*

Feb. 9th, 2020 | 01:55 pm

ir saule un mēs ejam ārā

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Feb. 26th, 2019 | 02:44 pm

man pašai ar sevi ir interesanti. atrodoties jaunā situācijā, pēkšņi saprotu, ka esmu bijusi jau ļoti līdzīgā. un paliek nedaudz smieklīgi, bet pozitīvā veidā. viss, protams, tikai manas iztēles dēļ. pati neapzinoties, asinu savu ikdienu ar fantāzijas putekļiem, nemanot un pašiem nezinot, savās iekšējās intrigās iesaistot pavisam nevainīgus cilvēkus. protams, es nekad nevaru būt droša, kas notiek citu galvās u.tml., bet, ziniet, atnāk ''tā sajūta'', pēc kuras es it kā zinu 99%. pietiek ar vienu skatienu, vienu mīmikas grimasi, balss intonācijas izmaiņām par pustoni u.tml. bet, ļoti iespējams, tas ir tikai ananāss manā galvā. hihi. vispār jau nav smieklīgi, jo noteikti, no malas skatoties, kaut kādās situācijās es uzvedos un pasniedzu sevi dīvaini. protams, arī neapzinoties. sen iepriekšējā darbā man bija viena kolēģe vārdā Ruta. tieši tik, cik bezemocināls, neizteiksmīgs un bezgaršīgs vārds ir šis, tik arī neizteiksmīga bija viņa. vienmēr biju vēlējusies viņai līdzināties. jo tā noteikti ir daudz vieglāk (vismaz man tā šķiet). pat viņas balsī nekad nebija nolasāma neviena emocijas izpausme. vajadzētu latviešu leksikā ieviest vārdu, kas apzīmē bezemociju krāšņo gammu. tāda nav.

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Sep. 10th, 2018 | 04:54 pm

16.septembrī mani dēmoni virpuļos trakā dejā

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Sep. 10th, 2018 | 04:52 pm

tas ir savā veida sadistisks kompliments, kad tev darba intervijā pasaka, ka iemesls, kādēļ tevi nevarētu pieņemt darbā, ir tas, ka tev varētu šajā amatā būt garlaicīgi.

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Feb. 6th, 2018 | 10:40 pm

Ja LV uzstātos IC3PEAK, es noteikti aizietu uz viņu koncertu. Mani dēmoni varētu krietni izdancoties. MMMMM. Ja grupa (duo) koncerta laikā censtos publiku ievilkt kādā pašupurēšanās rituālā, es gan jau būtu pirmā, kura (kuras dēmoni) atsauktos.

Esmu izlasījusi Melānijas Vanagas grāmatu Veļupes Krastā. Jau sen vēlējos izlasīt ko līdzīgu (ne jau tādēļ, ka būtu mazohiste). Par deportācijām un šo tēmu. Katrā ziņā vēl joprojām prātam neaptverami. Ir līdzīga sajūta kā Melānijas atveidotāja aktrise Sabīne Timoteo kādā intervijā teica: ''Ja es par to domāšu, es sajukšu prātā.'' Laikam pēc filmas noskatīšanās kaut kādā ziņā bija vieglāk lasīt. Bet ne viegli, pat ne mazliet viegli. Ļoti smagi. Katrā ziņā, lai arī kā, ļoti priecājos, ka izlasīju, jūtos pamainīta pēc šīs grāmatas, līdzīgi kā pēc Valentīnas Freimanes ''Ardievu, Atlantīda!''. Žēl, ka tā manās rokās nenonāca kādus 10 vai 15 gadus agrāk, bet, visticamāk, tas viss būtu nedaudz citādāk.

Starp citu, man šķiet, Džilindžera izrāde Bannija Manro Nāve ir viena no labākajām izrādēm, ko esmu redzējusi. Vismaz Dailes teātrī noteikti.

Emīls tikko pie sevis: ''Uztaisīšu maizītes ar sieriņu..'' Atver ledusskapi. ''Nē, man ir torte!'' Man palika smieklīgi. Jāpiebilst, tā ir ceturtdaļa no Cielaviņas un ir gandrīz 11 naktī.

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Nov. 29th, 2017 | 10:45 am
music: Laser - Laser (1981)

visas mans problēmas sākas no tā, ka manī bieži ieslēdzas rebel rebel sajūta un, ja man saka, ka jādara tā, es gluži nekontrolēti par spīti daru pretēji. īpaši, ja to saka cilvēks, kuram neuzticos, neticu vai īsti necienu. un vēl jo vairāk - negribu un nemāku nevienam izpatikt. māka ieslīdēt dirsās nav manā pārziņā

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Sep. 7th, 2017 | 07:13 pm

lai beidzot sajustos līdz sirds dziļumiem laimīgai, viss, kas nepieciešams ir divas otas - viena lielāka, otra mazāka -, balkons, balta krāsa un negaidīta vakara saule apmēram divas stundas.

