Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Šis nebija pirmais rīts, kad nesekmīgi centos vēl kaut ko izžmiegt no zobu pastas tūbiņas. Tad nu pusdienlaikā nolēmu, ka man ir apriebies tukšu birsti puļķēt pa muti un iegāju indiešu veikaliņā pēc savas iecienītās Red zobu pastas. Jo tā nesatur fluoru. Tas man no sazvērestības teorijām.
Ēnainajā kafūzī vietas kur apsēsties nebija, jo ar katru dienu arvien vaitāk galdiņi ir rezervēti bērnudārzniekiem, kurus šodien arī skatīju vaigā. Bērni kā bērni, puse kaut ko bļaustījās par šņabi, šņabīti nākot iekšā. Vispār es sajaucu - nevis bērnudārznieki, bet drīzāk kāda vasaras nometne.
Apsēdies laukā pie galdiņa ielas malā es sajūtos galīgi neērti. Es esmu paradis tādos vasaras kafūžos laukā dzert aliņu un risināt sarunas. Sēdēžot un ēdot vienatnē, skaidrā, bez alus, bez saulenēm un cepures, kur apslēpties, es jutos sasodīti kails. Nepatīkama sajūta, bet nu pret beigām jau biju pieradis.
Tad vēl - es it kā no jauna novēroju kaut ko reiz jau novērotu - ka sievietēm piemīt tāds paradums, dodoties kaut kur divatā saķerties elkoņos. Interesanta fiška. Vispār jau laikam tas ir jauki un tā protektīvi un māsīgi. Man, nezinu, kāpēc atgādina uzreiz tādas neaizsargātas vistiņas, kuras turās bariņā, kamēr augšā riņķo vanagi. Atcerējos nesen Aizputē redzēto. Divas mazas māsiņas, uz gadiem 3-5 (es neprotu tik labi noteikt bērniņu vecumu) bija līdzi mammai uz gājienu. Es biju piesēdis uz ielas apmalītes, un viņas sanāca tieši manā augumā. Un viņas tik mīlīgi turējās rociņās. Tas ir skaisti, kā solījums pasargāt, uzmanīt vienai otru, būt kopā. Mīlīgi. Diezin es ar brāli arī esmu kādreiz tā turējies rokās? Varbūt pirmsapziņas stāvoklī esmu. Ceru, ka esmu.
Un visbeidzot pēc darba es beidzot esmu saskaņojis laikus un došos pie garīgās attīstības, pašapziņas, ājurvēdas, masāžas utt. speciālistes. Diez ko teiks, un kā tas viss notiks?

Nu tā. Pēc 13 stundu garās sūrās pirmdienas esmu beidzot mājās. Nogurumiņš ir, plus vēl nedēļas nogales saimnieciskās aktivitātes liek sevi manīt.
Vispār ir tā, ka pēc 1,5 stundu dziedāšanas falsetā, kaklā ir galīgi dīvaina sajūta. Nekas, kakliņ, iedzersim aliņu, būs viss atkal labi, apsolu, nekāda falseta vairs šovakar. :) Pašpuika aicināja iet pa pludmales bāriem alus inspekcijas gājienā, bet es atteicu. Un pareizi darīju - kāda gan jēga no saguruša kolēģa, maitās tikai prieku. Šodien redzēju kādas 3 skaistas meitenes skaistās kleitās. Meitenes, lūdzu velciet kleitas. Kleitas izskatās lieliski. ;)

