Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju - Komentāri

Tas ir tieši tā kā tajā filmā. Garīgais skolotājs teica, ka uz cilvēkiem nevajag dusmoties, jo tā tu viņus tikai pie sevis piesaisti, un, jo vairāk dusmojies, jo vairāk piesaisti. Tas bija dzīvē. Bet filmā, redz, bija tā, ka dzīvoja divi kara veterāni, un viens no viņiem otru bija Vjetnamā pametis vietējo ielenkumā un pats aizmucis. Pamestais vīrelis jau kaut kā izķepurojās no turienes, atgriezās dzimtenē, salīka zem medaļu nastas un vadīja savas dienas kādā klusā neibourhūdā. Par sievu, bērniem, mīlestību es nezinu, bet es točna zinu, ka viņš savas dienas vadīja apcerēdams, cik ļoti viņš ienīst savu bijušo frontes biedru, kas viņu atstāja nāvei. Un šis naids arī viņu vadīja un deva viņam spēkus dzīvot. Un tad tur sanāca viena fiška, kad bija iespēja viņam to dezertieri nogalēt, jo tas bija ieradies pie viņa ciemos, it kā meklēt izlīgumu. Un no sākuma jau viņš arī metās virsū ar slepkavnieciskiem atriebes motīviem. Beigu beigās taču viņš aptvēra, ka peitesi nogalinot sava naida subjektu viņš būs zaudētājs un ka tas nebija laikam labākais, pēc kā dzīvē tiekties. Un tad tur parādījās arī tas, ka no naida līdz mīlestībai ir šaura tā robeža. Varbūt viņš nemīlēja to otro vīreli, bet tādā gadījuma viņš mīlēja to, ka viņam ir ko ienīst. Tā nu viņi tur izlīga. Varbūt, ja viņš laikus būtu atmetis to naida būšanu, viņam būtu bijušas interesantākas un pozitīvākas vecumdienas, varbūt ar mīlestību un labajām lietām. Kaut gan, no otras puses, tad viņš varbūt tik ilgi nebūtu izvilcis, un arī šādas beigas jau nav silktas, sastapties ar saviem demoniem un vēl rast kādu risinājumu. Ai, tiec nu te gudrs.