multisulinj

Braucam mājās un ir tāda jauka laimīguma sajūta. Vispār visu šo ceļojumu nogurums mijās ar prieku nepārtraukti. Un laiks arī vispriecīgākais, kāds vispār var būt.

ja kāds vēlreiz man pajautās, ko es daru savā rehabilitācijas laikā, es laikam uzsākšu fizisku vardarbību. ir cilvēki, kas, katru reizi satiekot mani, to jautā. vajadzētu izprintēt skrejlapiņas ar visām savām darbībām, neaizmirstot iekļaut arī reizes, cik bieži apmeklēju wc un tieši ko tur daru. interesanti, ka man jāattaisnojas par savu eksistenci, bet tie citi, kuriem nav jādziedē nekādas brūces, tikai jādodas vergot kapitālistiem, jūtas ka viņiem viss ir vislabākajā kārtībā un ir tiesīgi man kaut ko faking jautāt. nākamreiz es pieprasīšu sarakstu, kā viņi pavada savus vakarus un brīvdienas un cik kvalitatīvi aizvada miega stundas.

man vispār nepatīk neko atbildēt uz jautājumiem par sevi, kur nu vēl, ja jāsajūtas kaut kādā mistiskā veidā vainīgai par to, ka neeju uz darbu, bet gan uz ārstniecības iestādi. simtreiž labāk arī es ieņemtu godpilno kapitālistu verga posteni, nevis būtu salauzusi roku, aizvadījusi operāciju, pēc tam katru dienu dotos uz rehabilitāciju un katru dienu izjustu fiziskas sāpes un samierināšanos, ka censties vajag, bet nekad jau tāpat roka nebūs tāda, kāda bijusi.

noteikti, ka es pārspīlēju, bet rit jau trešais mēnesis, kopš man jāuzklausa dumji jautājumi un vēl dumjāki apgalvojumi, piegriezies.

sēžot autobusa sēdeklī un šķirstot grāmatas lapas, pamanu uz savas kreisās plaukstas virspuses brūnu pleķīti. tas izskatās kā iededzināts, bet vienlaikus pavisam mierīgs, laisks. vecuma plankums, nodomāju. pēdējā laikā tā arī jūtos - veca un iztukšota, laika pārgurdināta, tādēļ vecuma ķermeniskās materializējušās izpausmes mani vispār nepārsteidz. domas, sajūtas, visādi krikumi ieķeras un iestrēgst manī kā iršu dzeloņi elpceļos. esmu kā varoņi no Murakami grāmatas, kuriem ir tikai puse no ēnas. saule spožina sevi pār manu galvu, matiem, ķermeni, kāju pirkstiem, es lēni virzos no viena stūra līdz otram, tad atpakaļ, tad atkal atpakaļ, bet nejūtu tās siltumu, esmu neredzama.
tad atceros, ka tā ir rēta no vēnu katetras. atmiņas par to pārsteidz vairāk. pēc iekšējās laika izjūtas tas bija pirms gadiem astoņdesmit. tad man bija divdesmit seši. tātad esmu veca.

lai kā būtu un lai kā arī nebūtu, salīdzinot šo vasaru ar pagājušo, jāsecina tikai viens - šī ir daudz sūdīgāka gan pašsajūtas, gan izdošanās ziņā. ļoti bieži jūtos depresīva, pat diezgan smagi depresīva, šī konstantā pašsajūta mijas ar reti uzvirmojošiem krāsu un gaišuma mirkļiem. nemainīga apātija un melanholija, kas ietriecas vai nu smagā dziļa pesimisma un izmisuma lipīgā purvā, vai arī pēkšņi bez jebkādiem īpašiem iemesliem uzlido stipri augstu, pārvēršoties par vieglu dzīvesprieka putnu. tikai šī putna maģija nostrādā pārlieku reti. un nošvirkst tik īsi kā sērkociņš. šķiet, raudu es biežāk nekā runāju (ja neskaita runāšanu ar sevi vai kaķi, kas arī galu galā skaitās runāšana tikai ar sevi). man pietrūkst cilvēku apkārt. un reizē negribu satikt pilnīgi nevienu. smagi pietrūkst draugu apkārt. garu, dziļu, abpusēji izprotošu naksnīgu un dienīgu sarunu ar cilvēkiem, kurus ne tikai sauktu, bet kuri arī būtu draugi. varbūt arī ar svešiniekiem.