Es jau zinu, kā tas apmēram ir - viņi no rīta ieslēdz to TV un vakarā izslēdz. Varbūt pa vidam uzliek ziepenes bez skaņas, bet varbūt arī nē. Ēdu savus tvaicētos dārzeņus un intereses pēc uzmetu skatu teļukam. Kaut kāda raidījuma ietvaros vairāku minūšu garumā rādīja, kā vilku bars saplosa stirnu, vai vēl kaut kādu dzīvnieku, kurš asiņo, raustās agonijā utt. Es zinu, ka daba ir nežēlīga n shit, bet tomēr tas nebija gluži tas, ko es, būdams cilvēks, kas dziļi bīstas no sardeļu krusta, vēlas redzēt. :D
Atceļā bija zīmīga vai mazāk zīmīga tikšanās.
Atcerieties es kaut ko kā pa miglu stāstīju par to kristiešu čiksu, ar kuru klubā bīdījos pirms nedēļām 3? Nu vot - viņa nāk pretī, runādama pa telefonu. Īsti nezinu, ko Dievs ar šo sastapšanos bija gribējis panākt, bet vienīgais, ko pamanīju es bija tas, ka viņa saules gaismā un caur skaidru prātu neziskatās tik labi kā tovakar, plus - es gan šodien noteikti izskatījos daudz daudz labāk, jo biju galīgi smuki saģērbts, lieliskā omā un skaidrā. Triumfējoši paskatījos uz viņu, ieskatījos acīs, nosmaidīju greizu smaidiņu (esmu greizu smaidiņu eksperts) un biju jau prom. Ha - in your face! Tagad ej mājās un raudi, raudi, sliktā sievietīte. Kamēr kungs brašā solī aizsoļo tev garām. Uz nesatikšanos, uz nesatikšanoooos. :P

Zinkas ira?
Es šodien jūtos fuckin lieliski!
Tiklīdz pamodos gan bija kaut kāda nepatīkama trauksme iekšā. Bet tad padziedāju dušiņā, nodarbojos ar pašsuģestiju pie spoguļa, biju produktīvs darbā, biju produktīvs mācībās un te nu tas ir - es jūtos lieliski.
Un tagad šis tēviņš dosies rīt! ;)

Biju lejā uzpīpēt.
Pieķēru sevi ar acīm garāmbraucošajā tramvajā meklējam viņu.
Gribas, lai es varētu izņemt smadzenes vai sirdi un notīrīt ar odekolonu, ka es to darīju ar akā iekritušās 34. nokijas shēmu. Bet es jau neesmu tik stiprs kā nokija. Neviens nav.

Divas dienas laukos bija līdzīgas tam, kā es to iedomājos, tomēr ne gluži tādas.
Vakar būtībā visu dienu trimerēju. Trimerītis bija jāizņem no ziemas guļas - Ei, Trimer, mosties! Jānoņem akmeņu pļaujamais asmens, ar kuru netīšām uzpļāvu pagājušo gadu uz garas zāles, tādējādi to saliekdams. Ieeļļoju, kur ieeļļojams, atcerējos jau aizmirsto benzīna smaržu. Nezinu kāpēc, bet atplūdes trubiņa bija izmaukusies ārā, to ieliku vietā. Un tad pļāvu, pļāvu, pļāvu. Paralēli domājos, ka kurmjiem, laikam, nekas nav svēts. Vai cilvēkiem. Vai tomēr kurmjiem.
Pēcāk sekoja 13 stundas miega. Pēdējās stundās smadzenes jau ziņoja, ka miega ir par daudz, un tāpēc uzslēdza murgus. :)
Šodien skaldīju malku. Sviedri lija aumaļām. Ir tā, ka trimerēt man patīk labāk. Tomēr tam ir savs plus - mani matiņi saulē izbalojuši par 1-2 toņiem gaišāki un nu es arvien vairāk atgādinu kādu smalkjūtīgu jaunskungu no Zviedrijas galma. Labi man.
Tagad palicis vairs tikai teikt - Brace yourselves! A full week of work is coming!
Ā un paralēli darbam es visu laiku klausījos 101. Super. Un tur bija tāāā dziesma (http://www.youtube.com/watch?v=RBumgq5yVrA). Ehhh ļoti ģeldēja, visu laiku skandināju sev galvā.

