Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju

Jūs arī pēdējā laikā tā darat, ka ik pa stundai vai dienai pie sevis galvā atkārtojat eiro kursu?
0 702 804. 0 702 804. 0 702 804.

Šī nedēļa ir sākusies pārsteidzoši labi. Piecēlos pietiekoši izgulējies, nedaudz pirms modinātāja.
Drusciņ visu celšanās prieku maitāja tas, ka boilers kādā mistiskā veidā bija izrāvies no rozetes, tādēļ gāju vēsā, vēsā dušā.
Bet tas nekas. Saulīte spīd un es jūtu sevī enerģiju. Kur es varētu to likt? Ok, no sākuma mēģināšu to ieguldīt darbā.

Cik gan reti izdodas dušā uzregulēt absolūti ideālu ūdens tempratūru. Šorīt izdevās. Un cik gan liela laime tā ir! :)
Ziepējot padusi kaut kā neviļus aizdomājos, ka patiesi, cilvēku nelaimīguma cēlonis gandrīz vienmēr ir salīdzināšana.

Lai mani tagad izklaidē vakara mierīgā daļa ar aliem un čipsiem. Gribēju sarunāt galda tenisa maču, bet vējš. Citreiz.
Es pilnīgi iedomājos, cik nepatīkams komunicēt es pirmīt Maximā izskatījos, jo es uz visiem un visu blenzu ar tik skeptisku, nicinošu un izbesījušos skatienu. Bet nu bija jau tur arī novākusies visādu jocīgo cilvēku izlase. Mazliet vien priecēja meitenes, kuras mans prāts uzreiz nodēvēja par "resnajām lellēm". Viņas ir skaistas, seksīgas, bet druscīīņ par daudz resnas. Tas gan man neliedza uzmest kāru aci viņu piemīlīgajiem lielajiem cičiem.
Un nobeigumā vien ziņošu to, ka žurnāla "Lielās krūtis rūtis" jaunais numurs iznāks vien rīt. Tātad to, ka ar prāta un veiksmes palīdzību esmu nopelnījis Ls 100, es uzzināšu tikai rīt. Tas der! :D

Bet ja nu man ir miega apnoja?
Es tik reti pamostos izgulējies un mundrs. Pat, ja aizeju gulēt laicīgi un noguļu kādas 8 stundas.
Miega apnoja būtu ļoti slikti, bet tā izskaidrotu daudz.
Vienīgais ārstēšana šķiet vēl briesmīgāka par pašu slimību: mandeļu izņemšana, mīksto aukslēju samazināšana, deguna elpošanu koriģējošas operācijas, mēles samazināšana, augšžokļa un apakšžokļa pabīdīšana uz priekšu.
Brrrrr

Tikko nākot mājās noklausīta saruna:
-Jā, mani izvaroja dibenā čaļi, kas solīja aizvest mājās!
-Un tu man prasi, kāpēc es nedodu dupsī?
-jo mani izvaroja dupsī!
Izrādās, ka izvarošana ir tepat līdzās, tik, cik aiziet līdz Jockeram un sarunāt, lai tevi aizved mājās...
Smieties? Raudāt?

Drīz jāiet mājās. Un laukā sāka grandiozi līt.
Ļaudis stāv zem kokiem, cerot, ka visas viņu ķibeles - finansiālās un veselības pagaisīs, cerot uz gaišāku nākotni... Bet varbūt viņi tur stāv cerot, ka mitēsies lietus.

Pa ceļam uz mājām ir ēka, kur notiek anonīmo alkoholiķu sapulces.
Redzot, ka viņi tur stāv vesels bars un visi kaislīgi smēķē, rodas jautājums,
vai pie anonīmo smēķētāju sapulču nama stāv bariņš, kas kāri cilā vodkas pudeles?

