#
Un patiesībā jau man besī laukā visas tās noskaņojumu un domu analīzes un pārrunas par to. Jo tas process ir nebeidzams, ne-bei-dzams.. Vienmēr būs kaut kas vēl, kaut kā savādāk un tad atkal var runāt un pārrunāt, riņķī apkārt un no jauna. Un man šķiet pilnīgi nekādā jēgā. Jo tu nevari sevi izlikt visu ārā, salikt pa plauktiņiem un, rociņas klēpī salicis, priecāties par rezultātu, kāds tagad būsi balts un pūkains. Nu nebūsi. Nepienāk tāds viens brīdis, kad viss ir ok un visi ir pareizi un labi. Un nemaz nevajag. Atcerējos, kā vienā brīdī pārstāju par to visu domāt un runāt. Un nemaz nebija slikti. Un vēl vakar lasīju, ka laulības lielākoties tiek šķirtas dēļ garlaicības. Ne strīdi, ne nesaskaņas tās neietekmē tik graujoši. Interesanti.