Vai tas ir normāli, ka cilvēks guļ vairāk kā 12 stundas?
Nu labi - bagāts, laimīgs, pašpietiekams un visādi citādi lielisks cilvēks vēl varētu gulēt 12 stundas, jo viņš jau ir savulaik gana ņēmies negulētam naktīm, un tad, kad nauda jau pati ražo naudu un ar sievu ir bērniņi, kas nodrošina stiprāku saikni un tur viņu nodarbinātu, lai viņai galvā nenāktu muļķības, tad cilvēks var gulēt i visas 12 stundas.
Bet nu situācija, kad tāds kā es guļ 12 stundas, tā nebūs īsti pareiza. Dienaszaglis laikam būtu vārds vietā. :)
Iepriekšējā nakts bija 3. pēc kārtas, ko gulēju uz neizlaista dīvāna. Bet nu jā, tas laikam šajos apstākļos, kad nav gandrīz nekā, kas mani kavētu to dīvānu izlaist bija maksimums, cik varēja ciest un šorīt ap astoņiem no rīta, tā vietā, lai celtos un novēlētu pasaulei labu rītu, es ar lielu troksni to grabažu izlaidu un metos gulēt vēl 3 stundiņas. Rīta turpinājumā - attīrīšanās. Tā kā es pēdējā laikā diezgan daudz dzeru, tad no meditācijas es atteikšos, kaut kā nešķiet pareizi meditēt uz paģirām. Un šī ir viena no tām atrunām, ko var pabāzt zem teiciena "kas grib, tas atradīs veidu, kā izdarīt un kas negrib, tas atradīs iemeslu, lai nedarītu". Bet nu attīrīšanās notika - gāju cauri visādām sen uzinstalētām spēlītēm un programmām, ko cītīgi uninstalēju, pie katras krājēju sevī apsaukdams ar "neesmu spēlējis un nespēlēšu". Vispār pilnīgai harmonijai varētu pat defragmatēt cieto, kas uz šī PC vēl nekad laikam nav darīts.
Un tad es braukšu uz laukiem.
Jauku Jums dienu.

Es mājās esmu ļoti maz. Ja šo lasa dzīvokļu apzadzēji, tad...
Ok. Sāksim vēlreiz.
Es mājās esmu ļoti maz. Šis bija tās retais vakars, kad es vienkārši kādas 3 stundas sēdēju mājās, pārsvarā klusumā, lasīju visādas gudras lietas ko te visi sarakstījuši. Un tad manā istabā notika kāda neparasta parādība. Vienu brīdi gaiss nosmaržoja pēc skaistām sieviešu smaržām. Nenosakāma brenda. Īstenībā vēl tagad drusku smaržo, ja tā dziļi ievelk gaisu, kāda nāss daļa to tver.
Un būtībā tas ir paranormāli, jo šeit patiesi vienkārši nav no kā smaržot pēc skaistām sieviešu smaržām. Un logs ir ciet.
Vai man būtu pamats baidīties? Vai es palieku par skaistu, smaržojošu vai skaisti smaržojošu sievieti?
Laikam jāiet ātri gulēt.

Pilsonīt! Pilsonīt! Atļausiet man!
Tātad saskaņā ar vēdisko tradīciju jau sen ir zināms, ka:
1) Greipfrūta aromāts vīrieti sievietes acīs padara par 5-6 gadiem jaunāku. Tas ir saistīts ar rūgtu garšu, kas atskurbina apziņu. Rūgta garša aizvāc iluzoras domas un vēlmes, nojauc jaunas apziņas noskaņas, kas traucē labi attiekties pret mīļajiem.
Tas ir tā - agrāk mēs viens otru mīlējām un uzskatījām par iekārojamiem un saldiem, bet pēc tam atnāca sāļa garša. Un, lai atgrieztos pie saldās, vajag nogaršot rūgtu (atgriezt rūpnīcas uzstādījumus). Tieši tāpat arī pulksteņa laiku vienmēr vajag precizēt.
Krievijā katrs trešais bērns iepriekšējā gadā piedzima ārlaulībā. Un pamat iemesls – īslaicīgas pievilcības burvība. Arī kulinārija daļēji spēj atskurbināt laulāto. Austrumos ēšana tradicionāli sākas ar rūgtu garšu. Ja to nelieto kulinārijā, tad pati dzīve to sāks pielietot.
Labāk apēst rūgtu garšu pusdienās, ko pagatavojusi mīļotā sieva, nekā sastapties ar to ārpus mājas.
Tagad varat minēt, kurš šodien pusdienu kefīru aizstāja ar greipfrūtu sulu?
Mīļotā sieva. Pašam smiekli nenāk? :D
Bet īstenībā es šodien esmu kluss, nemanāms un sasodīti produktīvs darbā. :)

