ziema iznēsāja radiatoriem spalvu ar grobiņu sadraudzējās tad sakāvās bildēs pie sienas, tur bija striķis gaismas ieslēgšanai un pogas caurumā karājās atslēga ar striķi galā kā mazu bārbaliņu mazu strutu pudurīti, mēs parāvām aiz aizkariem un tie pavēnī sapuva un kad mums iznesa balinātu stiklu sūbinātu un man bija gar to jārauj sērkociņš un tauta iznesa mūsu piekakātās bikses laukstrādniekiem apvemt un tad mēs ar jūsu stāvo lampu bijām garīdzniekiem atnesuši kaltētus ābolus un tauta bija manas bikses jau viendien atņēmusi un gaidīja, kad man būs jājūtas sadragātam un tagd uz radiatora bija ribas, kurās žāvējās āboli un dvielis un tauta skaldīja malku, lai radiatoram būtu bauda un mēs ar mazo dvielīti gvelzām niekus par beržamo švammi un putuplasta lupatu un mums bija arī garšvielas rakstāmmašīnas iebīdāmās durvis mums bija jakā pakārtas aiz roktura un daudz mums netrūka, lai kabatas piebāztu pilnas ar ledenēm un hōrēm un man bija vairākas tādas iespējas, ko es nevarēju atnest, man skapī bija veļaspulveris sadalīts celofāna kārbiņās somiņās un tās nedrīkstēja aiztikt ar slapjām rokām tās disolvējas absolvējas iznēsā bērnus un pakaras liepās laipās ievās sniegā aiziet pabarot govi un saplūst kopā ar marinādes lielo ingveru un tagad man bija vairākas vaicāšanai pakļautas aumaļas un to visu man nebija nekāds rieksta koks pasargāt ievedināts un tagad man bija vairākas bulciņas no jumta līdz korei sakarinātas un taustījās ar dzīparu pa vilnas džemperi un taisīja birokrātijas somiņas un domas nedalīja visu pārpalikušo, jo to nebija manās iesnās iespundētie prasījuši. rokturis bija verandas groteskā spazmatika un man nebija nekāds lieks prieks jums aizsākties pavēlēts un tomēr manas briesmas nevar jūs visus iznēsāt kā kapeiku kapilārus un man bija vairākas  spaiņiem pakļautas nācijas un nekad vēl ne biju es tik stingās rokās draiski artikulējis un radikulīts manas prasmes bija atvedinājis tikai draiskajā vienveidībā un tiktāl tas bija manas pravieša aramvielas saplacinājis, ka nodoms jau bija vairākas reizes izsenis sakāpināts mūsu ierunātajā sirdspukstu grāmatā radiogrammā un pienesa pulcēšanās amonjakus tik tuvu sirdslietu ministram, ka to nevarēja manas pareizās kārtulas atgrebt no grebņevas iznest un zupā saskalināt un piesiet pie pīkstošiem lindrakiem ko jau vienviet man bija amorfajā gāzmaskā ieskalinājis brīnumainais dzīvnieks senlietu spodrinātājs laukā izmestais sienas skapis un taisnais brienamais pravietis artūrs forsts ar gāzmaskas aromātisko brīvdomātāju un taisnās barikādēs mēs prātu vērām caur dūraiņiem un mums nebija vairākas tādas iespēju katorgas jau no paša rīta atremontētas un tas mums lika pievakarē izgulties pagultes senlietās un deva dienas aizvakarējā sirdslietu kambarī iznest mistkasti no loga spodrā galvgaļa un tauta atņēma mūsu sveicienam pastiepto plaukstu ar gāzi to bija vestibilā sakarinājis briesmīgais līkumotājs lauku ļaundaris briesmu ministrs stūrgalvīgais spiedpogu artikulētājs miezītis kaspars dimiters ar gāzi spēcīgi cīņā laidās būdams pavēlnieks tērvetes alum ar bezmiega aprocēm spiedīgā gaitā klauvēja pie apvāršņa kodīgās gāzēs lavierēja pa pietūkušo aizmāršību un gaidīja, kad no prievītes atvīsies sirdspukstu klauvējieni manās manevru čībās un gaismas pavēlnieks mani bija apturējis ar tautskābes gliemežnīcu un taustīja pulsu pēc pavēles bombardēt parīzi mēs ar juglas stacijas apkaimi lavierējām pa brētliņu kapiem un mums nebija acu zīmuļi izdalīti, jo mēs baidījāmies no sirdsklauvēm un mums bija vaicāts kā tas atspoguļojas visās baiļu aizmāršībās, ka man pat nebija vairs ko ieskandināt sprandā un dienas bija pavēles pilnas ar manevru un tukšo aizstāvības runu minoritāšu galvgalī un taifūna kadiķos aizgrābtajos sirds pievakares minoritāšu dūksnājos un taisījās atvāzt nazīti un gaidīt briestam lieko aizgādnību tieši mūsu mušmirēs un sakarsētajos birumos tik lielas birztalas nebija mani ievazājušas taisnajos grādos un tagad man bija paveicies smaidīt ar brienamo.