Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Tas ir forši, ka manam brālim ar to meiteni viss iet labi un sanāk. Tas ir labi. Tas MAN patīk.
Viņš arī tāds foršāks, MAN aizvien biežāk sirdsapziņa grauž, kā es pret viņu izturos. Un tas taču labi, MAN patīk.
P.S. Kā sauc cilvēkus, kas var visu dienu klausīties vienu un to pašu dziesmu?

Vai dzersiet zelteri? Šodien ir tik karsts!
Biju uz Getsbiju. Lielisks.

Tikko pabeidzu lasīt Peļevina "Šausmu ķiveri".
Es laikam galīgi neesmu postmodernisma fans.
Grāmata pilnīgi bez jēgas. Varbūt vienīgi drusciņ rodas jautājums "kam vispār ir jēga?". Vai tas nozīmē, ka esmu sapratis Peļevina ideju? Bet nekādas idejas patiesībā nemaz nav. Spēlīte ar smadzenēm. Jo ir taču grūti pieņemt, ka esi lasījis kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu.
Rīt uz darbu. Bet nu es esmu jau nobriedis. Atvaļinājuma ūsas un bārda nogriezta nepieklājīgi īsa. Drēbītes saliktas uz krēsla atzveltnes, modinātajs uz septiņiem.

Trešdien nolasījāmies liels lērums ļaužu - radi, draugi un devāmies drusku dzīvē. Interesanta sajūta, kad tava kompānija ir >50% no visas attiecīgās iestādes kompānijas. Tā safanojos, ka ceturtdienas rītā jau pamodos Rīgā. Un daudz maz atpakaļ savā ādā esmu tikai šodien.
Nomācoši ir tas, ka atvaļinājums ir jau sasniedzis lielo finālu, pirmdien uz darbu.
Uzmundrinoši ir tas, ka skats nākotnē ir cerīgs un >80% no atvaļinājumā iecerētā ir arī paveikts. Jabadabadū!

Es viņu nesen pavadīju uz autobusu. Bija teju trīs teju idilliskas dienas. Vai es esmu iemīlējies? Grūti teikt, jo es ar stipriem vāŗdiem (kā āmurs, lomiks, dzelzsbetons un tanks) nemētajos, tomēr domas ir pie viņas un par viņu ... varbūt par mums. Tas laikam nozīmē, ka esmu dzīvs un ka neesmu tik ļoti no dimanta, kā (ne)gribētos. Viņa ir super un es jau labu laiku jutu, ka šajā ģerevņā tādas nav. Laikam man sāk pietrūkt gaisa, būs jāatver plašāka perspektīva un jādodas no šejienes prom. Tik ilgu laiku viss likās, kā iesprūdis burvju smilšu pulkstenī, kur visa kustība ir imitēta un vienas un tās pašas smiltis plūst turp un atpakaļ. Beidzot, šī atvaļinājuma laikā es atkal jūtos kā cilvēks, ar cerībām un citām smalkās matērijas izpausmēm. Kaut no šīs pilsētas nolemtība un depresija mani nesalauztu un es turpinātu virzīties uz priekšu, mest izaicinājumus sev, nevis sprunguļus riteņos. Laikam, paldies Dievam. Un es neesmu nekāds ticīgais tips patiesībā. Alus, pārdomas... kā teica, kāds viedais "Dzīve nav ... (vieta kādam skaistam īpašības vārdam), bet interesanta gan". Pat nezinu ko ar sevi šobrīd iesākt. Es esmu motivēts... kur man sevi likt šajā morālajā kapsētā?

