Parasti es jūtu sirdsapziņas pārmetumus par prokastināciju darba vietā, bet šobrīd tā nu ir sanācis, ka neko citu es nevaru izdarīt. Oh well, shit happens.

Pīpēt iet gan nav īsti iekšā, neesmu ziemas/sniega/aukstuma fans un maniem matiem riebjas cepures.

Bet vispār, kopš kura laika visādas dvēseles kaites ir palikušas par trendu? Agrāk, nedod debesis, ja kādam atzinies, ka ej uz terapiju/lieto drapes/esi ar oficiālu diagnozi, tad uzreiz uz tevi skatījās tā, ir kā tu gatavotos katram pretīmnācējam ar cirvīti ribas pārskaitīt. Tagad visiem ir tas, šitais un vēl trešais, kas nemaz nevar būt tādā komplektā - bļin, tas nav nekāds ordenis, tā ir draņkīga lieta, kas konstanti čakarē eksistenci un prasa resursus, lai ar to sadzīvotu.

Galvenā problēma jau ir tajā, ka visādi lohi ar to mēģina izskaidrot, kāpēc viņi ir lohi. Nē, tā nav tava slimība, tu vienkārši esi lohs.