Kad es biju jau 2 minūtes pastāvējis vienatnē, mani lēnītēm, bet ar arvien pieaugošu spēku, sāka
grauzt šaubas, ja nu skaistule ir lēmusi par mani pasmieties uz aizbēgusi uz mājām? Mazliet sapīcis es nedroši paskatotījos apkārt, gaidot ieraudzīt viņas brīnišķīgo sejiņu ceļa pretējā pusē, bet viņa neparko neparādījās. Tad es izlēmīgi pašķirot zarus ar rokām, sāku līst tur, kur mitrajā zemē bija iezīmējušās viņas kurpju pēdas.

Pagājis uz priekšu kādus metrus divdesmit es apstājos kā zemē iemiets. Uļjana sēdēja vēl piecus metrus tālāk, pagriezusies ar muguru tā, ka es paliku nepamanīts un ... izmisīgi sasprindzinājās, uzrāvusi uz augšu svārkus, kas tagad pārklāja galvu līzīgi kapucei, un atkailinājusi ar rokām spēcīgi izstieptu uz malām dibentiņu, kakāja.