Kā mans onkulis suni sita
Es te par ežiem runāju un tad man ienāca prātā kāds atgadijums kuru man stāstija onkulis no amerikas. Kādreiz, nu jau pavisam sen atpakaļ, kad viņš nesen bija ieradies Amerikā, kaimiņš, kurš jau bija diezgan vecs, palūdza nosist savu suni kurš esot slims, bet pašam žēl sist. Nu un mans onkulis, labs cilvēks būdams, paņēma suni pie saitītes un veda uz māju sist nost. Kā mauc ar akmeni pa galvu, a suns nekrīt, tikai rokā iekož. Nu paiet laiciņš kamēr sunītim ieskaidro, ka tas bija nejauši un ka viss ir ok. Tad mans onkulis atrod riktīgu rungu, mauc ar visu spēku sunim pa galvu kādas reizes 5as. Nu jā beidzot suns gatavs. Bet sunīts nav gluži maziņš, bet tāds liels ar smuku ādu. Mans onkulis būdams tāds cilvēks kas akordeonu spēlē un citus mūzikas instrumentus arī un vispār ir melomāns(bija melomāns, tagad viņš ir miris), izdomā ka ādiņa smuka, nevar laist zudumā, var taču bungas uztaisīt. Nu un ņemas dīrāt ādu nost sunim, līdz pēkšņi atskan briesmīgs kauciens, izrādas sunīts vel nebij galīgi aizgājis pie saviem tēviem, nācās ar nazi nodurt un ādu samaitāt. Pat bungas laikam nesanāca.