atgadījums ar mācītāju
Vārdā es mācītāju nesaukšu, bet nu katrā ziņā atgadījums notika ar viņu. Toreiz vēl jaunu diakonu. Diakons ir kautkas, kas laikam vēl nav mācītājs, bet ir gana augstu jau pakāpies uz Dieva pusi, lai viņam būtu visas tiesības uz kristīšanu. Tagad nu šis jaunais diakons grozās latgalē pa baznīcu, kamēr vēl nav atbraucis bīskaps no kautkurienies(bīskaps atkal ir jau ļoti augstu uzkāpis pie Dieva, gandrīz tā kā pāvests, tikai zemāk kādu gabaliņu). Cilvēki jau visi sasēdušies un dzied kādu jauku dziesmu, apmēram kā - Jumprava svāta, Agliunas bazneicā. Tagad pienāk pie jaunā diakona viena sieviete, manāmi iereibusi, un saka - gribas lai mani nokristī. Diakons prasa - tagad? - Tagad - atbild sieviete. Nu labi, diakons saka lai šī iet pie sānu altārīša un pats tikmēr savāc visu aprīkojumu(svaidāmās eļļas un vēl visādi mazākzināmi instrumenti svētīšanai.
Tagad diakons dodas pie sievietes un saka - pataisat vaļā nedaudz te krūtis, lai var pārkristīt ar eļļu, pats pa to laiku dodas pie kanceles lai paņemtu vel kauko aizmirstu, krāmējas, krāmējas. Jūt kautkas nav labi, cilvēki vislai dzied - Jumprava svāta, Agluinas baz.... Klusums, dziesma apraujas, visi skatās kautkur. Diakons apgriežas, skatās - sieviete stāv ar plikiem pupiem un raugas debesīs ar apgarotu seju. Kādu brīdi padomā diakons, kautkas tomēr jādara, nu tad kārtīgi arī ar eļļu uz tiem pupiem krustu virsū, lai nāk svētība. Pats daudz neskatīdamies dodas apakaļ pie kanceles, nosakot - var taisīt ciet. Bet dziedāšana neatsākas. Visi skatās uz sievieti. Neatsākas minuti, divas, diakons skatas atpakaļ, sieviete vēl joprojām stāv ar plikiem pupiem un skatās uz debesīm(tb griestiem). Tā beigās diakonam nācās pašam pogāt ciet to krekliņu, bet nu galvenais, ka cilvēks dabūjis svētību.