multisulinj

alkohols vienmēr visu sabojā. dzert nelegāli atvērtus alkoholiskos dzērienus pludmalē, sēžot sazvērnieciskā aplītī uz draudzenes nedzērājas un draudzenes grūtnieces šallēm. nedzert ar grūtnieci, bet dzert ar viņas šoferi, kurš sasveicināšanās vietā jeb pirmais, ko pasaka, ir ''es gribēšu alu''. dzert, kamēr apkārt siro pilns ar sportiski noskaņotiem bērniem. dzert un neaiziet uz koncertiem, uz kuriem vēlējos laikam jau es vienīgā. kā zaļajā jaunībā, kad dzert nelegāli atvērtus alkoholisko dzērienus telšu pilsētiņā bija svarīgāk par visām mūziķu performancēm, kuru dēļ it kā vispār esi samaksājis par ieeju festivālā. tā arī tagad, pēc desmit gadiem, sēžam un ausamies, vai tik kaut kur no kāpām neiznirst pašvaldības policija. jo mēs nedarīsim kā visi normālie pilsoņi un nesamaksāsim par dzērieniem pludmales bārā, bet gan maskēdamies korķēsim vaļā savas ''outletā'' pirktās pudeles un saliesim dzērājiem pa apli ūdens punktā nozagtajās caurspīdīgajās glāzītēs. vienīgais, kas ir mainījies, ka aplītī sēdošo dzērāju un nedzērāju procentuālais sastāvs ir gandrīz vienāds. es piederu pie laimīgi apreibušajiem.
tagad mazliet acis dedzina mūziķu bildes pasākuma lapā, kuras varēju uzņemt arī es, ja vien uzvestos nedaudz atbilstošāk savam vecumam.

Silvijas Plātas rindkopa ''Stikla Kupolā'' par vīģēm šķiet ļoti pazīstama. sajūta, ka vēl joprojām neesmu izvēlējusies vīģi sev un mirstu badā.
un šis tas vēl

dažkārt šķiet, ka stress apēdīs mani dzīvu. es uztveru visu pārāk personiski. es esmu personiska
mans lielākais sapnis vienmēr bijis nevis aizbraukt uz Antarktīdu vai Bali, nevis kaut kāda māja vai kaut kāds amats, bet gan spēja nejust. vai just ļoti vāji.

bļin, ko darīt ar to makulatūru, kura man te mētājas rakstāmgaldā jau pāris gadus un dažkārt atjauninās? varētu sadedzināt un aizmirst, lai nekaitina iekšas. punkts punkts komats

piecelties pirmdienā kopā ar kultūras rondo, ieiet dušā, ieziesties ar kokoseļļu, ēst cielaviņu brokastīs un pēc tam lazdu riekstus. pa pusei būt šeit, pa pusei vēl anormāli neizskaidrojami savādo sapņu pasaulē.

vēlie rīti, kad Ziepniekkalna pelēkajā daudzīvokļu mājā ar notecējušajiem rūsainajiem balkoniem pusdienlaiks iesākas ar neveiklām klavierspēlēm kādu dzīvokli augstāk vai kādu dzīvokli zemāk, kādu dzīvokli pa diognāli vai kādu dzīvokli paralēli. tikmēr kaimiņu vecās Šuras mazmeita narkomāne brūniem lokiem zem acīm slāpēta klunkurējoša valša pavadībā smēķē kāpņutelpā un domā par drauģeli Andrušu.

dažkārt šķiet, ka strādāju kaut kādā vispasaules ļaunuma organizācijā, kā piemēram Umbrellā, kas eksperimentē ar kādu bīstamu vīrusu, kas rada haosu pasaulē, un tādēļ visi mani ienīst. ne visi, bet tie ļoti pārspīlēti pareizie cilvēciņi, kas taču vispār nepērk drēbes, tērpjas ķērpjos, dzīvo zaru būdā, kakā bedrēs un pārtiek no koka mizām. tā padomājot, kļūst mazliet slikti no abām galējībām - gan patērētājkultūras neglītā viepļa, gan šo svēto humpalvegānmaizīšcepējpārgudrospriedelētājliekuļu bariem. kļūst smieklīgi un skumji. necienu.

atradu mammas žurnālu un avīžu jūklī kaut kādas vecas lapas ar Cimdu Jetiņu. tāds gaišums staro no šiem papīra gabaliem. var tikai apbrīnot.
''Es nepazīstu neviena cita, kurš tik ilgi būtu sēdējis. Un tagad, kopš vair' neadu - būs kādi divi gadi apkārt -, esmu pat bagāta ar laiku. Kad siltākas novakares, izbīdos laukā, apsedzos, lai vēsums netiek klāt, un raugos, kā vakarsaule rietēdama apspīd to, ko rīts neiespēja - tā nozeltī koku galus, smildziņas starp stumbriem, un caur krūmu zariem piepeši iespīd šautriņa, it kā pievilkdama to, ko dienā neesmu pamanījusi. Tāds bagāts acumirklis! Tā es tagad svinu savas vecumdienas - lēnām un apcerīgi.''

