Stõsts nū senejīm laikim
Viens onkulīts man izstāstija stāstu kas noticis pirms kāda laiciņa jau.
Iet viens mužiks pār lauku uz māju. Iet iet, bet sabiezē viens riktīgs mākonis un uznāk ļeits. Labais cilvēks skatās ka priekšā liels ozols(pie kura es ar biju, riktīg vecs un riktīg liels un ar milzīgu caurumu vidū) un lien iekšā ozola dobumā lai no lietus paglābtos. Sēž sež tur, pēkšņi dzird, vēl kāds nāk un skaļi saka - Redz kõ visi šudiņ sasatikomīs. A neviens neatbild. Vecis bāž galvu laukā, a tur vilks, guļ ar visām četrām ķepām uz augšu, no bailēm nomiris.