multisulinj

ļoti jokaina sajūta vispār. skatījos tikko uz svaigi nopublicētā ieraksta datumu un nespēju aptvert to, ka taču vēl nesen (tikai 13 gadus atpakaļ) sēdēju pie tieši šāda paša izskata klab.lv lapas un rakstīju neaprakstāmi saviļņojošas sajūtas par kārtējo aizvadīto pagrīdes festivālu, kurā diezgan jauki piedzēros, gāju kaila peldēties un gandrīz noslīku purvā.
tagad, 2023.gadā rakstu par to, kā krītu arvien dziļākā mentālajā bedrē, gandrīz pa gaisu aizlaizdama bērna ratus ar visu iemītnieku un psihodama meklējot cimdu, ko viņš pa ceļam velnsviņzinkur nometis (vēl joprojām ne velns, ne dievs, ne pati māte nezin, kurā ceļa gabalā tas sūda cimds palika).

kad mentālā veselība klibo, tad paliek dziļi vienalga par visu. gandrīz atstāju ratus ar raudošu bērnu uz ielas. vispār atstāju, tikai vīrs jau bija atnācis. pati aizgāju lietū paraudāt. pirms tam kārtīgi pakratīju ratus ar dēlu iekšā, reizē ar kliegšanu atbildot uz vīra pārmetumiem, kādēļ mani nekad nevar sazvanīt.
vairs nelīst, bet man ir auksti, un es te, sēžot virtuvē, nesaprotu, kādēļ parasti rakstu tad, kad ir slikti.

nav brīnums un pārsteigums, ka vispār jau tieši sievietes vairāk ir noskaņotas ezotēriski un ticībai brīnumam nekā vīrieši. galu galā viņas ir tās, kas iznēsā un dzemdē bērnu. un dzemdības nevar nosaukt par neko vairāk kā brīnumu. tas, kas tur notiek, nav īsti aprakstāms. arī tās, kas notiek grūtniecības laikā. to, kā man izdevās sarunāt ar bērnu dzimšanu un ar Dievu, Kosmosu vai kā nu kurš to sauc, daudzus citus ārējos apstākļus, to es vēl joprojām neprotu izskaidrot, jo laikam jau nevar.
vēl joprojām atlasu un rediģēju bildes no bērna pirmā gada (gribu izprintēt daaaaauuuudz), un ik pa laikam rodas šādas tādas pārdomas.

sveiki. es gan nezinu, ko sveicinu. bet, nu, tāpat sveiki. man ļoti pietrūkst rakstīt. laikam lielākoties tas nozīmē, ka pietrūkst mirkļu (garu mirkļu) vienai pašai ar sevi un savām domām. pa šo laiku daudz kas ir mainījies. tas nozīmē, man ir bērns, un nav garu mirkļu vienai ar sevi un savām domām. vispār es nemaz nezināju, vai šī vieta ciba vēl eksistē un vai es vispār tikšu iekšā savā profilā, bet, redz, kā, nekas nav mainījies galu galā.
kas tad ir ''šis laiks'', pa kuru daudz kas ir mainījies? es nezinu. ņemot vērā, ka lielākoties pēdējos gados (es pat nezinu, cik ir tie pēdējie gadi, manuprāt, ļoti daudz) šeit paklabināt esmu ienākusi diezgan haotiski un ārkārtīgi reti.
katrā ziņā šejieni es uztveru kā savu dienasgrāmatu ar pavisam mazu iespēju, ka kāds šo visu lasa, jo jā, es te rakstu pavisam bezmērķīgi un vispār pilnīgi neko necenšoties, tikai savai izrakstīšanās sajūtai, kā sacīt jāsaka).
vispār ir daudz un dikti visvisādas pārdomas. tās trakākās, ja arī šeit klabināšu, tad aiz atslēgas. bet rakstīt baigi gribās.

