man ap apvārsni ir notekcaurules tur griestos jumta dobjās skaņas pie skursteņa kustas skudras un lej lejā ūdeni un spļauj uguni kad naftas naftelīna smaka ar smārda garo pinceti apteksnēja lielo luksoforu un taustījās ar beigtu peli pie apvāršna man no debesīm nošāva smaidu un dienas bija varenas ar gaistošu palātu un palagiem pietvīcis leduslācis bikses krāca atveda no pleskodāles lielo litra mucu ar piecūkotu apogeju un tagad man bija vairākas reizes kurās iespītēties un nedot par sevi luksofora katarsi un taustīties kā pterodaktilim un gaismas lingvistikas lokos manas piecūkotās paduses bija varenas un teiksmainas un tām karājās gājēju sūdi no ūsām un taisījās ka tiek kā nebūtu gliemezi iesūcis nāsīs ar lejas saksijas garaiņiem un draudīgo pretiesnu klepu klēpja saskalinātajā pietūkušajā likopodija plāksterī un dievišķajā liķierī ko man atdeva par pravieša pelniem nopelnītie zārcinieki un taustīja manas paviršās fizionomijas ar līkiem īkšķiem spieda ārā gvelžamo muļķību un es biju katarses sīrums ar nāceretes gareno fallu.