Garastāvoklis:	bitchy
Mūzika:	Tumsa-balāde par salauztām sirdīm

Tā nu es esmu nonākusi līdz secinājumam, ka kaut kas ir jāmaina... Tā vairs nevar dzīvot. Dzīvot uz saviem nereālajiem principiem, kas tik ļoti dažreiz (a varbūt bieži) sāpina man apkērtējos cilvēkus, liek viņiem justies kā niecībām, vai pat domāt, ka mani steidzami jāved uz Strenčiem. Tas vairs nav normāli. Man ir tikai 16 gadi-tik jauna es negribu jau samaitāt savu dzīvi ar nekorektu rīcību, pretīgām domām, vārdiem, ai, karoč-traļi vaļi! Tikai lieta tāda, ka es nezinu ar ko sākt. Varbūt paņemt atvaļinājumu no visa un beidzot sākt mācīties? Pat internetu atslēgt? :/ Nu nezinu gan... Nejau no mācībām viss ir atkarīgs. Laikam. Ašš, mana dumjā psiholoģija. Kas īsti notiek? Esmu pakļāvusies degradācijai un kļuvusi prasta? Bez emocijām, bez sirdsapziņas un tamlīdzīgām, diezgan sentimentālām huiņām? Stulbi sanāk... Laikam esmu vīlusies pati sevī. Domāju... Rīt ir svētdiena. Varbūt aiziet uz baznīcu un palūgt Dievu? Nekad neesmu to darījusi!!! Bet, es itkā neticu dievam. HA. Idiotisms-kam vispār es ticu? Laimei? Mīlestībai? Es izvairos no visa. No atbildības. Es saraudinu mazus bērnus. Es pārsitu Kādam lūpu. Ko tas viss nozīmē? Gribās kliegt-HELP!? Bet, kurš gan man var palīdzēt, ja ne es pati?! Ir par ko aizdomāties. Pat tad ja cenšos paskatīties spogulī itkā es nebūtu es, tikuntā saskatu diezgan rupju, neapdomīgu un samaitātu cilvēku. Kamdēļ tā? Es pati sevi par tādu padarīju. Neesmu jau alkoholiķe-nevainošu citus. Rokas ir aukstas. Acīs raušās kaut kas līdzīgs miegam. Interesanti. Aizeju līdz virtuvei un atverot ledusskapi secinu, ka nav nekā tāda, ko es varētu ieēst. Ir jau tas ledusskapis pilns, bet es nemāku ēst taisīt. Tāds slinkums pat mēģināt... Taču šitā turpināt nevar. Ir jāmācās! Kas gan es būšu par sievu? Arprāts. Pat bail iedomāties. Bet nu jau ir par vēlu-iedomājos. ~Resna, netīriem matiem, 4 bērnu māte, kura ir alkoholiķe. Vīrs-tāds pats. Bērni-huligāni!~ Normāls nākoptnes skatījums, ne? Es par dzīvi nesūdzos... Man ir ko vilkt, kad ārā ir auksts. Man ir ko ēst, kad pamostos siltā istabā, kurā netīšām kaķis uz grīdas ir pačurājis. Man ir par ko rūpēties. Par mani arī rūpējās. Bet tas mans dzīves skatījums ir tik truls. Nezinu pat relikvijas, kas man būtu jāzin! Nezinu, ko iesākt, kad ir šaubas par kaut ko. Nezinu kādus vārdus pateikt māsai par to, ka viņa man ir tieši tāda. Es neko vairs nesaprotu. Dzīves pagrieziens pa 180 grādiem. He-esmu ar kājām gaisā. Tā jau ir nepanesami tas, ka 21. gadsimts ir ienesis daudzas pārmaiņas-pat zemi uz mēness var nopirkt. Tip kaut kas tāds ir padzirdēts. Izejot uz ielas redzu, kā divi urļiki strīdās par to, kura tētim ir krutāka mašīna! Lai priecājas ka vispār ir mašīna. 19.02.2005-šie skaitļi laikam bikīt ieies vēsturē-Māra apjēdz dzīves formulu! Un nejau smiltīs tā ir rakstīta. Nē, draudziņ, tā katram ir sava. Tā katram ir iekšā-sirsniņā. Tik jāmāk ieklausīties. Es laikam sadzirdēju vienu mazumiņu no tā, kas man ir jādzird. Laikam pērējo dzirdēt vēl nav laiks. Balādes skan un skan. Bet es par Nirvanu iedomājos. :)