Maximiliāns
Man trešais vārds arī ir Maximiliāns(iesvētītais), bet šoreiz es pastāstīšu par kaķi, kas dzīvo laukos un ir mans vārda brālis. Kaķīts ir personība. Patiesībā tas nav kaķīts, bet gan vecs īgns runcis, ļoti resns un nežēlīgi īgns. Katru dienu nāk 8as reizes ēst un skaļi brēc. Vispār viņu ģimenē nevisai ciena, vecmamma viņam reizēm uzšauj pa muguru ar slotu, jo viņš arī ir slinks kā kārtīgam runcim pienākas un neķerot peles. Bet Maksim ir dēls, melns pajauns runcis, kuru visi ļoti lutina un nekad nesit pa muguru ar pletni, kaut arī peles viņš ar īpaši neķer un parasti guļ istabas vidū kur viņu pārmācis nogurums. Bet šonedēļ Maksim vadzis lūza. Sēž abi divi pagalmā, dēls kautko kasās, tēvs īgni sēž, skatās sienā un domā kāds viņam nelabs dēls un tīri labi saprot kurš parasti sēž klēpī un kuram ar pletni pa kupri. Vienu brīdi Maksimiliāns neiztur un metas savu slinko dēlu pārmācīt. Dēls kokā, tēvs pakaļ, dēls krūmos, tēvs pakaļ, pa ceļam gadās kaķu mamma, Maksis šai pa aci, beigās ābeļdārzā dēls tiek noķerts un sākās audzināšana ar briesmīgiem brēcieniem. Tajā pašā laikā uzrodas suņu mamma, ļoti nešpetns radijums, nedaudz līdzīgs Montmorensijam, tikai kašķīgāks, ieraudzijusi ka iet vaļā kautiņš, negantā kucīte metas iekšā. Parasti visi kaķi no viņas mūk, bet Maksim šoreiz pacietības mērs ir pilns, ar ķepu pa aci, saplēš sunenei vēderu, kamēr beigās ieradās mani radi un ģimenes strīdu izsšķīra. Bet nu viegli nebija - nekad nemaisies, kad tēvs pārmāca dēlu!!