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Sep. 6th, 2017 | 11:23 pm

viena no fantastiskajām sajūtām uz zemes, uz mēness, uz saturna ir tad, kad man beidzas kārtējā smagā darbadiena, ir pulkstens gandrīz pusvienpadsmit un pirmais septembris vai jebkurš cits datums, satieku savu vīrieti, tikko iznākusi laternu miegainajā gaismā, un viņš lēni atriņķo pie manis ar savu zilo velosipēdu un saka ''hei, mazā, lec uz rāmja un braucam!''. es sajūsmas krunciņām ap acīm izdvešu ''vai tiešām!?'', un tad mēs cauri tumsai un krunku kunkuļojošam asfaltam traucamies uz priekšu un manās smadzenēs ir sakāpis adrenalīns un nervu gali gavilē.
kad tuvu esam torņkalna stacijai, kur sākas bruģis, nokāpju no dalahana un man iedod kastīti ar maizītēm, es biju lūgusi tikai vienu, bet man te ir vesela čupa. priecīgi ēdu un mēs lēnām ripināmies līdz sliedēm, pārceļamies, melna kā kaķis tumsa koku ielejā, tiekam līdz mērķim, atsvabinām manu dalahanu, piepumpējam riepu un tad jau kopā cauri naktij traucamies mājup...

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Jul. 24th, 2017 | 11:51 pm

mazliet jauka un smieklīga saruna deviņos no rīta, apmēram 10 km no Rīgas, pamostoties standarta guļbūves tipa viesu mājā, ar aizdomīgi mitrām džinsu krekla piedurknēm, kas aizlienēts no sava drauga, pamostoties inkognito stūrī uz četriem matračiem ar aizdomīgi sliktu pašsajūtu un aizdomas rosošām, pa nakti palikušām acīs kontaktlēcām.
E: "Tu aizpildīji to atmiņu kladi?"
D: "Jā."
E /nožēlas pilnā balsī/: "Žēl, ka es neaizpildīju... Tik ļoti gribēju!"
D: "Tu aizpildīji."
E: "Nē, neaizpildīju."
D: "Aizpildīji gan."
E /patiesā šokā/:"Ko, nopietni..!? Nevar būt. Kā, es neatceros!!?? Ko es ierakstīju pie simpātijas?? Un ko pie antipātijas!!??"
D: "Pie simpātijas gan jau mani. Pie antipātijas vai nu mani vai Oskaru."
E: "Ko!? Nē!! Kādā sakarā Oskaru!!!??? Ak dievs, tā klade vēl ir te????"

klade vairs nebija te, mēs bijām pēdējās no sešām amazonēm, pamestas vienas deviņos no rīta bez ūdens, bet ar šampanieti, bez garšīgajām kūkām, kuras vakara gaitā netika pat nogaršotas, bet ar rosola paliekām un apvītušiem melones gabaliņiem. pat šāda tipa ēdiens spēja iekārdināt paģiru mocīto D, kura metās straujā gaitā pie bēdīgā paskata mielasta, bet nespēja iekārdināt ne mazākājā mērā mani, jo vienīgais, ko vēlējās mans organisms, bija atgrūst jebko, kas nokļuva kuņģa telpā, vēl arī viņš vēlējās atgūt atmiņu.
turpinājumā braucām ar takša kungu mājup, jo par sabiedrisko transportu es vispār nespēju padomāt, tad nu, sēžot starp D un Est, pirmo reizi šovasar vismaz kaut kādā veidā izmantoju savu peldkostīmu - es to apvēmu. jauki, ka paspēju izvilkt dvieli no plastikāta maisiņa. Est bija ļoti smieklīgi, D nesaprata, ko mana galva darīja maisā, pēc tam pajautāja: "Tu to tiešām izdarīji?", es atbildēju: "Jā", viņa saviebās un teica, ka viņai arī tūlīt paliks slikti. es atbildēju, ka man gan tikko palika labāk.
turpinājumā aizmirsu Z iedot naudu arī no sevis, ne tikai no biedrēm, tad nu man takša kungs sanāca pat nahaļavu.
visu turpmāko dienu mocījos, bija dikti dikti slikti. diena aizpohota vējā. lika man iedzert tabletes, tad nu pēc kādām divām, trīs stundām sāku atjēgties.
bet tomēr es sevi nesaprotu - morālas un fiziskas pohas smagā formā, bet es jutos un vēl joprojām jūtos kopumā par pasākumu un tā sekām ļoti labi. pēc tam, kad atguvos, jutos tāda kā pacelta spārnos, viegla sajūta, kā pēc kaut kāda spa salona. nesaprotu, tā kā man būtu kādi septiņpadsmit, kad smagi nodzerts pasākums skaitījās riktīgi labi izdevies. domāju, ka šī reakcija neliecina neko labu par manu psiholoģisko veselību.

