uz stacijas tuneli brauca zebru karstās galvas ar pāvu sniegpārslām manas acis kā dālderi dukāti dolāri kaņepju sēklas snaikstās pēc pincetes plintera garšvielu skapītī mandeles ar pirkstu taisīts ēveļsols mani apceļ vārītas olas tās skatās kā es goros un gorās pakaļ strausa olām manās mājās tikai uzacis ar pinceti retināts sviests uz sienas daiļamatniecībsa meistarība un baseina čības mani atveido ovālā krāsvielu pudurī un tais dienas daiļajās daļās, ko man pēckomunisma ēras gaismās bija pasviedis ierēkt par prātam neapveramo draiskulību un tagad man bija vairs tikai atlicis, ko tas pateicis tas to atvedis aiz rokas aizlicis ausī sakāris un taustās, ko tas visu bija tādu labu sataustījis šajos grādos un anomālijās un taisīja traci uz prinča kāzu kleitas atnesa bērniņš stārķim kažoku.