(un tagad es atceros, ka beidzot man jāsaņemas un jāaiziet līdz aptiekai nopirkt Silvadeprex. varbūt šis draugs man spēs palīdzēt. jau gandrīz kā mēnesis, bet neesmu vēl sākusi lietot).

atceroties pagājušo vasaru, jāteic, tik tiešām dažādi jauki notikumi virknējās (sākot ar aiziešanu no Mekas, jo šķiet, ka līdz jūlija vidum vispār neatceros neko): Sandras kāzas, kas man ievilkās ar pavadīšanu Balvu pusē gandrīz nedēļu, pirmo reizi ar Emīlu apmeklējām nūdistu pludmali, ar Gunitu vakars ar vienu, bet reibinošu alus skārdeni Maskačkas parkā, kur risinājās sarunas un nolēmām nākamajā dienā doties uz Give&Get festivālu. pēc tam šis festivāls, mums pievienojās arī Karīna, trijatā piedzīvojām īstu brīnumu, ne festivālu, jutāmies fantastiski. bija arī vakars un nakts ar Couchsurfing meeting, pirmais mūsu mūžā, pirms kā drosmei netālu no tikšanās vietas ar Gunitu iedzērām alu zālītē pie koka, bet nakts izvērtās lieliska, ar tik daudz foršiem, galvenokārt cilvēkiem ne no šīs valsts, viss noslēdzās Čomskī. protams, lielākais vasaras notikums bija stopēšana uz Berlīni, biju prom gandrīz divas nedēļas, tur būtu atsevišķs stāsts rakstāms. atgriežoties mani gaidīja apvainojies Emīls, salīgām un braucām ar velosipēdiem uz teritoriju pie Rīgas lidlauka, citu dienu kopā ar Mārtiņu un Patrīciju devāmies uz Ķemeriem, kopš kādas 4.klases nebiju tur bijusi. priekš mēneša ar pusi nav nemaz tik slikti. galvenais jau, ka tad uz to mirkli nelikās, ka ir pavadīta lieliska vasara, vienmēr jau gribās vairāk, bet pēc gada es spēju to novērtēt daudz, daudz vairāk.

vispār dažkārt liekas, ka visa dzīve smird, plāni brūk un viss ieiet dirsā. (un nedomā nākt ārā)

dažām meitenēm paveicas, bet citām nepaveicas ar drauga māti. iedod pretī pilnīgi pretēju cilvēku ar apziņu šauras strēmelītes lielumā (drīzāk mazumā). divkosība, egoisms, liekulība, paštaisnums. pretīgi

mērcējot elkoni nomierinošā kumelīšu vanniņā, nomierināju ne tikai elkoni, bet arī savu telefonu. tagad man ir gandrīz četras reizes mazāks telefons, kurš pielādēts pilns ar miljons vai arī triljons rožu attēliem, dažiem leopardiem un Bilu Winku. tur ir arī trīs gadus vecas sms no manis, un mani sauc Rīgas Pasta nodaļa.

dažkārt mēdz gadīties tādi vakari, kad vienīgā iereibusī persona šajā Ziepniekkalna dzīvoklī esmu es. mēdz gadīties kā nomesti apģērba gabali pa kājām.

tik muļķīgi, bet reizē nē. kādā interneta rakstiņā par šamaņu padomiem vai tml. izlasīju: ''Ja jūsu dvēselei ir slikti un jūs jūtaties vājš, vienkārši dziediet.'' un tad es atcerējos to reizi, kad man bija ļoti, ļoti, ļoti slikti - es dziedāju. automātiski. skaņa pati plūda no kaut kādām manis dzīlēm. dziedāju un dziedāju, visu dienu. zem segas, caur asarām un haotiski saraustītās elpas, līdz pienāca vakars.

esmu uz vienu roku ar klusuma dzīrēm, kad tās mani piemeklē gaišos vakaros ar dūņainām debesīm un pilieniem bez aspirīna asfalta rievās. garāko koku galotnes lēni līgojas, samierinoši deformētā saules seja neganti izlējusi savu rumu, un klusums katram pretīm nācējam ar sudrabaini knakšķošiem instrumentiem izoperē balsenes. tā ir vienīgā skaņa visā apkārtnē

es arī gribu normālu dzīvi. tādēļ ārstēšu ne tikai ķermeni vien.

