Kokaīns
Pavisam sen atpakaļ, kad es vel mācijos skolā kā pareizi pieturas zīmes likt, mums visai klasei sanāca aizbrauks uz Franciju paskatīties uz tiem cilvēkiem lai būtu pēc tam patīkamāka franču valodas mācīšanās. Mēs protams ļoti cītīgi skatijāmies vēsturiskas vietas un lietas, satikāmies ar visādiem jaukiem francūžiem, bet protams labprāt arī nodarbojāmies arī ar iedzeršanu. Uz pāris dienām mēs bijām nometināti iestādē, kas izskatijās pa pusei pēc klostera, pa pusei pēc veco ļaužu pancionāta, tā ka grūti spriezt kas tā bija par iestādi, kur notika šis atgadijums. Bet notika viņš tā - Mēs izdomājām sarīkot manā un vel viena patīkama cilvēka istabiņā nelielu pasākumu ar austerēm un vīnu un vel visādiem labumiem. Bet protams ka visi netika uzaicināti. Netika uzaicināts viens jauks cilvēks, kuru mēs nezin kāpēc negribējām savā pasākumā. Bet viņš tomēr ieradās. Klauvē pie durvīm. Es prasu - kas tur ir? - Es.. - Ej prom, es jau guļu. Bet viņš neiet, stāv un gaida. Izdomājam, ātri piedzirdīsim un tad gan jau aizies. Dzirdam, dzirdam, bet nekrīt. Tad izdomājam ka visiem cilvēkiem ir bail no narkotikām. Sākam runāt ka šņaukt vaidzētu. Bet šo vēlo ciemiņu arī tas nebiedē, ka jāšņauc, ta jāšņauc. A šņaukt ta nav ko, beigās atradām piena pulveri un sākam šņaukt. Vēlais viesis ar iešņauc. Sākam priecāties, pasākums kļūst ļoti jautrs pēc sašņaukšanās. Tikai pašā vakarā šis cilvēks, kuru mēs negaidijām, beidot devās prom. Tā tas arī beigtos, ja viņa istabas biedrs nepastāstītu - vakarā ierodas šī stāsta varonis, manāmi satraukts un saka - zini mums klasē visi kokaīnu šņauc. Tas atbild - nevar būt. - Nē tiešām, es arī pamēģināju. - Nu un kā bija? - Nu man nekas nebija, bet Namtar gan bija pamatīgi sašņaucies(Toreiz gan mani neviens ta nesauca)
Mums gan pasākums bija pavisam mierīgs, salīdzinot ar pagājušo ekspedīciju no mūsu skolas, kur puse nonāca franču slimnīcā, jo francūži nezināja ka tā arī var piedzerties..