Kā jau es teicu, ja es būtu bijis lepns nekas tāds nebūtu noticis. Toties tagad bija viss pēc labakajiem priekšrakstiem. Vispār es jums sadirsu. Ne jau tāpēc, ka man būtu slikts raksturs. Vienkārsi tāpēc, ka es esmu dirsējs un mīzals. Sāksim ar to, ka es uzvilku nevis sarkano, kas būtu agresīva un tāda maika, bet gan mīlīgo, smaklās drānas pelēko maiku. Un vēl es paņēmu līdzi pierakstus. Un tas atmaksājās.
Nosvinēju es ar glāzi Captain Morgan ar kolu, ledu un laimu. Jo man visu dienu to kārojās.
Nedaudz iereibis atnācu uz dzīvesvietu, viss ir tā pat, kā pirmīt, silts, saulains, mīlīgs, mājīgs. Un es esmu tāds.
Diezgan bieži, pārsvarā pēc seksa, viņa man teica cik es esmu skaists (handsome nevis pretty)un tad es vienmēr izlaidu roku caur saviem zelta matiem, kas mazatīstības valstīs ir valūta, un kautri nezināju, ko teikt. Es diez ko neciešu uzslavas.
Bet šodien jā. Šodien es izlaižu roku caur matiem pie spoguļa un saku - Es esmu Apolons. Es esmu Apolons, mazā.

Atgūlos savā joprojām neizlaistajā dīvānā. Istaba ir silta, saulaina. Esmu viens. Santana rauj ģitāras soliņu un pie manis ir čills. Vēroju iepriekšējo īrnieku uzlīmētās tapetes ar rozā puķēm, rokas esmu sakrustojis aiz galvas un mana paduse smuki smaržo pēc NIVEA antidepresanta. Manī ir miers. Pēc nepilnas stundas eksāmens. Ņemšu līdzi tikai pildspalvu. Bet, lai nepieļautu lepnības grēku, neņemšu to Parker, ko man uzdāvināja, bet gan kādu no tādām plastmasenēm, ko var atrast uz ielas. Vienīgais sarkanu, pieskaņotu blūzei.

Pusdienlaikā tajā ēnainajā kafūzī šoreiz notika rokāde. Es ar vienu (nevis vēl vienu) sirmu un drūmu kungu sēdēju pie slimību runāšanas galdiņa. Viņš, kā jau tādam kungam pienākas, nebilda ne vārda. Es arī cītīgi košļāju. Tā kā zobu man pagaidām ir vairāk, es arī sakošļāju ātrāk. Bet kamēr es košļāju, prāts darīja savu. Tas kāri tvēra dzirdēt, vai tik kaut kur neaizies tās runas, kurām konkrētajā telpas stūrī agri vai vēlu vajadzēja panesties. Pretī, pie blakus galdiņa sēdēja kāda kundze, kurai, spriežot pēc viņas konstitūcijas un konkrētāk - vecuma noteikti bija daudz, ļoti daudz, ko teikt par slimībām. Tomēr viņa spītīgi klusēja, kā ēdienu mutē ieņēmusi. Tomēr, TOMĒR! Kad biju ticis otrā ēdiena pusē, līdz manai ausij tas atpeldēja, kā mūzika - "Болезнь". Болезнь viņa teica! Triumfs.