pirms gada, kad jutos ļoti lielā maternitātes dibenā, es pat uztaisīju twitterī kontu, kura nosaukumu neatceros, bet tur bija kaut kāda saistība ar mammas lomu vai tml. neko tur neesmu tā arī ierakstījusi. laikam domāju,ka tā kļūs par vietu, kur anonīmi varēšu dalīties visos savos mātes priekos un blakusefektos (vairāk jau otrais, vismaz tad). man laikam ļoti gribējās arī atrast kādus, kas ir līdzīgā dibenā un varbūt virtuāli spēj mani sapurināt (vēl joprojām neiebilstu pret to, man tiešām reāli ļoti pietrūkst draugu. es jūtos vientuļa. visvairāk pietrūkst tādu draugu, kas iet vai ir gājuši cauri kam ļoti līdzīgam un zin visas tās stadija ciklam ''maternitāte'').

ir tik nereāli daudz, ko darīt, kā jau katru dienu (lai gan esmu tak dekrētā, vaimandieniņ), bet es te sēžu un rakstu. labi, iešu pataisīt kādas bērna bildes fotošopā (cenšos pārsvarā no draņķīgām telefona bildēm uztaisīt daudz maz sakarīgas albumā liekamas, uzlaboju kvalitāti, māksliniecisko perpektīvu u.tml. vai arī vienkārši apgriežu vajadzīgajā formātā, aij, man jau patīk ar šito čakarēties).

kaut kad vakar vai aizvakar sapratu, ka baigi pietrūkst tās kņudoņas pakrūtē, kad lasi ļoti labu dzejoli vai raksti tādu, vai skaties ļoti labu filmu, vai lasi kaut ko vairāk kā vienkārši labu literatūru, kur caur pirkstu un matu galiem jūti, kā ar okeāna spēku iepilst tevī un pārņem visu ķermeni kaut kas nenosakāms un tu nesaproti, ko tev gribās darīt - raudāt, smieties vai nedarīt neko, ka sajūti, kā tevī ieplūst šī neaprakstāmā sajūta un kā tu ieplūsti tajā, savienojoties ar visu pasauli un visām pasaulēm. es tikai neatceros, ko tad darīju.

ir tādi piektdienas vakari, kad ēd konfektes Naslažģeņija gultā (un arī dažus zefīrus ar iebiezinātā piena pildījumu), kad vispār jau esi normāli paēdusi, bet tāpat speciāli aizgāji pēc saldajiem priekiem, tad atlūzti ap 20, tad pa vidu vīrs tev novelk apenes un krūšturi, pamodies ap 22 (laikam), ievēro, ka uz vēdera ir šokolādes traipi un apēd arī tos. un ir tādi rīti, kad pamodies, ieej dušā un kaut kur no tava gurnu rajona nolido puse no Naslažģeņijas papīrīša.

dievinu brīvdienu rītus. tie ir tādi paši, kādi bija dīkstāves rīti, tikai vēl nedaudz saldāki, jo aiz muguras ir nogurdinošas 5 darba dienas ar 6-5 h miegu, riteņbraukšanu uz un no darba, 2 velo kardio un 2 vakara spēka vingrojumiem (kas ir riktīgi forši, tikai būtu super jaukāk, ja es būtu spējīga to darīt no rītiem, kas nav iespējams, vismaz pagaidām).
lai gan es dīkstāvē darīju daudz apzinātu foršu lietu, tomēr jājautā tāpat - ko es darīju dīkstāvē, ka es te gandrīz neko neesmu rakstījusi? jo man bija plānā uztaisīt ierakstu ar nelielu atskatu uz ārkārtas situāciju valstī caur manu prizmu un citiem maniem orgāniem. lai paliek atmiņā šis 2020.gada interesantais iesākums.
tajā nedēļas otrajā pusē, pirms beidzās mana dīkstāve (nevienā mirklī es nezināju, kad tas notiks), es tieši paspēju aizbraukt pie S uz Latgali, par ko esmu tik pateicīga. nodzīvojos tur no trešdienas vakara līdz svētdienas pusdienlaikam. ciemošanās laikā tapa ideja saistībā ar mums abām, un tagad tas arī notiek.
šodien ar E brauksim uz jūru. BEIDZOT!
gribētu, lai visi dejo sestdienas rītos kaili un priecīgi mājās pie Spotify iepatīkotajām dziesmām tā kā es to daru, haha! var arī pidžammmā, es vienkārši guļu kaila. gribu koncertus, gribu festivālus. ļoti ceru, ka Z&L notiks un viss būs forši. vismaz reizi gadā manai dvēselei vajadzīgs arī metāls. bet tagad dejoju pie ļoti dažādām dziesmām.

