Ceļš atpakaļ
Mēs sākam palikt tramīgi, jo ceļš jau pirms tam bija tāds kuru latvijā sauktu par valni purva vidū. Lai arī zeme ciematā ir sausa, kā uzlīst lietus, vai sniegs, kaut 15min, tā parvēršas dubļu jūrā. Temperatūra lēnām nostājas ap 0 un ceļš paliek par purvu. Mēs sākam domāt ka šoferi varētu arī neatbraukt. Sakam vietējiem - a autobusi uz Vengerovu taču vienmēr iet, reizi dienā. viņi atbild - kad ir ziema, tad neiet. A pasts taču iet? Kad ir ziema, tad neiet, bobiks reizem atbrauc, kad nenogrimst. A zirgs iet? Iet, tikai trīs dienas. Sēžam nevisai iepriecināti par iespēju palikt visu ziemu timofejevkā, kad vakarā dzirdam mašīnu, taurē. Izskrienam ārā - busiņš ar krievijas karodziņu, pa logu izkāries igors. Mēs saucam - privet, dumaļi što njeprijedite. Izkāpj Andrejs - Ruskije svajih na vojne njebrosajet. Uz mūsu sanākšanu sanāk puse dzerevņas. Kamēr no visiem atvadamies, kamēr apsolamies visiem atsūtīt vēstules, kamēr sadodamies rokās un nodziedam auga auga rožiņa, paiet stunda. Baba Ņina un Baba Beņa apraudas. Raud arī jaunā skolotāja ar vārdu ko krievi neseaprotot - Neļ, vēlāk izrādijās ka viņa ir Aneļa(Annele) Kad mēs kautkā izstumjam busu no Timofevkas un sākam braukt pārāk bieži nekāpjot ārā lai to stumtu, redzu ka arī autobusā daži mūsējie raud, visdrīzāk ka mēs Timofejevkā vairs nekad neatgriezīsimies un ja mēs atgriezīsimies pēc 10 gadiem, tur vairs nekā nebūs. Bet ceļš vel nav beidzies, pa to jābrauc vismaz ar 60- 70kmh, jo citādi mašīna iestieg. Bet tagad viņa pa slapjo valni, kura abās malās ir purvains mežs, brauc kā kuģis, draudot iegāzties ar diezgan pamatīgu ātrumu kokos un nogrimt purvā. Bet šoferis kuģi vada tīri labi, izrādas čečenijā esot bijis jābrauc liela ātruma pa kalnu ceļiem, lai nevar sašaut bruņu transportieri. Pēc kāda laika sāk riebīgi čīkstēt ritenis. Apstājamies sausākā vietā. Salūzis tilts, ritenis ir izlīdis gabalu lauka. No timofevkas 30km, līdz Vengerovai 50km. Ārā 0 grādi, paliek aukstāks. Mobilie protams nestrādā. Dubļi līdz ceļiem. A shto mi budjem delatj? A shto delatj, budem jehatj. Un aizbraucām ar visu riteni kroplo līdz pat Novosibirskai. Pa ceļam gan šoferis aizmiga un iebrauca pretējā braukšanas joslā, bet pēdējā brīdī viena mūsējā viņu pamodināja(viņa bija vienīgā kas negulēja tajā brīdī)