Vakar ar vienu pašpuiku atzīmējām to, ka man šodien eksāmens. Normāli aliņus paņēmām. Kāds ārprāts - kāpās gan tikai katrs vienu. Jo vējš. Un tad pie manis katrs dažus. Kaut kā zem alus zīmes tās domas raisās devianti vienmēr un šorīt nav īsti saprotamas. Zinu, ka izdomājām jaunus pasaku tēlus - poHemonus. Nu cerams, ka šodien tie no manis turēsies pa gabalu. Un tad vēl - sanāca tā, ka es izgudroju, ka tīri no Fen šui vai citām okultām zinībām būs labāk, ja visu savu turpmāko dzīvi gulēšu uz neizlaista dīvāna. Tā arī darīju. Uz neizlaista dīvāna nav īstais miegs. Šorīt pamodos pilnā pārliecībā, ka esmu vakar kaut ko savārījis, ka noteikti ir kaut kādi sūdi. Pasēdeju uz dīvana malas, padomāju. Nu nē, viss kārtībā. Tā apjausma vien, ka tu guli uz neizlaista dīvāna jau automātiski uzdzen tādu trauksmi. Neizlaists dīvāns asociējas ar trobeļiem un slikto.

Devos pusdienās un redzēju to puisīti no liecību saņemšanas dienas, par ko rakstīju pagājušo nedēļu. Viņš bija dzīvs! Sveiks un vesels, bez zilumiem. Tad jau viss ar to liecību būs bijis kārtībā. Labi viņam.
Un tad es iegriezos tajā pašā kafūzī un ēdu arī gandrīz to pašu. Šoreiz pie galdiņa, kur vienmēr tika vadītas sarunas par slimībām tika runāts par ģenerālmēģinājumu. Lai nesagāztos mana teorija par to, ka pie tā galdiņa vienmēr tiek runāts par slimībām, es sāku dungot, lai nedzirdētu, ko tieši par ģenerālmēģinājumiem viņi runā un pieņēmu, ka viņi to ir domājuši tā, ka dzīve ar visām tām mazajām un lielajām slimībām ir kā ģenerālmēģinājums tai vienai, droši vien pavisam nenozīmīgajai un vienkāršajai slimībai, ar kuru tu vecumdienās nobeidzies.
Vispār pēc ēšanas uznāca tāds priecīgs prāts. Vienīgais, ka ir arī blakusefekts - tāds ļaunums drusku. Priecīgs un drusku ļauns. Still better than bēdīgs un svētulīgs, vai ne? :D
P.S. Atceļā gāju gar mājām, tur kaut kādi bērni bļaustās, viens raud. Raudātājs ieskrēja ceriņu krūmos, tā kā redzēt viņu neredzēju, toties dzirdēju. Cik klišejiski:
-Es visu pateikšu mammai! Man ir vienalga, ko viņa tev izdarīs! Vispār man ir vienalga, ko viņa tavai mammai izdarīs!
Vienaldzība - 21.gs posts! :D

Mans prāts ar veikliem, metāliskiem, hromētiem, precīzi saskaņotiem un gluži nemanāmiem mehāniskiem paņēmieniem visas šīrīta dzīvnieciskās sajūtas un alkas ir iegrožojis un iesprostojis. Atkal esmu analītiski, loģiski un kritiski domājoša mašīna. Kaut kur iekšā jau tas cilvēks sēž, bet pārsvarā mašīna, analizēt kāra mašīna.
Atcerējos, cik ļoti man patīk Čaka dzejolis - "Mīlas vārdi". Interesanti, kā viņš, vīrietis esot, varēja tā iejusties meitas ādā un iztēlot viņas monologu. Dzejolis ir tāds spēcīgs, īsti buramvārdi. Reiz, mīlas alkās, domāju, ka varētu pārveidot to par zēna monologu, skaitīt cik tur reizes dienā un gaidīt, kas notiks. Bet nu tad es arī apjēdzu, ka to nav iespējams pārveidot, kā zēna monologu.
Vispār savādi, kādēļ gan kādai meitenei būtu jāizlūdzas mīlestība. Nu kaut kur aiiz trejdeviņām sienām, ēkām, kilometriem jau varbūt viņas visas sēž, kurām mīla pati nenāk rokās, kā ruds un resns runcis, bet gan mūk, kā eksotisks un rets putns. Tomēr manā pieredzē tas, kurš mīlu uz ceļiem lūdz, un, lai pasaule nekļūtu salkana - nesaņem, ir puisis. Par piemēru ņemšu sevi. Interesanti, kā ir būt meitenei, kurai pietrūkst viena glāsta... vai vienas mīlas. Vai tādā līmenī abi dzimumi ir vienādi, vai viņas izjūtu buķete tomēr atšķiras no manas?
Bijusī kolēģe, ar ko mums ir patiesi jaukas attiecības man novēlēja atrast tādu meiteni, tādas attiecības, lai sevis nav žēl, lai tu netiec apbižots. Labs novēlējums. Tā diez var būt? Noteikti, ka var.
Tas ir tā, kā tajā filmā "The Perks of Being a Wallflower". Tur bija viens vērtīgs dialogs.
Sam: Why do I and everyone I love pick people who treat us like we're nothing?
Charlie: We accept the love we think we deserve.
Tā laikam ir. Mēs pieņemam tādu, mīlu, kādu uzskatām, ka esam pelnījuši. Tādā lielā mīlas vakuumā jau arī mazumiņš mīlas... vai kāda kropla mīlestības forma šķiet kaut kas tik ekscelents, ka ko vairāk prasīt jau būtu nepieņemami. Iespējams, tā var arī neuzzināt, ka mīla var būt vēl lielāka, vēl stiprāka, vēl pašaizliedzīgāka...
Jāsavelk domājamā krunka pierē un jāturpina strādāt.

