē neko, korintes sarkst, mums vēl jāpaspēj pilnām saujām tās plūkt, līdz mellas mutes un zobi sāp.. esi atpakaļ. Es savēršu Tev melno ogu krelles uz smilgas, pa vienai pērlei, pa vienai dienai, pa vienai lietai, kas Tavā prombūtnē liek Tevi piesaukt, nē, tā neesi Tu, tās mēs, divas cielavas vidžinam smieklus,

Tava balss vakar bija skumjas un prieks, citādas minūtes rēķinā, citādi vārdi krūtīs, balss aizluust, Tu zini..

Sarkanas un zilas svētku lentes un pušķi, veloceļā kāds aizmetis pagājušu svētku zīmogus, tā jau te notiek, laiks skandējas pieci pret divi, es nezinu Tavu laiku, kā Tev.. kad celt kopā ar Tevi pusdienu traukus, kad spogulī pēdējais skats..

Varžu pļavā viss tīrs, nāve citudien, vai varbūt - sen nav lijis..
Dīķis klusē, nāc atpakaļ.. lai kurkst un kviec, plunkšķis ir bez Tavām basām tibām,
man pārpārēm šīs vilcienu dunas, tilts tik baiss bez saules vienā pusē, mūsu - otrā..

Nāc atpakaļ, divas nedēļas vien prom, tas nekas, ka prom, var just, cik tuvu,

ES MĪLU TEVI, SAULE!!