ziepniekkalns mēdz būt ļoti pārsteidzošs tādā vēsā un vēlā maija pēcpusdienā kā šī, ja izlem izmest nelielu aplīti pirms iegriešanās veikalā.
kundze labākajos gados, kas izliekusies pa pirmā stāva logu un kaut ko pēta lejā un, ak tavu brīnumu, paveras kāds vēl neredzēts skats (šoreiz mums ne viņai) - pie galvas pašā viducī šai cienītai gaspažai pielipināta ikonas bilde. kas to lai zin, kas ne, varbūt kādu galvas sāpi viņa lūkoja atvairīt vai savienoties īsceliņā ar dievu to augstāko? šī mīklainā lēdija vēl ilgi nedos mums mieru, bet vēl kas ievērības cienīgs piedzīvots. ierosināju līkumiņu izmest caur vietējo birzi (visvietējāko), kur parasti noguruši vīrieši staigā ar mazajiem mājas mīluļiem, bet tas ir tikai iegansts, lai uz iecienītākā celma satiktu kaimiņu ar tādu pašu vai līdzīgu plušķi un izvilktu veco labo pusdvuļu. nemanījām nevienu celma sildītāju šoreiz, bet zālāju rokzvaigznes gan un šie bija citas raudzes īpatņi, es teiktu, pat ļoti patīkamā manierē. divi, apmēram sešpadsmitgadnieki pēc skata, piesēduši zālītē, skaļi caur telefonam pieslēgtām tumbiņām (skandām?) skandināja kādu klaviermūzikas skaņdarbu un skatījās tālumā, cenšoties izjust crescendo un ļaujot, lai mūzika vieno abus šīs dvēseles radiniekus, tā it kā klausītos kādu gotiska tipa metālmūziku. var jau būt, ka šie jaunekļi ir mūzikas akadēmijas pirmā vai jebkura cita kursa studenti (pubertāte mēdz piemeklēt dažādos vecumos), kuri vienkārši satikušies ziepniekkalna birzī, lai remdētu sāpes par to, ka nav iespēja apmeklēt lekcijas. izgājām caur bērzu birztalu un tepat jau tuvākājā stūrī pavērās nākamais jaukais skats - ballīte ar dažiem vecāka gadagājuma dzīves studentiem un sienu, pie kuras piemetušies, tieši blakus kungiem rotā melna krāsas baloniņa uzraksts ''MAN NEPATĪK BŪT SKAIDRĀ''. ja es būtu fotogrāfs un man būtu tā iespēja notvert šo kadru, es noteikti ieķertu pirmo vietu kādā fotokonkursā.
es parasti viena dodos pastaigās daudz nomaļākās ziepniekkalna vietās, kur mazāk cilvēkus iespējams sastapt, bet izskatās, ka turpmāk būs vairāk jāizaicina sevi ar birztalu un citiem noslēpumiem.

ir saule un mēs ejam ārā

tas ir tik jocīgi. 8.marts Spānijā un citur Rietumeiropā nozīmē feminisma spodrināšanu un dzimumu līdztiesību, kareivīgi noskaņotas sievietes ar plakātiem ielās, kaut kādā ziņā tā ir sieviešu visvarēšanas, sieviešu vīrišķības svinēšana. Latvijā un citās postpadomju valstīs 8.marts ir ziedu dāvināšana, sievietības, sievišķības svinēšana. pilnīgi kontrasti. tas tomēr ir tik jocīgi. divas paralēlas pasaules.