Var jau būt, ka tā arī ir. Ka man tiek simtiem reižu doti mājieni, ka nu nevajag man par katru cenu to labo sabiedrību. Es gan nezinu, kāpēc, visu laiku pēc tā dzenos. Pēc cita nē, viss cits ir gandrīz pohuj. Es dzeos pēc tā. Tas noteikti ir līdzīgi, kā mēgināt iemācīt sunim, ka tur ošņāt kakas nav labi, vai kaut kā tā. Bet es tikai pie tām kakām kā pieburts. Kaut gan šodien, palasot visāus filozofismus, es jau gandrīz esmu atsaucis atmiņā šo savdabīgi patīkamo brīvības sajūtu, kad tā apmātība it kā tiek uz kādu brīdi noņemta un tu vari domāt arī citas domas un kādu dienu, kas zina, varbūt arī sasniegt ko vairāk. Priekš sevis. Kā gribās būt reizi pavisam svabadam no visām šīm cilvēciskajām vājībām, vēlmēm kompensēties un kaut ko dabūt no citiem. Cerams, ka uznāks spēks darīt un būt vienam, bet bez blakusefektiem - depresijām, mazvērtībām MILZĪGAM ILGĀM un SKUMJĀM, ATMIŅĀM. Būt pilnīgi pašpietiekamam. Alfa un omega.

Tas ir tieši tā kā tajā filmā. Garīgais skolotājs teica, ka uz cilvēkiem nevajag dusmoties, jo tā tu viņus tikai pie sevis piesaisti, un, jo vairāk dusmojies, jo vairāk piesaisti. Tas bija dzīvē. Bet filmā, redz, bija tā, ka dzīvoja divi kara veterāni, un viens no viņiem otru bija Vjetnamā pametis vietējo ielenkumā un pats aizmucis. Pamestais vīrelis jau kaut kā izķepurojās no turienes, atgriezās dzimtenē, salīka zem medaļu nastas un vadīja savas dienas kādā klusā neibourhūdā. Par sievu, bērniem, mīlestību es nezinu, bet es točna zinu, ka viņš savas dienas vadīja apcerēdams, cik ļoti viņš ienīst savu bijušo frontes biedru, kas viņu atstāja nāvei. Un šis naids arī viņu vadīja un deva viņam spēkus dzīvot. Un tad tur sanāca viena fiška, kad bija iespēja viņam to dezertieri nogalēt, jo tas bija ieradies pie viņa ciemos, it kā meklēt izlīgumu. Un no sākuma jau viņš arī metās virsū ar slepkavnieciskiem atriebes motīviem. Beigu beigās taču viņš aptvēra, ka peitesi nogalinot sava naida subjektu viņš būs zaudētājs un ka tas nebija laikam labākais, pēc kā dzīvē tiekties. Un tad tur parādījās arī tas, ka no naida līdz mīlestībai ir šaura tā robeža. Varbūt viņš nemīlēja to otro vīreli, bet tādā gadījuma viņš mīlēja to, ka viņam ir ko ienīst. Tā nu viņi tur izlīga. Varbūt, ja viņš laikus būtu atmetis to naida būšanu, viņam būtu bijušas interesantākas un pozitīvākas vecumdienas, varbūt ar mīlestību un labajām lietām. Kaut gan, no otras puses, tad viņš varbūt tik ilgi nebūtu izvilcis, un arī šādas beigas jau nav silktas, sastapties ar saviem demoniem un vēl rast kādu risinājumu. Ai, tiec nu te gudrs.