Jesus, pa šo mēnesi ir noticis tik sasodīti daudz. Un pats galvenais - daudz laba. Tā kā par to uzrakstīt nav manos spēkos, tad es to, protams, arī nedarīšu. Citēšu vienu prikolīgu domu, ko izlasīju vakar, kamēr mans telefons lielveikalā lādējās. Tātad: "Iedomājieties ģeniālu cilvēku, kam izdotos paveikt neiespējamo un uzrakstīt drāmu, kura būtu tikai godīgi cilvēki. Šāda luga nepiedzīvotu pat divas izrādes." Un tad es tā padomāju - varbūt mest izaicinājumu... un degradēt vāŗdu "ģenijs"... un patiesi uzcept šādu super idilliski garlaicīgu gabalu? Tas būtu lieliski - visi tik krietni, labi un nevainojami cilvēki. :D

Nu ko. Tad rīt ir tā diena un rīt es dodos.
Pirmīt ar Vovanu pļāpajām, izdomāju jaunu variantu sen zināmam teicienam:
"Bērnu nezinādams!"... tas ļoti labi der visiem tiem vientuļajiem vecākiem, kuri ir tik vientuļi, ka viņiem pat ir pat atņemtas aprūpes tiesības par bērniem.
Zinu, ciniski.
Bet prāts man ir labs un sargiet sevi. Es rakstu, lai tas neatkārtotos.

Man šodien kolēģes uzdāvināja litru Tulamora.
Jo man šodien ir vārda diena.
Mani sauc Kitija.
Vēl man citi kolēģīši sadāvināja 5 baltas un 1 oranžu rozi, ananāsu, "višņe v liķiere", sāļos riekstiņus, šokolādi un bučas, protams, bučas, jo es esmu skaists un bučot tīkams.
P.S. Vai cilvēks, kurš katrā teikumā (pat ja tas sastāv no 3 vārdiem) un katrā rindkopā lieto "es" vai "man" nav drusku egocentrisks? Nevaru tādus ciest...

Uzminiet, kurš vakar bija tikties ar septiņpadsmitgadnieci?
Pareizi, es biju!
Nu tā, kopsummā pašķidri, bet to es ņemu uz sevīm, jo es citreiz esmu galīgi pašķidrs cilvēks pa dzīvi. Aizgājām uz kafūzīti kaut ko uzkost, viņa teicās, ka grib paņemt kaut ko vēl neēstu. Šis tas, ko mēs bijām nolūkojuši tur nebija, un beigās viņa paņēma vienu našķi pēc mana ieteikuma, kas viņai negaršoja. Ha! ;) Pasēdējām, papļāpājām. Nu tā. Nu es saprotu, ka es varbūt cilvēku garlaikoju un tā, bet tad tur bija interesanta fiška. Es viņai stāstīju šo un to, kad viens vīrietis no blakus galdiņa, kurš nelietīgi bija noklausījis mūsu sarunu, nespēja apspiest sevī vēlmi mani palabot un iejaucās mūsu divatā ar savu personu un savu viedokli. Nu neko, kam negadās. Bet interesanti bija tas, ka septiņpadsmitgadniece ar tādu ieinteresētību viņā klausījās, kas vēl būtu sīkums, bet kronis bija tas, ka viņa šamajo aicināja sēdēt pie mums un runāties. Nu come on! Ja es esmu garlaicīgs, tad dari to zināmu un izbeidzam šīs mocības un basta. Karoč tas viņas aicinājums klātesošajam man lika sajusties tā dīvaini. Bet nu viņa ir septiņpadsmitgadniece, viņai jau viss ir piedodams. :)
Un tad mēs tālāk mēļojām trijatā, pēc kāda laika garām gāja bariņš manu draugu, turpinājumā, pēc manas iniciatīvas, mēļojām jau piecatā un sešatā, ja jau reiz vajag tos ļaudis, tad vajag. Pavadīju jauno skaistkundzi uz autobusu, kurā viņa ieleca pat īsti neatvadījusies un prom bija. Nē nē - septiņpadsmitgadnieces nē. :D
A zin ko es?
Es atpakaļ uz salonu, un - пиво, пиво, водочка – плывет по морю лодочка! ;)
Ar to pašu trešo vīrieti, kurš izrādījās galīgi sakarīgs kekss un vēl saviem čaļiem - tumšais alus uz nebēdu, pīpītes, gribējās gan arī dancot, bet daiļais dzimums uz mūsu provokācijām nepavilkās.
Divos gāju mājās. Šodien mutē jancīga sajūta.