kad mans atvaļinājums nesen beidzās, ierados darbā un pirmas, ko redzu - uz virtuves galda stāv violeti spīguļojoša klade. nespēju tai pietuvoties. darbā bija D, viņai pastāstīju par šo briesmoni. vēlāk, pēc sava pārtraukuma viņa saka, ka atvēra manu ierakstu, bet tur taču neko nevar izlasīt. tad nu pārtraukumā secināju, ka laikam esmu vienīgā, kas var izlasīt, bet citi nē, jo esmu rakstījusi ar neona oranžu kantainu marķieri. bet nu vēl mazliet pašvīkāju tekstu "bīstamākajās vietās", lai būtu droša, ka to tiešām neviens nespēs izlasīt.

katrā ziņā normāla darba ballīte sanāca. sanāk, normāli brutāla meiteņu ballīte. džakuzi pat divas esot gājušas kailas un vienīgajam šīs ballītes puikam teikušas, lai viņš nākot viņām papūst burbuļus. tajā brīdī, visticamāk, es vai nu kaut kur kursēju apkārt vai laimīgi nosnaudos savā inkognito stūrī.

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Jun. 25th, 2017 | 08:22 pm

daži dzēšas un daži izdzēšas, daži dzēšas domās un daži dzēšas dzīvē, daži dzēšas tikai internetā.

nesen sapratu, ka nākamgad es tomēr vēlētos īstus, skaistus Jāņus, par kuru eksistenci būtu atbildīga tikai un vienīgi es pati. jo tas ir vienīgais ceļš, kā sasniegt to, ko vēlos. haha.

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

May. 29th, 2017 | 11:51 am

alkohols vienmēr visu sabojā. dzert nelegāli atvērtus alkoholiskos dzērienus pludmalē, sēžot sazvērnieciskā aplītī uz draudzenes nedzērājas un draudzenes grūtnieces šallēm. nedzert ar grūtnieci, bet dzert ar viņas šoferi, kurš sasveicināšanās vietā jeb pirmais, ko pasaka, ir ''es gribēšu alu''. dzert, kamēr apkārt siro pilns ar sportiski noskaņotiem bērniem. dzert un neaiziet uz koncertiem, uz kuriem vēlējos laikam jau es vienīgā. kā zaļajā jaunībā, kad dzert nelegāli atvērtus alkoholisko dzērienus telšu pilsētiņā bija svarīgāk par visām mūziķu performancēm, kuru dēļ it kā vispār esi samaksājis par ieeju festivālā. tā arī tagad, pēc desmit gadiem, sēžam un ausamies, vai tik kaut kur no kāpām neiznirst pašvaldības policija. jo mēs nedarīsim kā visi normālie pilsoņi un nesamaksāsim par dzērieniem pludmales bārā, bet gan maskēdamies korķēsim vaļā savas ''outletā'' pirktās pudeles un saliesim dzērājiem pa apli ūdens punktā nozagtajās caurspīdīgajās glāzītēs. vienīgais, kas ir mainījies, ka aplītī sēdošo dzērāju un nedzērāju procentuālais sastāvs ir gandrīz vienāds. es piederu pie laimīgi apreibušajiem.
tagad mazliet acis dedzina mūziķu bildes pasākuma lapā, kuras varēju uzņemt arī es, ja vien uzvestos nedaudz atbilstošāk savam vecumam.

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

May. 18th, 2017 | 11:09 pm

Silvijas Plātas rindkopa ''Stikla Kupolā'' par vīģēm šķiet ļoti pazīstama. sajūta, ka vēl joprojām neesmu izvēlējusies vīģi sev un mirstu badā.
un šis tas vēl

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Mar. 2nd, 2017 | 08:57 pm

dažkārt šķiet, ka stress apēdīs mani dzīvu. es uztveru visu pārāk personiski. es esmu personiska
mans lielākais sapnis vienmēr bijis nevis aizbraukt uz Antarktīdu vai Bali, nevis kaut kāda māja vai kaut kāds amats, bet gan spēja nejust. vai just ļoti vāji.

bļin, ko darīt ar to makulatūru, kura man te mētājas rakstāmgaldā jau pāris gadus un dažkārt atjauninās? varētu sadedzināt un aizmirst, lai nekaitina iekšas. punkts punkts komats

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Feb. 6th, 2017 | 11:23 am

piecelties pirmdienā kopā ar kultūras rondo, ieiet dušā, ieziesties ar kokoseļļu, ēst cielaviņu brokastīs un pēc tam lazdu riekstus. pa pusei būt šeit, pa pusei vēl anormāli neizskaidrojami savādo sapņu pasaulē.