Vakar vispār bija lielisks laiciņš. Tad nu pēc darba biju krietni sailgojies pēc pludmales un saulītes. Raiti teiciņiem vien aiztecēju mājās apģērbt goda svārkus, paņemt dvieli, mācību materiālus, sauļošanās kremu un laist uz pludmali. Pa ceļam satiku vienu normālu pazīstamu čali, nolēmām, ka dosimies saules peldē kopā. Aizgājām uz pludmali, ieņēmām vienu labu vietiņu blakus volejbola tīkliem un voljebola spēlētājiem. Turpmākais bija neinteresants, jo kādu pusotru stundu es mācījos. Sesija taču. Mušas arī koda. Pēc tam uz viena no volejbola laukumiem tur vecajiem bukiem nebija īsti ar ko spēlēt. Mēs pieteicāmies. Un tad mūs sabāza. Nu nebija jau nekāds pārsteigums, bet nu kaut kādus punktus dabūjām. Sakratīju visu darvu plaušās... Devāmies atpakaļ pačilot pie mūsu mantām. Pa kreisu roku bija 3 daiļavas un bumba. Ai, daiļas, daiļas. Un ar bumbu apgājās pietiekoši neveikli, lai droši varētu doties viņām klāt un uzsākt sarunu. Oi, tā viena blondā bija galīgi laba. Nu un tad mēs devāmies pie viņām, piedāvājāmies uzspēlēt bumbiņu kopā un tā. Vārds, pa vārdam, izrādījās, ka mazās merģelītes ir šausmīgi augstās domās par sevi, vai arī šausmīgi zemās domās par mums un galu galā, ne bumbas spēle, ne čalošana, ne kaislīgs sekss zilajā tualetes būdiņā mums, protams, nesanāca. Gājām mājās. Noskatījos Troņu spēļu pēdējo sēriju. Ai, kā dūra tur visus.
ļoti bija doma arī šovakar pēc darba uz pludmali. Bet šai galā šodien vēss.

Un šodien jau ir tā liecību diena.
Patiesi, starp visiem citiem tiem uzfrišinātajiem baltajiem spokiem, man pa priekšu gāja pats interesantākais uz visas ielas. Un pa telefonu viņš taisnojās vecākiem, ka kādu viņam un skolas administrācijai vien zināmu netīru noslēpumu dēļ viņa liecība būs pieejama tikai otrdien. Oi, kā viņš žestikulēja ar kreiso roku, es pilnīgi gara acīm jau redzēju viņu iepriekšējā dzīvē lūdzam man paturēt viņa arbūzu, lai viņš ar saviem gruzīnu žestiem man varētu parādīt, ka nezina kur ir operas nams.
Un īstenībā jau velti, velti viņš tur skaidrojās un izlocījās no neērtās situācijas. Ja arī viņa vecāki otrdien virtuvē vai televizora istabā mēģinās pret viņu ierosināt kriminālprocesu vai kaut ko tādu, tad tai liecībai juridiska spēka nebūs. Vienkārši tāpēc, ka tā nav noformēta atbilstoši MK noteikumiem vai citiem normatīviem. Nu kur jūs esat redzējuši vērā ņemamu liecību, zem kuras neparakstās pats liecības devējs, bez frāzes, ka pēc liecības devēja vārdiem pierakstīts pareizi? Skolā, lūk, kur jūs esat redzējuši tādas liecības. Katru gadu. Un katru gadu tās ir bijušas tik pat nelikumīgas. Būtībā es šobrīd apstrīdu visu Latvijas skoloto ļaužu akadēmiskos grādus.
Pusdienās, kafejnīcā, es sapratu, ka pie tā galdiņa pa labi vienmēr sēž sievišķi un vienmēr runā par slimībām. Nu ja abās reizēs no abām tā ir, tas taču ir vienmēr? Cik jābūt ir stulbam, lai ēdot ēdienu tu visu laiku muldētu par slimībām? Pie mana galdiņa, savukārt, pirms mielošanās notiek pateikšānās par gardo ēdienu un ēšanas procesā pilītes no zupas vai mērces citreiz nokrīt uz virsmas. :)

