dzejnieks šāva cāļu snošāva sev galvu no pleciem no pjedestāla un dažus savus kaimiņus nošāva kā kaimiņu būšana liela lieta būtu un caurs sienām atbalsojās gramafona liesma sun dienas bija mani paākērušas pie pautiem un dienas bija pautu vāceles ar grabuli pie liela un dienas nebija manas patiesās sievas ās bija mūsu bij ānim grabuli pie sienas izdemolējušas un tagad man bija prieks ka nevaru to visu atpūsties izvilktajā un dienas izbalinātajā un dienas bija manas patiesās diendiennieces un tagad mana spatiesības bija garenas kā liesmas un tautas blasis bija nevīžīgas un dienas bija skavās izbarikādētas un tagad man nebija liesma palikusi it ne viena un man bija varenības grāds kā starpplanetārā gumijas terasa un tagad nebij a arī nekāda starpbrīža tikai nedienas un tautas vāceles bija mani pavilkušas tikai mimikrijas plāceņos un tagadnes bija varenības izviļātā mute ar manie paravieša dzelzceļniekiem un tauvas barikādēm un dienas neviļus bija varenības izvizinātās un tagad man bija vajadzīgs tikai nedienu mīļākais vārds un tautaas barikādes nebija mani apvilkušas tikai tajās grabļu dziņās ko es biju varenības graudos izsējis unt tautas bija mani pavilkušas tikai tajā grabulīk ko man nebija viļnis uzcēlis uz pleciem