Mazliet jau dīvaini paliek, kad izlasi rakstu par kādu 7.oktobrī bojāgājušu vīrieti un atceries, ka pagājušajā naktī sapnī jautri pļāpāji ar kādu mirušu cilvēku, kurš stāstīja, ka dzimšanas diena viņam 7.oktobris. Tādi līdzīgi turklāt

rudens un witch house ir neatdalāmi subjektīvi objekti. tāpat kā pavasaris un Arcade Fire.
mans jaunākais mīļākais skaņdarbs atrodams šī ieraksta Music kategorijā.
šodien slapja ar riteni airējos mājās. jocīga tā riteņbraukšana vispār. ārā auksts, braucot karsts, iekštelpās kaut kas visam pa vidu, sanāk iemest kādu jaku līdzi somā un braukt mētelī.
pagājušajā sestdienā ar brāli, I un vecākiem aizbraucām līdz Šauļiem. protams, vislabāk jebkāda veida ceļojumos doties bez pievienotās vērtības vārdā vecāki, jo viņi nebūs īpaši lieli staigātāji, ātri nogurst un tā tālāk. bet tāpat bija diezgan jauki doties ārpus. vairāk tāds kā iepirkšanās brauciens, bet pa ceļam Krusta kalnā arīdzan uzkāpu, nebija būts.
uzzināts arī jauno jaunumu papildinājums. ak, tik jauki tas vispār ir. jocīgi

E ir pilnīga taisnība. par to pašu..veco. grūti, ļoti
pārdomas pārdomas pārdomas

prieks par jauniem jaunumiem. nav jau tāds nenormāls prieks, jo es zināju, ka tam taču beidzot kaut kad bija jānotiek. zinošs prieks. nu, tad beidzot! /priecīgi/
un mani zīmīgie joki un izteicieni vēl šodien. nemaz neko nezinot muldēju lietas. laikam tas nozīmē, ka ar kaut kādu sesto prātu to jau zināju, tikai neapzinājos.
kopumā jauka ciemošanās diena ar cilvēkiem pie dzīviem, mirušiem cilvēkiem, ar jauniem jaunumiem beigās.

kad jau otro brīvo dienu paliec viens mājās ar Lanu Del Rey un negaisu aiz loga, atveras kaut kādi zemapziņas ezeri un liek stundu no vietas skatīties debesu kustībās virs pretējām ielas hruščovkām. rīt būs trešā diena.

lai cik grūti to atzīt, bet esmu naktsputns. varētu dzīvoties un darīties līdz rītam. bet dienas pirmajā pusē jūtos kā piekusis zvēriņš. visi muskulīši un visas smadzeņu šūniņas atsakās no piepūles. tās nav labas ziņas manām domām, kas dažkārt piekāpj pie apziņas apsveicināties un atgādināt par iespēju varbūt kādreiz izmēģināt šādu tādu profesiju, kas pieprasa agrus, enerģiskus rītus pie pilnas apziņas. un pirms pašas profesijas ir apmācības mēneša vai divu garumā, kad principā jādara viss tas pats, tikai ar mazāku atbildību. un pēc apmācībām ir reizi vai divas nedēļā, pēc vajadzības, jādara arī viss tas pats. vienu vārdu sakot, ir ceļš ejams, lai vispār kļūtu par šīs profesijas pārstāvi... haha.

labi, ka nenokritu no supa tur, kur 6 m dzelme, bet gan tikai 0,5 m. toties redzēju naksnīgo Vecrīgu no Daugavas vidus un jutos kā džīzas kraist.
bet tā ballīte iesūkāja. (turklāt tik milzīgs budžets un beidzas alko ap pusnakti? kāds sakars?) no ziemas balles katrā ziņā mājās pārvedu labākas emocijas.