Aizrakstīju krietnai meitiņai vēstuli, sēž onlainā, vēl nav atbildējusi. Un tad es apjēdzu to kļūdu, ko pasaule pieļauj konstitucionālismā, valsts mērķu un aizsargājamo, veicināmo jomu noteikšanā. It kā kaut kur aiz trejdeviņām jūrām un kalniem esot sociālas valstis, kur jau konstitūcijā ir noteikts, ka valsts tur augstā godā sociālus mērķus un vērtības, sniedz iedzīvotājiem papildus veselības aprūpi, pabalstus, izglītību un citas lietas. Tāpat ir valstis, kuras uzskata, ka visu nokārtos nauda, brīvais tirgus un visādi citi ļaunie spēki, starp tām arī, protams, mūsu valsts. Šis otrais variants, manuprāt, tādā ēteriski idejiskā līmenī ir norakstāms un lemts karmiskai neveiksmei jau pēc noklusējuma. Varbūt. Tad nu tas nedaudz gaišākais plāns, kur par to cilvēku, un viņa vajadzībām šķietami kāds rūpējas ir labs un tā, toties tur iztrūkst viens svarīgs aspekts. Proti, viņiem tur dod ēst, katru dienu un dod zāles un visu kaut ko dod. Tā miesa jau laikam barojās un turās vitāla. Bet nu cilvēks takš nepārtiek no maizes vien. No maizes un zālēm un izglītības vien. Sasodīts cilvēkam taču pamatā ir vajadzīga M Ī L E S T Ī B A. Ok, mammas un tēti mums vairākumam ir, plus vēl vairākumu no viņiem ar vairākumu no mums saista mīlestība un tā. Cool. Ja tā nebūtu, tad jau vispār pakaļā. Bet ne jau par to mīlestību es uztraucos. Es uztraucos par to otrā veida mīlestību – vīrietim pret sievieti un sievietei pret vīrieti. Kas izzūd un vismaz manā apkārtnē kļūst tik reta, kā brūnā vārna. Un, saproties, tieši šī mīlestība būtu pakļaujama konstitucionālai aizsardzībai. Valsts pamatlikumā līdzās tiesībām netikt sistam un turēt mantu, vajadzētu skaidri ierakstīt, ka valsts aizsargā un veicina mīlestību, sasodīts. Es jau neesmu tiesību zinātnieks un nezinu, kādos vārdos to labāk ietvert, bet nu pamatdoma ir tāda, ka vajadzētu ar likumu aizsargāt manas tiesības būt mīlētam no pretējā dzimuma puses. Aizsargāt manas tiesības, patiesībā pat fizioloģiskās un garīgās nepieciešamības būt mīlētam. Noteikt, ka mani (vai tevi, ja tu esi uz mieru) ir jāmīl, nu ir jāatbild uz uzmanības apliecinājumiem un tā. Un ir jāatbild ātri. Un ar mīlestību. Un raugi, kamēr es šo rakstu, viņa joprojām nav atbildējusi. Sirsniņa raud. Labi, ka ir daudz cinisma un raupjuma un visādu rētu, un tik viegli sevi pārliecināt, ka pohuj. Bet dziļumā jau nav pohuj.