Nokačāju cibas aplikāciju lol

Dzeru karameļu latti un prātoju par ciešanām. Cietējs ir neinteresants - tā es uzskatīju ļoti ilgi. Un ļoti ilgi es savas ciešanas vienkārši ignorēju vai noliedzu. Visas savas ciešanas. Un ar katru reizi, kurā teicu 'es jau nu neciešu,' kaut kas manī mazliet savilkās ciešāk tādā neatsienamā mezgliņā. Daudzos mezgliņos.

Pagaidām es zinu tikai to, ka es ciešu, bet es ciešu tik ilgi un tik daudz, ka to pat vairs nemanu. To mana tikai apkārtējie, un visticamāk viņiem jau noriebies.
Iedomājies, kā ir skatīties uz cilvēku, kuram kaut kas iesprūdis zobos..un kurš vispār nekādi nereaģē, kad viņam pasaka, ka viņam kaut kas ir iesprūdis zobos. Kaitinoši, vai ne?
Esmu pārliecināta, ka citi tā skatās uz mani un grib mani iepļaukāt.

Tātad tagad es zinu, ka es ciešu. Un es zinu, ka to noliedzu. Patiesībā no malas droši vien tās terapijas sesijas izakatās smieklīgas - visu laiku strīdos pretī un saku nē, es tā nejūties, tā nav, nu bet nē!

Nu lūk.. Tagad man tikai jāsaprot, kā no šitā tiek vaļā.