man pašai ar sevi ir interesanti. atrodoties jaunā situācijā, pēkšņi saprotu, ka esmu bijusi jau ļoti līdzīgā. un paliek nedaudz smieklīgi, bet pozitīvā veidā. viss, protams, tikai manas iztēles dēļ. pati neapzinoties, asinu savu ikdienu ar fantāzijas putekļiem, nemanot un pašiem nezinot, savās iekšējās intrigās iesaistot pavisam nevainīgus cilvēkus. protams, es nekad nevaru būt droša, kas notiek citu galvās u.tml., bet, ziniet, atnāk ''tā sajūta'', pēc kuras es it kā zinu 99%. pietiek ar vienu skatienu, vienu mīmikas grimasi, balss intonācijas izmaiņām par pustoni u.tml. bet, ļoti iespējams, tas ir tikai ananāss manā galvā. hihi. vispār jau nav smieklīgi, jo noteikti, no malas skatoties, kaut kādās situācijās es uzvedos un pasniedzu sevi dīvaini. protams, arī neapzinoties. sen iepriekšējā darbā man bija viena kolēģe vārdā Ruta. tieši tik, cik bezemocināls, neizteiksmīgs un bezgaršīgs vārds ir šis, tik arī neizteiksmīga bija viņa. vienmēr biju vēlējusies viņai līdzināties. jo tā noteikti ir daudz vieglāk (vismaz man tā šķiet). pat viņas balsī nekad nebija nolasāma neviena emocijas izpausme. vajadzētu latviešu leksikā ieviest vārdu, kas apzīmē bezemociju krāšņo gammu. tāda nav.

16.septembrī mani dēmoni virpuļos trakā dejā

tas ir savā veida sadistisks kompliments, kad tev darba intervijā pasaka, ka iemesls, kādēļ tevi nevarētu pieņemt darbā, ir tas, ka tev varētu šajā amatā būt garlaicīgi.

Tā M.Igaunis manāmi reibinošā stāvoklī teica dzīvoklī kaut kur Latgales virzienā, kad S.Igaune midzināja vienu no saviem mazajiem bērniem, un viņas lielākais bērns J.Igaunis jau tecināja siekalu ļoti atbrīvotā pozā uz dīvāna, bet es sēdēju apziņas stāvokli zaudējušajam namatēvam blakus ar šampanieša glāzi rokā. Vai arī tas bija iepriekšējā naktī uz viesu nama terases, kur viesi pēc sešdesmit grieza trakas dejas, un gandrīz pilnmēness gremdēja savu gaismu visā tās krāšņumā Alūksnes ezera melni samelnējušajā mutē, atspiedusies pret margu vēroju hipnotizējošo gaismas un ūdens saspēli, pie manis pienāca tas pats M.Igaunis, protams, manāmā reibumā. Bet varbūt tas bija pēdējā rītā pie S.Igaunes dzīvoklī, pāris stundas pēc tam, kad M.Igaunis bija piedzīvojis apkaunojošu nakts atrakciju ar saviem vēmekļiem un šī dzīvokļa tualetes durvīm un sienu, un J.Igaunim nācās likt lietā savas nakts maiņas apkopēja prasmes. Katrā ziņā tas noteikti vēl nebija turpceļā, kad ar M.Igauni, E un S.Igaunes bijušo klasesbiedreni Maiju līdām bunkuros un meža vidū atklājām Ļeņina galvu (ne īstu, protams). Nu, man jūk. Viss, ko vēlējos teikt - JUST DO IT.

Ja LV uzstātos IC3PEAK, es noteikti aizietu uz viņu koncertu. Mani dēmoni varētu krietni izdancoties. MMMMM. Ja grupa (duo) koncerta laikā censtos publiku ievilkt kādā pašupurēšanās rituālā, es gan jau būtu pirmā, kura (kuras dēmoni) atsauktos.

