|
|
Tuesday, March 10th, 2009
|
12:44a
Ko vispār var, ja savu personīgo bioķīmiju nevar. Nē, es vienkārši esmu slinkaaa. Tas izklausīsies reāli stulbi un man labāk nemaz nesākt stāstīt. Es neesmu es, Pasi nav Pasi un Ieva nav Ieva. Tas, kas es esmu ir kaut kur stipri tālu un izolēti no Ievas. Tur ir tikai tāds mazs tiltiņš. Pietam šitā nav nekāda sūda dzeja, tas ir tao. Un, ja es tā rūpīgāk par to visu domāšau... Būs skaisti. Tas prakstiskums mani vienkārši beiiidz nost... vislabākajā nozīmē. Tas ir akrobātiski in way, bet pamatīgi. Tikai vispirms ir jācieš un tā...
(comment on this)
|
1:37a
Saņēmu vēstuli ar 26 daudzpunktiem 300 vārdu tekstā! Es neesmu vienīgā tāda... Ja kas...
(1 comment |comment on this)
|
1:51a - SUNDAY: Someplace in the Mountains of the Mexican Southeast
Dawn. I ran into Moy, who can't sleep either. The troops went to have a rest some time ago. Only the shadow of the guard on duty can be made out. Moy and I talk about the dead, our dead. I tell him that all of them were better than I am. That now Eleazar has left us, that it looked as if Eleazar was going to be saved but he suddenly died. Because here death never comes slowly, it just appears, with a bang, and you're just left, not seeing their steps and thinking that it would have been better if another had been taken and not him, the dead one. Eleazar was better than me, and Pedro, and Hugo, and Fredy, and Alvaro and all the names I keep to myself because of why bequeath deaths? Eleazar, who still wanted to stand at attention and salute militarily while in bed, and who asked for music in the morning. Moy tells me my face is wet. He makes a gesture to get the drops off me, and I say: "It's the rain." Moy lights a cigarette, I light my pipe. Above, a sky, saddened from so many stars, isn't weeping, just looking in the dark mirror of the moon.
(comment on this)
|
1:59a
Kāda tad es esmu? Nu, re! Man nav nekādas gatavas adekvāto reakciju sistēmas... You never know. Pat par sevi. Vispār tas mēdz satraukt. Parasti, kad es daru, kas "nav manā moodā" jeb kas neatbilst izdomātajam, noformulētajam "es", uznāk lielās mokas... Bezpalīdzības sajūta. Ko es vispār varu kontrolēt, ja es pat ar sevi tā īsti netieku galā? Galvenais, ka nekas mega slikts jau nenotiek, bet tā sajūta... Kas tad tas galu galā ir tas, kādai man jābūt? Kaut kādam abstraktam veidojumam, idejai, variācijai par tēmu "cool people"? Par laimi arvien retāk. Mans amorālās minoritātes statuss daudz ko piecieš. Man tie līdz galam noformētie cilvēki liekas tik aizdomīgi. Pilnīgs fiction.
Un... Katru reizi uzķerot spēli, gribas sevi iepļaukāt, nolikt pie vietas, atgriezt pie sevis un būt... Nu tādai. Foršai. Bet tas, kāda tad es esmu, drausmīgi mulsina. Es esmu arī tas izgudrojums! Mēs jau paši sevi redzam pastarpināti. Mēs neredzam, nejūtam un nemaz nevaram redzēt un just to, kādi esam, kā reaģējam un kā izskatāmies. Mēs tikai skatāmies uz atspulgiem, reakcijām. Nav tik vienkārši. Spīd cauri kaukāda drausmīga nepilnvērtība. Ir lietas, ar ko ir jāsamierinās.
+ Tao swiched off.
++ Šķiet, ka es "patiesībā" esmu gatavais polims.
(comment on this)
|
4:44p
O! Viens lēmums finalizēts. Jau jūtos labāk... Vēl es:
- Rakstīšu kursa darbu.
- Ēdīšu mazāk saldumus (cukurs mani dara nervozu).
- Rakstīšu Moldovas projektu.
- Atsākšu kačenes aktivitātes.
- Satikšos šodien ar draudzeni un iešu uz teātri.
- Ieteikšu facebookam, ka pie realtionship statusa vajadzētu būt iespējai atzīmēt vairākus cilvēkus... "In a relationship/In an open relationship/It's complicated with..." Un te ir iespēja pievienot tikai vienu.
- Skatīšos mēreni priecīgas dokumntālās filmiņas.
- Dzēršu tikai tad, ja ir labs garastāvoklis.
- No rītiem celšos pirms 11.30, iešu gulēt līdz 2.00.
- Rīt iešu slidot.
- Atbildēšu uz dažiem sen aizmirstiem epastiem.
(4 comments |comment on this)
|
|
|
|