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Jan. 31st, 2017 | 11:40 am

vēlie rīti, kad Ziepniekkalna pelēkajā daudzīvokļu mājā ar notecējušajiem rūsainajiem balkoniem pusdienlaiks iesākas ar neveiklām klavierspēlēm kādu dzīvokli augstāk vai kādu dzīvokli zemāk, kādu dzīvokli pa diognāli vai kādu dzīvokli paralēli. tikmēr kaimiņu vecās Šuras mazmeita narkomāne brūniem lokiem zem acīm slāpēta klunkurējoša valša pavadībā smēķē kāpņutelpā un domā par drauģeli Andrušu.

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Jan. 27th, 2017 | 11:32 pm

dažkārt šķiet, ka strādāju kaut kādā vispasaules ļaunuma organizācijā, kā piemēram Umbrellā, kas eksperimentē ar kādu bīstamu vīrusu, kas rada haosu pasaulē, un tādēļ visi mani ienīst. ne visi, bet tie ļoti pārspīlēti pareizie cilvēciņi, kas taču vispār nepērk drēbes, tērpjas ķērpjos, dzīvo zaru būdā, kakā bedrēs un pārtiek no koka mizām. tā padomājot, kļūst mazliet slikti no abām galējībām - gan patērētājkultūras neglītā viepļa, gan šo svēto humpalvegānmaizīšcepējpārgudrospriedelētājliekuļu bariem. kļūst smieklīgi un skumji. necienu.

Link | | Add to Memories


*

Dec. 4th, 2016 | 03:10 pm

atradu mammas žurnālu un avīžu jūklī kaut kādas vecas lapas ar Cimdu Jetiņu. tāds gaišums staro no šiem papīra gabaliem. var tikai apbrīnot.
''Es nepazīstu neviena cita, kurš tik ilgi būtu sēdējis. Un tagad, kopš vair' neadu - būs kādi divi gadi apkārt -, esmu pat bagāta ar laiku. Kad siltākas novakares, izbīdos laukā, apsedzos, lai vēsums netiek klāt, un raugos, kā vakarsaule rietēdama apspīd to, ko rīts neiespēja - tā nozeltī koku galus, smildziņas starp stumbriem, un caur krūmu zariem piepeši iespīd šautriņa, it kā pievilkdama to, ko dienā neesmu pamanījusi. Tāds bagāts acumirklis! Tā es tagad svinu savas vecumdienas - lēnām un apcerīgi.''

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Oct. 13th, 2016 | 11:55 pm

Mazliet jau dīvaini paliek, kad izlasi rakstu par kādu 7.oktobrī bojāgājušu vīrieti un atceries, ka pagājušajā naktī sapnī jautri pļāpāji ar kādu mirušu cilvēku, kurš stāstīja, ka dzimšanas diena viņam 7.oktobris. Tādi līdzīgi turklāt

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Sep. 28th, 2016 | 10:21 pm
music: IC3PEAK - COLLAPSE

rudens un witch house ir neatdalāmi subjektīvi objekti. tāpat kā pavasaris un Arcade Fire.
mans jaunākais mīļākais skaņdarbs atrodams šī ieraksta Music kategorijā.
šodien slapja ar riteni airējos mājās. jocīga tā riteņbraukšana vispār. ārā auksts, braucot karsts, iekštelpās kaut kas visam pa vidu, sanāk iemest kādu jaku līdzi somā un braukt mētelī.
pagājušajā sestdienā ar brāli, I un vecākiem aizbraucām līdz Šauļiem. protams, vislabāk jebkāda veida ceļojumos doties bez pievienotās vērtības vārdā vecāki, jo viņi nebūs īpaši lieli staigātāji, ātri nogurst un tā tālāk. bet tāpat bija diezgan jauki doties ārpus. vairāk tāds kā iepirkšanās brauciens, bet pa ceļam Krusta kalnā arīdzan uzkāpu, nebija būts.
uzzināts arī jauno jaunumu papildinājums. ak, tik jauki tas vispār ir. jocīgi

E ir pilnīga taisnība. par to pašu..veco. grūti, ļoti
pārdomas pārdomas pārdomas

Link | Leave a comment | Add to Memories


*

Aug. 11th, 2016 | 11:22 pm

prieks par jauniem jaunumiem. nav jau tāds nenormāls prieks, jo es zināju, ka tam taču beidzot kaut kad bija jānotiek. zinošs prieks. nu, tad beidzot! /priecīgi/
un mani zīmīgie joki un izteicieni vēl šodien. nemaz neko nezinot muldēju lietas. laikam tas nozīmē, ka ar kaut kādu sesto prātu to jau zināju, tikai neapzinājos.
kopumā jauka ciemošanās diena ar cilvēkiem pie dzīviem, mirušiem cilvēkiem, ar jauniem jaunumiem beigās.

Link | Leave a comment | Add to Memories