munky M.K-568 ([info]munky) rakstīja,
@ 2003-08-26 00:00:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Man patīk mērkaķi.
Zooveikalā tos pārdeva par 5 Ls. Es iedomājos, ka tas ir visai dīvaini, parasti viena mērkaķa cena ir kādi pāris tūkstoši. Es nolēmu neskatīties dāvinātam zirgam mutē un nopirku 200. Man patīk mērkaķi.

Es aizvedu savus 200 mērkaķus majās. Man ir liela mašīna. Es ļāvu vienam vadīt. Viņa vārds bija Zigismunds. Viņš bija garīgi atpalicis. Ja būsim godīgi, neviens no viņiem nebija īpaši prātīgs. Viņi visu laiku dunkāja un bakstīja savus dzimumorgānus. Es smējos. Tad viņi sāka bakstīt manējos un es pārstāju smieties.

Es ievedu viņus sava istabā. Viņi neiejutās īpaši labi jaunajos apstākļos. Viņi izdeva griezīgas skaņas, krita no dīvāna un skrēja sienā. Pēc trešās stundas tas pārstāja kļūt smieklīgi.

Divas stundas velāk es sapratu kāpēc mērkaķi bija tik lēti: viņi visi nomira. Bez jebkāda redzama iemesla. Viņi visi vienkārši nokrita beigti. Tas bija tā, kad tu nopērc zelta zivtiņu un tā nomirst pēc piecām stundām. Nolāpītie lētie mērkaķi.

Es nezināju ko darīt. Pa visu manu istabi mētājās 200 mirušu mērkaķu, pa gultu, manā skapī, karājās no grāmatplaukta. Izskatījās tā, it kā man būtu 200 izmētātu paklāju.

Es mēģināju noskalot vienu tualetes podā. Tas nelīdzēja, mērkaķis vienkārši iestrēga. Tad man bija viens beigts, slapjš mērkaķis un 199 beigti un sausi mēraķi.

Es mēģināju izlikties, ka tie ir tikai izbāzti dzīvnieki. Tas iedarbojās līdz brīdim, kad mērkaķi sāka trūdēt. Sāka smirdēt tiešām slikti.

Man gribējās čurāt taču tur bija viens beigts mērkaķis tualetē un man negribējās saukt santehniķi. Man bija kauns.

Es centos palēnināt trūdēšanu sasaldējot tos. Diemžēl manā leduskapī bija vieta tikai diviem mērkaķiem vienlaicīgi un tā man vajadzētu tos mainīt katras 30 minūtes. Leduskapī atradās arī pārtika un man nācās apēst visu, kas tur bija. Tas tiešām varētu beigties slikti.

Es centos tos sadedzināt. Es nemaz nezinaju, ka mana gulta ir uzliesmojoša. Nācās nodzēst uguni.

Tā man bija viens beigts, slapjš mērkaķis manā tualetē, divi beigti, sasaldēti mērkaķi manā ledusskapī un 197 beigti, pārogļojušies mērkaķi manā gultā jeb tajā, kas no viņas bija palicis. Sāka ost vienkārši nepanesami.

No savas nespējas tikt vaļā no mērkaķim un tādēl, ka nevarēju izmantot vannasistabu, es kļuvu patiesi neapmierināts. Es ik pa brīdim situ kādu no saviem mēkraķim. Es sāku justies labāk.

Es mēģināju viņus izmest, taču atkritumu savācējs teica, ka pilsētā nav atļauts izmest pārogļojušos primātus. Es teicu, ka man ir viens slapjš mērkaķis, bet viņš nevarēja paņemt arī to. Es pat nemēģināju stāstīt par sasldētajiem.

Beidzot es izdomāju, kā atbrīvoties no šīs problēmas. Es izdāvināju viņus saviem draugiem kā ziemassvētku dāvanas. Viņi īsti nezināja, ko teikt. Viņi izlikās, ka viņiem patīk dāvanas, bet es varēju pateikt, ka mani draugi melo. Liekuļi. Tad es sāku bikstīt viņu dzimumorganus.

Man patīk mērkaķi.





Autors nezināms


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]munky
2003-08-26 17:08 (saite)
kaa gan var beedaaties par spraagoniishiem, par shiem vienmeer ir jaasmejaas :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?