Autobusu parks bija pārrēķinājies un aizsūtījis manā maršrutā pārāk mazu mikriņu. Tik pilnā transportā no saviem laukiem nebiju braucies kopš agras bērnības, kad bija agri jāceļas un jādiebj uz to briesmīgo piebāzto bleķa kasti, kas veda uz tehnikumu.
Kā jau iepriekš bieži ir bijis, es atrodu sevi esam par garāko autobusā. Ērti atbalstu rokas uz tā augšējā plaukta, kur nolikt mantas. Kā pa brīnumu tas nav galīgi netīrs. Tā kā neko citu, kā šo plauktu es labu laiku neredzu, iztēle jau tiecās to salīdzināt ar ļoti augstu bāra leti. Kas nekaitētu, ka tur būtu tāds pumpains gumijas paliktnītis ar Jagermeister vai Finlandijas emblēmu. Uz tā varētu būt pabieza stikla glāze ar 50 gramiem Džeimsona. Vispār man mājās stāv tas nelaimīgais Jagermeistars, jūtu, ka šodien tas taps atvērts.
Lūka gandrīz virs manas galvas ir vaļā un pa to ieplūst samēra jūtams vējš. Drusku pirms manis sēž kāda jaunkundze, kas sāk kārtot savu rozā maiciņu un melno jaciņu, visa kārtoša liecina, ka viņai velk uz cičiem. Man, kā vīrietim, interesanti, kā tas ir, kad velk uz cičiem. Atceros, man bija meitene ar ļoti jaukām krūtīm, pēc peldes, kad es izžmiedzu viņai no peldkostīma aukšdaļas un krūtīm mitrumu, vai kas tur bija, viņas krūtis bija vēsas. Labi, ne par to tagad...
Tur pat aiz viņas sēž viens čalīts. Diezgan hipsterīga paskata. Viņam violeta jaciņa, vai nu kašmira, vai vilnas, kas vienkrāši drusku savēlusies. Jakas apkakle viņam kņudina kaklu. Vēl viņam pie kules nozīmīte "es klausos Rietumu radio". Pēc laba laika viņš izņem no kules papīra turzā ietītu 0,2 Jāgerīti un iedzer muti. Es točna mājās dzeršu Jāgerīti.
Priekšā stāv kāds vīrietis. Laikam pati nozīmīgākā persona, viņam atmiņā paliekoša, kolorīta, vīrišķīga seja. Nu gandrīz kā Havjers Bardems. Kur cilvēki ņem, vai kas viņiem jāpiedzīvo, lai dabūtu tādas vīrišķīgas sejas? Ko izsaka mana seja? Varbūt gļēvumu.
Pēkšņa bremzēšana, ļoti spēcīgs trieciens, mikriņš uz sāniem grāvī. Kaut kur asinis, kāda sieviete panikā kliedz un rāda uz savu asiņaino kāju. Panika jau nu galīgi nav vēlama šādās piedrūzmētās vietās, kur ļaudis sakrituši čupā mēģina atpiņķerēties un noteikt, vai ar tiem viss ir kārtībā. Es pilnīgi vesels, nedaudz pieliecies pieeju klāt pie cietušās un ar smaidu, mierīgā balsī saku:
- ar jums viss būs labi, es esmu ārsts!
- kāds ārsts?
- pats, pats labākais.
Ai... garlaicīgi šitie pārbraucieni...
Aiz manis stāv maza meitenīte. Nu jau labu laiku gar mani trinās. Ko viņa tur var trīties? Neizturu un paskatos. Izrādās, kaut kur aklajā punktā sēž sieviete, kurai klēpī mazs sunītis. Ar to tātad meitenīte tur spēlējās. Man vienai paziņai ir čista tāds pats sunītis, tikai padsmt reizes vecāks un resnāks.
Šonedēļ esmu izsmēķējis piecas cigaretes un izdzēris trīs aliņus. Atvaļinājuma laikā dienā es labprāt uzņēmu pat trīs vai četras reizes vairāk to pašu...
Iebraucot pilsētā, pēc laika es secinu. No mana redzes lauka caur logiem var redzēt vien asfaltu, ietvju maliņas, bruģi, horizontālo ceļa apzīmējumu un viss. Ar to pilnīgi pietiek, lai es pilnīgi varētu orientēties, kur mēs šobrīd esam un cik tālu līdz manai pieturai. Tas liecina, ka lieliski pazīstu savu pilsētu. Un ļoti iespējams, ka tas liecina arī par to, ka būtu laiks doties no šīs pilsētas projām.
Līst, eju mājās. Skatlogā manekenes torsam galīgi uzkrītoši krūtsgali zem plānā krekliņa. Vai tad tik sen bija tie laiki, kad manekeniem krūtsgalu nebija? Vai ir arī vīriešu manekeni ar uzbudinājuma stāvoklī esošiem metamajiem?

