Ar mutes ermoņikām uz Nebula miglāju -

Pusdienlaikā tajā ēnainajā kafūzī šoreiz notika rokāde. Es ar vienu (nevis vēl vienu) sirmu un drūmu kungu sēdēju pie slimību runāšanas galdiņa. Viņš, kā jau tādam kungam pienākas, nebilda ne vārda. Es arī cītīgi košļāju. Tā kā zobu man pagaidām ir vairāk, es arī sakošļāju ātrāk. Bet kamēr es košļāju, prāts darīja savu. Tas kāri tvēra dzirdēt, vai tik kaut kur neaizies tās runas, kurām konkrētajā telpas stūrī agri vai vēlu vajadzēja panesties. Pretī, pie blakus galdiņa sēdēja kāda kundze, kurai, spriežot pēc viņas konstitūcijas un konkrētāk - vecuma noteikti bija daudz, ļoti daudz, ko teikt par slimībām. Tomēr viņa spītīgi klusēja, kā ēdienu mutē ieņēmusi. Tomēr, TOMĒR! Kad biju ticis otrā ēdiena pusē, līdz manai ausij tas atpeldēja, kā mūzika - "Болезнь". Болезнь viņa teica! Triumfs.