Sēžu pie kompja teļnaškā, graužu ciedru riekstus, kurinu pīpi(zb belamor kanal:), klausos prošaņije slavjanki. Vakar naktī ielidoju Rīgā, dzeram ārā šampanieti, iet garām viena raudoša meitene. Prasam - kas uz sirds? Ai, baigi sūdīgi, atlidojusi no Londonas, tur laikam strādājusi, tagad baigi grūti, neviens nesagaidijis, viesnīca sūdīga gadijusies, tāda pabomzīga, tv neesot, tikai gulta un viss. Kautka grūti bija novaldīt smieklus pēc pusnedēļas bez elektrības, ģerevņā kur dubļi ir līdz ceļiem, kur nav tualetes, vannas, kur cūkas staigā pa "ielām", kur nav vannas, dušas, kur nav izlietnes, kur
ūdens ir upē, kur tu nekad neesi tīrs, kur veikalā var nopirkt tikai putraimus un cepumus, bet kur ir burvīgi cilvēki un nežēlīgi interesanti pavadīts laiks.
Ko es darīju sibīrijā? Nesen Krievijā bija tautas skaitīšana un apmēram tūkstoš cilvēku kā savu tautību bija ierakstījuši - Latgaļec. Mēs devāmies uz vienu ģerevņu netālu no Novosibirskas(500km, no kuriem 100km pa purvu, kurš lepni nes nosaukumu - ceļš. Ģerevņu sauc Timofejevka un mēs cerējām tur satikt pāris Latgaliešus, kuru senčī devušies uz Krieviju labākas zemes meklējumos 19. gs. beigas. Mēs cerējām ka būs vēl palikuši daži kuri mācēs latgaliski, vai vismaz kautko par viņiem pastāstīt. Uzrakstīšu par visu braucienu kā mums veicās visa ceļa gaitā, itsevišķi par piedzīvojumiem Sibīrijā, bet protams arī par ceļu uz turieni, par divām dienam Maskavā, kur gan man galīgi nepatika, atšķirībā no Novosibirskas un Sibīrijas, kura mani tā pārsteidza, ka es tagad par Krieviju domāju pavisam savādāk nekā agrāk.