Īstenībā ir tā. Ja tu savā profesijā neesi baigais profs, ļoti spēcīgs un spējīgs, ar īpašu apdāvinātību, zināšanu bagāžu, izcilu izglītību vai lieliskiem sakariem. Tad ir jāizdomā kāda cita fiška, kā panākt līdzvērtīgu efektu, lai tevi ciena, grib ar tevi kontaktēties un neatstumj maliņā. Tad ir jābūt krutam cilvēkam. Ar fišku, varbūt vairākām fiškām. Tad ir jābūt vai nu korišam vai nu prikolistam, katrā ziņā ir jābūt tādam, kas iepatīkas. Jo ja tu neesi ne pirmais, ne otrais, tad tu esi pelēks un neinteresants un būtībā game over.
P.S. Šodien devos prom no darba jau neilgi pēc pusdienlaika.
Reāli jau nevajag baidīties un raizēties un satraukties. Dzīvojiet, izbaudiet. Vismaz kamēr nav atbildība (lasīt bērni, suņi, mīlestības, nezinu kas tur vel piederas). Pirmdien atkal skatīsies.

Ai ai ai, šodien taupībiņa nesanāca.
Karoč:
Pusdienas Ls 1,31
Apelsīnu sula "Gutta" 1l Ls 0,89
Kartupeļi 3kg Ls 0,45
Iepirkumu maisiņš Ls 0,05
Alus "Žiguļovskoje" 4% 500ml 4 gab Ls 1,48
Alumīnija folija "Optima" Ls 0,49
Gurķi LAUKU īsie sveramie Ls 0,33
Majonēze OPTIMA LĪNIJA 12% Ls 0,13
Tomāti JAUNA RAŽA LATVIJA Ls 0,24

Tātad kopā šodien vājprātīgais šķērdētajs es iztērēju Ls 5,37
Daudz bļin.
Bet nu attaisnojums ir tāds, ka vakariņas - ugunskurā cepti kartupeļi ar piedevām un alus tika pirktas divām personām, skaidrs? ;)

Drīz jau nebūs tas laiks atkal, kad ārpus pilsētas visās malās ļaudis, salīkuši rausies pa kartupeļu vagām, visur ducinās traktori, visur baltie maisi pilni ar apaļām formām un vakaros tā smarža, kad dedzina kartupeļu lakstus?
Ja būs, tad man ir sliktas ziņas - šosestdien nevarēs, jo pa National Geographic jāskatās "Guansji mīklainās alas".

Puf-puf! Nepilsonis ievilka pēdējās divas ķegas un nometa izsmēķi uz ielas. Kādu brīdi, no sākuma rāmi, pēc tam jau steidzīgi un nervozi, žvadzinādamies pa kabatām tas meklēja sava auto atslēgas. Beidzot tās atradis, tas nospieda mazu melnu podziņu, atskanēja pīkstiens, nepilsonis ar pierastām kustībām atvēra tumšās auto durvis, atšāva pakaļu, pieliecās un iekāpa suņa izkārnījumos.
Vispār šodien mani dikti nostrādina. Negribās teikt, ka es būtu putās, jo es neesmu šampūns, tomēr pirmīt uz pieres bija izsitušies pavisam īsti sviedri no skraidelēšanas uz kanceleju un atpakaļ, uz otro stāvu un atkal uz pirmo.
Mazliet muļķīgi jau būs, bet vakar vakarā un šodien mana komunikācija ar viņu ir uzlabojusies. Vai arī manas prasības ir pazeminājušās? Nē, nē, komunikācija ir uzlabojusies. Nē, nu forši, man prieks. :)
Un kas vēl - es taču pagājušo nakti sapnī lidoju. Jau daudzus gadus tāda pieredze sapnī nebija gūta. Nu labi, lidot es gluži nelidoju, bet ar kaut kāda aparāta, kas atgādināja 1,5l limonādes pudeli, palīdzību es varēju pamatīgi augstu palekties un tad tā forši levitēt un lēnām nosēsties. Bija forši. Es biju kaut kādā nereālā Rīgas rajonā, ar Tadžmahalu, Pizas torni un citām ekstrām (tas laikam no tā, ka vakar sāku skatīties smieklīgo mazbudžeta seriālu par cīņu pret nacismu "DANGER 5" - galīgi labs, viegls, izklaidējošs un smieklīgs, iesaku)... un tad es prasīju Narvesen kioska pārdevējai, kā no tās vietas var tikt uz Juglu. Lai atcerētos vārdu Jugla man sapnī pagāja milzīgs laiks, tas vienkārši bija izkritis no galvas. Tad jau mēs abi ar korpulento un gados esošo pārdevēju bijām manā istabā, es atlaidies uz dīvāna, viņa uz krēsla, kaut ko pļāpājām, atcerējāmies atgadījumus un smējāmies. Tad es pamodos. Es biju izslēdzis modinātāju un nogulējis vēl 12 minūtes. Nu labi, ka tikai 12. Toties sapnis bija kolorīts pa tām 12 minūtēm.