P.S. neatrisinātā lieta darbā ar Veto Magazine uz virtuves galda

Kavinsky kompozīcija Nightcall ir skaņu un vārdu virkne, ko es varu klausīties uz riņķi un pa kvadrātu arī. īpaši vakaros un vienatnē, kad aiz stikliem mirgo mašīnu un autobusu tuvās gaismas un gabarīti, rajona hruščovku tumšajos stāvos stabili vienu dzeltenu gaismu nomaina otra. šajos brīžos vajag jumtu, uz kā uzkāpt, un vēju, kas purina matus sejā, un vismaz devīto stāvu.

viena diena un esmu saņēmusi dubultu narkozi, metāla gabalus saujā zilā maisiņā un divas šuves. izskatās labi, šodien nosprieda visu vīriešu iedomu māsiņa vārdā Baiba ar blondu copi un kosmētiku, tikai visai reālistiskā ietērpā. izskatās labi, bet mainot pārsēju vienai kož vairāk nekā otrai.
izskatās cerīgi, šodien nosprieda rehabilitatore Daiga un apakšdelms gandrīz pieskārās fizioterapijas galda čaukstīgajam, zilajam apvalkam.
šoreiz bija mierīgāk. bez bomzēm un zombijiem palātā, bez studentu bariem, jokiem un nervus dedzinošas plaukstas operāciju zālē. bez netīriem matiem un sasvīduša ķermeņa. bez milzīgām sāpēm, briesmīgām sanitārēm un traumējošām situācijām palātā.

gribu īstu, divpusēju, daudzdimensionālu sarunu klusā, krēslainā istabā. un vēl vīnu varbūt.

ir ļoti apnikušas slimnīcas, rehabilitācijas, bieži jo bieži dienas ierastā taka - 2 transporti, elkoņmašīna, Gunta, Māra, Līga un Daiga (kurām mana seja jau pieriebusies tikpat ļoti kā man viņējās šajos garajos 8 mēnešos), liekšana un cerība, ka šoreiz ļoti netirps, 2 transporti atpakaļejošā virzienā, ašas pusdienas bez brokastīm pilnajā darba virtuvē un pakaramie līdz deviņiem vai desmitiem. ir ļoti apnikusi sieviete, kurai bija tas gods uzšķērst manu elkoni, un viņas automātiskā pieeja pacientiem, atgriešanās no šīm vizītēm ar vēl vairāk jautājumiem nekā atnācu un bez atbildēm uz iepriekšējiem. ilgojos pēc jaukā vīrieša, kurš pieņēma viņas pacientus reiz septembrī, kad ārte bija slima. ilgojos pēc rūpīgākas attieksmes un vairāk smadzenēm. nav ne jausmas, kā var mainīt ķirurgus un vai tas vispār ir iespējams. katrā ziņā manas rokas uzšķēršanai būs turpinājums, tikai ceru, ka vēl tikai vienreiz, ne divreiz - ka visu nepieciešamo var izdarīt vienā reizē(un ka polise šīs izpriecas nosegs).

laikam visi šonakt murgoja.
es sapņoju, ka sākas karš. ir kaut kur jābrauc. prom. esmu drupās, vecā ēkā. jāizvēlas, kādus priekšmetus ņemt līdzi. pāri visam baiss izmisums.

šonakt bija dīvaini sapņi. vienā manī bija iemīlējusies tumšmataina, sprogaina meitene. es arī mazliet viņā

skatoties uz cilvēkiem dažkārt gribās raudāt. un to es arī daru. sabiedriskajā transportā kā lielākā idiote. jo raudāt ir kauns, raudāt ir negods. raudāšana vispār ir kaut kāda slimība, tas cilvēks ir garīgi nepieskaitāms. neviens negrib uz raudošo skatīties, pieskarties viņam, runāt ar viņu. vienmēr vajadzīgs ir kāds sabiedrībai pieņemams iemesls, kādēļ raud. dusmoties ir stilīgi. toties raud tikai atpalikušie.

tā, kura zīda beigtu kucēnu

dažkārt laikakm vajag vienkārši pirkt koncertu biļetes. nedomājot. nu neko.

oktobris iesācies diezgan interesanti. ar atgriešanos darbā, līguma noslēgšanu ar autoskolu, jaunu fizioterapeitu Erasmus apmaiņas studenta no Spānijas veidolā, ar pirmo velo izbraucienu pēc manas traumas, maldoties pa Ziepniekkalna puses mežiem un ar īstu rudeni.