Nekad nebūtu domājis, ka tas iegrozīsies tā.
Viņas visas grib no manis bučas un pastaigas un saulrietus.
Viņi visi grib ar mani konkurēt un sacensties.
It kā es būtu kāds etalons kam atbilst, vai eksāmens, kas dzīvē janokārto...

It kā piektdiena. It kā brīvs vakars. It kā varētu doties uz pludmali paķert sauli un pasūkt giras, bet tas karstums (kas man patīk) manī rada bailes, ka spēki varētu ātri apsīkt un tad nebūtu labi. Hmmm. Bet istabā sēdēt arī netīkās, laikam jāsazvana kāda kompānija un kaut kas jāizdomā. BET TĀ PRĀTĪGI jo rīt viena svarīga lieta jādara. :P
Veiksmi, susuriņi!

Ir! Pēdējā, pašā smagākajā eksāmenā 9nieks. Tātad nākošsemestr 40% atlaide. 6 mēnešu darbs vainagojies panākumiem. Fuuuck iiing great!
Bijām ar kursa meitenēm drusku atzīmēt. Man ir foršs kurss. Visas pēc eksāmena zvana kādam - stāsta, kā gājis. Mazliet skumji, bet man nav kam piezvanīt. Es esmu sev. Es esmu diezgan viduvēji viens. Mērglis klints radzes galā.
Gribās mīlestību.
Fizisku nē. Gribās zināt, ka īsta superīga, harmoniska, beznosacījumu un uzticības pilna mīlestība starp vīrieti un sievieti eksistē.
Dzērāja murgi.

Iztīrīju zobus ar savu indiešu brīnumpastu, uzdzēru pa virsu alu un tagad došos pie miera.
Šī bija laba diena, produktīva. Tad jau visa nedēļa būs tāda, tas priecē. :)

Atveru logu - kaķa kungs uz mani skatās.
Izžauju kereklus- kaķa kungs uz mani skatās.
Bet skatās ar tieši tām acīm, ar kurām visiem garā vājajiem šķiet, ka ieskatās viņu dvēselē.
Pašļācu kaķa kungam pelmeņus. Notašķu tikko izmazgao kreklu.
Kaķa kungs ēd.
Skatās. Pašļācu kaķa kungam vēl pelmeņus, atkal notasķu kreklu.
Kaķa kungs paēd un skatās.
Kas ta man - es gaļu neēdu, man tie brāļa pelmeņi bijuši/nebijuši, kaķa kungam šķietami ļoti ģeldē.
Kurā brīdī tieši jauns cilvēks paliek jocīgs, barojot kaķa kungus? :D
Es laikam esmu kaķu cilveks. :3
P.S. Tagad kaķa kungs mētājas saulītē.

Laikam vasaras nometnes grupiņa ir izformēta. Cerams, ka tā, nevis nomirusi no saindēšanās ar pārtiku. :)
Tāpēc kafūzī bija tāds mierīgs un patīkams bez tām visām lielajām sarkanās limonādes glāzēm un uzrakstiem "rezervēts".
Ēdod ar vienu aci lūkojos, kā tādi palieli, līki putni ar palieliem un līkiem knābjiem ēda kāpurus. Tīrs proteīns. Pēc tam bilde vēl mainījās uz citiem radījumiem, no kuriem vienu ieraugot man galvā uzplaiksnīja vārds "ehidna". Tagad pārbaudīju - nav ehidna... bet nu tuvu, tuvu.
Pie mājām puķēs ielīdis kaķis ēnā zvilnēja un kaut kur aiz stūra tādā viltīgā gaitā pazuda jaunietis treniņtērpā. Noteikti, ka zaglis. Izskatījās vismaz zaglīgs.

Noskatījos "The Place beyond the pines".
Pirmo reizi pirms pusmēneša tiku līdz vietai, kur Goslings pazuda no filmas. Šķita, ka bez viņa filmu nav vērts turpināt skatīties.
Izrādās, ka bija. Laba filma.

Super. Tas bija super.
Eh, ja izdotos šo sajūtu paturēt... mūžam. :)