Un patiesībā lielākā daļa cibiņu būtu sodāmi pēc Sodu likuma 281.panta, kas paredz kriminālatbildību personām, kuras glabājušas, pārdevušas, atklāti izlikušas vai kā citādi izplatījušas apzināti nekaunīgus sacerējumus.

Un tomēr šodien kaut kas īsti nav ar mani. Es nedaudz dreifēju, garastāvoklis un izjūtas ir mainīgas. Nāk virsū negatīvas domas. Es tām neļaujos, esmu pozitīvs un mierīgs, tomēr ik pa laikam manī iezogas nemiers un negatīvais. Darbā jau tas atspoguļojās, nolaidu vienu šaizīti, bet nu nekas, izlaboju jau. Cerams, ka dienas gaitā izdosies sevi sakārtot. Tas laikam ir viņas dēļ, laikam saškrobījos par viņas SMS un viņas vēstuli facebook. Bet ko tur škrobīties? Katram cilvēkam savs viedoklis, savs skats uz dzīvi. Ak, kaut es varētu būt tik stabils un mierīgs, ka šādi ikdienas sūdiņi, arī notikuši no paša rīta, nespētu mani nekādi ietekmēt.
P.S. Attiecībā uz viņu viss ir tieši tā pat kā vakar, tikai nu jau vēl par miligramu sliktāk.

Un kas - tas, ka makdonaldam spīd lampiņas, bet manā virtuvē tomātiem un gurķīšiem nē, tas padara manu maltīti bēdīgu?

Lielisks vakars. Jau pēcpusdienā mācījos izbaudīt mirkli un neraizēties, jo biju pieradis raizēties. Raizēties sūkā, tā nav nekāda dzīve. Vajag izbaudīt. Pēc tam pastaiga... skaisti skati, pludmale, mīkstas smiltis, par pārsteigumu sev iegāju arī nopeldēt... pēc tam superizdevīgi pirkumi maximā, gardum gardas veģetāras vakariņas. Noslēgumā atrisināju 2 krustvārdu mīklas, uztaisīju fotokolāžu un paklausījos romantisku mūziku.
Zin kā - citreiz atvaļinājumā es vienā dienā tik daudz nepaspēju. Strādājošs nav miris! :D
Nu tad arlabunakti.

Un raugi, tagad es īsti nezinu kā rīkoties.
Kur ir tā smalkā robeža starp par maz uzmanības veltīšanu un par daudz uzmanības veltīšanu.
Man liekās, ka ir par daudz. Drusku muļķīgi, jo parasti jau ir tā, ka tiklīdz tu cilvēks drusku piegriez to uzmanības izrādīšanas krānu, tā uzreiz iznāk, ka esi ignorants un bla bla bla, tad uzreiz ir balts vai melns. Bet šobrīd liekas, ka drusku par daudz ir tie mesidži no manis. Jo es drusku drusku jūtos, ka tukšojos. Nu es protams dzeru apelsīnu sulu, lai būtu atkal balansā, bet tas jau nav tas.
No sākuma bija eiforija. Un tagad jau drusciņ iet kā vienmēr. Aizraušanos kāri dēvēju par mīlestību... it kā suni saucot par zirgu, tas varētu pārvērsties par zirgu. Bet nu uzreiz jau rokas nolaist arī nevar. Zin kā... atkārtojot 10000000 reizes, ka suns ir zirgs, viņš par zirgu varbūt patiesi nekļūs, toties es pats visā nopietnībā ticēšu, ka tas ir zirgs, tātad priekš manis tas būs kļuvis par zirgu. Var jau būt, ka aizraušanās var kļūt par mīlestību. Var jau būt, ka tā ir mīlestība, tikai man vienmēr vajag kaut ko vairāk un stiprāku - kā šitiem atkarīgajiem... narkomāniem. Var jau būt.
Es esmu drusku, drusku apmulsis. Bet man patīk, ka es esmu drusku vairāk es... harmoniskāks, veselīgāks.
Viss jau noteikti būs labi. Galvenais ir nekļūt nomāktam un pats galvenais nomāktībā nepieņemt lēmumus. :)