Kāda tad es esmu? Nu, re! Man nav nekādas gatavas adekvāto reakciju sistēmas... You never know. Pat par sevi. Vispār tas mēdz satraukt. Parasti, kad es daru, kas "nav manā moodā" jeb kas neatbilst izdomātajam, noformulētajam "es", uznāk lielās mokas... Bezpalīdzības sajūta. Ko es vispār varu kontrolēt, ja es pat ar sevi tā īsti netieku galā? Galvenais, ka nekas mega slikts jau nenotiek, bet tā sajūta... Kas tad tas galu galā ir tas, kādai man jābūt? Kaut kādam abstraktam veidojumam, idejai, variācijai par tēmu "cool people"? Par laimi arvien retāk. Mans amorālās minoritātes statuss daudz ko piecieš. Man tie līdz galam noformētie cilvēki liekas tik aizdomīgi. Pilnīgs fiction.

Un... Katru reizi uzķerot spēli, gribas sevi iepļaukāt, nolikt pie vietas, atgriezt pie sevis un būt... Nu tādai. Foršai. Bet tas, kāda tad es esmu, drausmīgi mulsina. Es esmu arī tas izgudrojums! Mēs jau paši sevi redzam pastarpināti. Mēs neredzam, nejūtam un nemaz nevaram redzēt un just to, kādi esam, kā reaģējam un kā izskatāmies. Mēs tikai skatāmies uz atspulgiem, reakcijām. Nav tik vienkārši. Spīd cauri kaukāda drausmīga nepilnvērtība. Ir lietas, ar ko ir jāsamierinās.

+ Tao swiched off.
++ Šķiet, ka es "patiesībā" esmu gatavais polims.