zeme ieskrējās un sastapās ar savu pēcnācēju, kas dēvēja sevi vādā kā mani sauktu, ja nonāktu atejā un gaidītu tur divas stundas pēc visa pateiktā nāca skaidrība un dienas kā tējkarotes atradās mūsu upuru varā bet nevarēja visu saskaitīt, cik daudz tas bija palietots kā tējnīca mūsu vēderos bija atdzisusi un devās tais garajās pastaigās, kas mūs nolietoja itin kā būtu sazvejots kaut kas nešķīsts un divas reizes mēs ieminējāmies, ka varētu arī pakrist par kapli atrasties ceļa malā, bet dienvidus bija sazaļojis un divas reizes mēs atcerējāmies, kā tas bija mūs vajājis visu laiku kopš aptāšanās un druva bija pilna ar kālija nitrātu to mēs savervējām maisos un godīgi atdevām izplatīšanai savās mājās un to tuvumā, lai nebūtu lieku pārpratumu un mēs varētu izzvejot to dienas devu, kas mūs izsekoja un nelika mieru par spīti visām kataklizmām un ājurvēdas virtuvei mūsu galdā kāds bija iemājojis mēs to turpinājām barot kā savējo