Esmu izlasījusi Melānijas Vanagas grāmatu Veļupes Krastā. Jau sen vēlējos izlasīt ko līdzīgu (ne jau tādēļ, ka būtu mazohiste). Par deportācijām un šo tēmu. Katrā ziņā vēl joprojām prātam neaptverami. Ir līdzīga sajūta kā Melānijas atveidotāja aktrise Sabīne Timoteo kādā intervijā teica: ''Ja es par to domāšu, es sajukšu prātā.'' Laikam pēc filmas noskatīšanās kaut kādā ziņā bija vieglāk lasīt. Bet ne viegli, pat ne mazliet viegli. Ļoti smagi. Katrā ziņā, lai arī kā, ļoti priecājos, ka izlasīju, jūtos pamainīta pēc šīs grāmatas, līdzīgi kā pēc Valentīnas Freimanes ''Ardievu, Atlantīda!''. Žēl, ka tā manās rokās nenonāca kādus 10 vai 15 gadus agrāk, bet, visticamāk, tas viss būtu nedaudz citādāk.

Starp citu, man šķiet, Džilindžera izrāde Bannija Manro Nāve ir viena no labākajām izrādēm, ko esmu redzējusi. Vismaz Dailes teātrī noteikti.

Emīls tikko pie sevis: ''Uztaisīšu maizītes ar sieriņu..'' Atver ledusskapi. ''Nē, man ir torte!'' Man palika smieklīgi. Jāpiebilst, tā ir ceturtdaļa no Cielaviņas un ir gandrīz 11 naktī.

visas mans problēmas sākas no tā, ka manī bieži ieslēdzas rebel rebel sajūta un, ja man saka, ka jādara tā, es gluži nekontrolēti par spīti daru pretēji. īpaši, ja to saka cilvēks, kuram neuzticos, neticu vai īsti necienu. un vēl jo vairāk - negribu un nemāku nevienam izpatikt. māka ieslīdēt dirsās nav manā pārziņā

lai beidzot sajustos līdz sirds dziļumiem laimīgai, viss, kas nepieciešams ir divas otas - viena lielāka, otra mazāka -, balkons, balta krāsa un negaidīta vakara saule apmēram divas stundas.

viena no fantastiskajām sajūtām uz zemes, uz mēness, uz saturna ir tad, kad man beidzas kārtējā smagā darbadiena, ir pulkstens gandrīz pusvienpadsmit un pirmais septembris vai jebkurš cits datums, satieku savu vīrieti, tikko iznākusi laternu miegainajā gaismā, un viņš lēni atriņķo pie manis ar savu zilo velosipēdu un saka ''hei, mazā, lec uz rāmja un braucam!''. es sajūsmas krunciņām ap acīm izdvešu ''vai tiešām!?'', un tad mēs cauri tumsai un krunku kunkuļojošam asfaltam traucamies uz priekšu un manās smadzenēs ir sakāpis adrenalīns un nervu gali gavilē.
kad tuvu esam torņkalna stacijai, kur sākas bruģis, nokāpju no dalahana un man iedod kastīti ar maizītēm, es biju lūgusi tikai vienu, bet man te ir vesela čupa. priecīgi ēdu un mēs lēnām ripināmies līdz sliedēm, pārceļamies, melna kā kaķis tumsa koku ielejā, tiekam līdz mērķim, atsvabinām manu dalahanu, piepumpējam riepu un tad jau kopā cauri naktij traucamies mājup...

mazliet jauka un smieklīga saruna deviņos no rīta, apmēram 10 km no Rīgas, pamostoties standarta guļbūves tipa viesu mājā, ar aizdomīgi mitrām džinsu krekla piedurknēm, kas aizlienēts no sava drauga, pamostoties inkognito stūrī uz četriem matračiem ar aizdomīgi sliktu pašsajūtu un aizdomas rosošām, pa nakti palikušām acīs kontaktlēcām.
E: "Tu aizpildīji to atmiņu kladi?"
D: "Jā."
E /nožēlas pilnā balsī/: "Žēl, ka es neaizpildīju... Tik ļoti gribēju!"
D: "Tu aizpildīji."
E: "Nē, neaizpildīju."
D: "Aizpildīji gan."
E /patiesā šokā/:"Ko, nopietni..!? Nevar būt. Kā, es neatceros!!?? Ko es ierakstīju pie simpātijas?? Un ko pie antipātijas!!??"
D: "Pie simpātijas gan jau mani. Pie antipātijas vai nu mani vai Oskaru."
E: "Ko!? Nē!! Kādā sakarā Oskaru!!!??? Ak dievs, tā klade vēl ir te????"

klade vairs nebija te, mēs bijām pēdējās no sešām amazonēm, pamestas vienas deviņos no rīta bez ūdens, bet ar šampanieti, bez garšīgajām kūkām, kuras vakara gaitā netika pat nogaršotas, bet ar rosola paliekām un apvītušiem melones gabaliņiem. pat šāda tipa ēdiens spēja iekārdināt paģiru mocīto D, kura metās straujā gaitā pie bēdīgā paskata mielasta, bet nespēja iekārdināt ne mazākājā mērā mani, jo vienīgais, ko vēlējās mans organisms, bija atgrūst jebko, kas nokļuva kuņģa telpā, vēl arī viņš vēlējās atgūt atmiņu.
turpinājumā braucām ar takša kungu mājup, jo par sabiedrisko transportu es vispār nespēju padomāt, tad nu, sēžot starp D un Est, pirmo reizi šovasar vismaz kaut kādā veidā izmantoju savu peldkostīmu - es to apvēmu. jauki, ka paspēju izvilkt dvieli no plastikāta maisiņa. Est bija ļoti smieklīgi, D nesaprata, ko mana galva darīja maisā, pēc tam pajautāja: "Tu to tiešām izdarīji?", es atbildēju: "Jā", viņa saviebās un teica, ka viņai arī tūlīt paliks slikti. es atbildēju, ka man gan tikko palika labāk.
turpinājumā aizmirsu Z iedot naudu arī no sevis, ne tikai no biedrēm, tad nu man takša kungs sanāca pat nahaļavu.
visu turpmāko dienu mocījos, bija dikti dikti slikti. diena aizpohota vējā. lika man iedzert tabletes, tad nu pēc kādām divām, trīs stundām sāku atjēgties.
bet tomēr es sevi nesaprotu - morālas un fiziskas pohas smagā formā, bet es jutos un vēl joprojām jūtos kopumā par pasākumu un tā sekām ļoti labi. pēc tam, kad atguvos, jutos tāda kā pacelta spārnos, viegla sajūta, kā pēc kaut kāda spa salona. nesaprotu, tā kā man būtu kādi septiņpadsmit, kad smagi nodzerts pasākums skaitījās riktīgi labi izdevies. domāju, ka šī reakcija neliecina neko labu par manu psiholoģisko veselību.

kad mans atvaļinājums nesen beidzās, ierados darbā un pirmas, ko redzu - uz virtuves galda stāv violeti spīguļojoša klade. nespēju tai pietuvoties. darbā bija D, viņai pastāstīju par šo briesmoni. vēlāk, pēc sava pārtraukuma viņa saka, ka atvēra manu ierakstu, bet tur taču neko nevar izlasīt. tad nu pārtraukumā secināju, ka laikam esmu vienīgā, kas var izlasīt, bet citi nē, jo esmu rakstījusi ar neona oranžu kantainu marķieri. bet nu vēl mazliet pašvīkāju tekstu "bīstamākajās vietās", lai būtu droša, ka to tiešām neviens nespēs izlasīt.

katrā ziņā normāla darba ballīte sanāca. sanāk, normāli brutāla meiteņu ballīte. džakuzi pat divas esot gājušas kailas un vienīgajam šīs ballītes puikam teikušas, lai viņš nākot viņām papūst burbuļus. tajā brīdī, visticamāk, es vai nu kaut kur kursēju apkārt vai laimīgi nosnaudos savā inkognito stūrī.

daži dzēšas un daži izdzēšas, daži dzēšas domās un daži dzēšas dzīvē, daži dzēšas tikai internetā.

nesen sapratu, ka nākamgad es tomēr vēlētos īstus, skaistus Jāņus, par kuru eksistenci būtu atbildīga tikai un vienīgi es pati. jo tas ir vienīgais ceļš, kā sasniegt to, ko vēlos. haha.