Lielā spieķkaula šķembains lūzums ar dislokāciju.

Tas, ko varu izdarīt pašlaik viena pati:
*aiztaisīt kreisās kājas kurpi
*aizslēgt durvis (atslēgt tikai 2 no 3)
*iekāpt sabiedriskajā un nopīkstināt talonu
*iet (mierīgi)
*uzvilkt un novilkt biksītes
*uzvilkt jaku uz vienas rokas
*apmeklēt vissvētāko no dzīvokļa telpām (tas tomēr ir ļoti svarīgi)
*saslaucīt grīdu (bet ne savākt gružus)
*notīrīt spoguli (neesmu vēl mēģinājusi, bet pieļauju šādu iespēju)
*pacelt un nolikt savu spalvaino kaķi
*iztīrīt kaķa kasti
*izsaukt un saņemt zvanus
*ēst neglīti
*grauzt saulespuķu sēklas
*uztaisīt tēju
*ar vienu roku bakstīt šo tekstu 2reiz ilgāk nekā varētu vēl pirms 2 dienām
*gaidīt operāciju un censties neuztraukties, ņemot vērā, ka šī būs mana pirmā pieredze ar būšanu slimnīcā un uz operācijas galda

Tas laikam apmēram viss. Nesaprotu, ko šādās situācijās dara tie, kuri dzīvo vieni.

kas tas ir? tad, kad beidzot man brīvdienas, turklāt 3 pēc kārtas, E vaigu sviedros jāsēž mājās nonstopā pie sarežģīta video, jo termiņš pēdas dedzina, K jābrauc kā jau katru nedēļas nogali uz Bausku (it kā Bauskā būtu, ko darīt, turklāt ne jau Bauskā, bet ciemā pie), P brauc uz Cēsīm, G kā vienmēr vēlas mierīgu dienu mājās, bet L nav naudas (it kā es vēlētos kaut kādas naudīgas izpriecas).
kosmoss mani nemīl. vai arī kosmoss un cilvēki uz pusēm

ieveļos mājās 00:00 no darba, mani sagaida Martini un vista no Stockmann (kad biju prom, ciemos pabijis Hakers jeb E māte), sāku justies tiešām kā svētkos, ņemot vērā, ka pēdējā laikā jūtos kā studentu laikos, kad ar akadēmijas mazajām kapeiciņām knapi to mēnesi nodzīvot varēja. rīt man vēl jāpērk dāvana, ciemakukulis un jāsponsorē Rīgas Pasažieru vilciens, lai nokļūtu beidzot ilgi gaidītajās raudzībās pie savas vismazākās māsīcas. bet štrunts par to, galvenais kopā būšana un tikšanās prieks. vilšanās tikai par otras mazās māsīcas ģimeni, kuri visus tikšanās priekus pārdevuši par kaut kādu balli pāķos, tādēļ neieradīsies. rīt vēl stresains rīts gaida, jo visu jau laicīgi es izdarīt nevaru, bet jāteic, ka galīgi arī laika nebija.
ļoti gribās strādāt kur tuvāk (lai nebūtu vairs jājūtas kā tādai pelnrušķei), bet, mainot kolektīvu, žēl laikam tomēr būtu to dažu cilvēku, ar kuriem sāk veidoties diezgan jēdzīga saikne.

bija riktīgi smuki sarunā ar I.Ābeli. es, protams, nerunāju, runāja pendžas, vienas vienīgas pendžas četros pēcpusdienā Āgenskalna biblenē. nedaudz mulsinoši, protams, pēc šāda pasākuma varētu secināt, ka rakstnieces fanu pulks tiešā nozīmē ir izmirstoša suga. bet tā noteikti nav. jo taču arī fani ir cilvēki (nevis pendžas), kuriem parastā marta ceturtdienā ir jāceļas septiņos vai astoņos un jāsēž ofisā līdz pieciem vai sešiem. bija jau arī situācija, kad vēlējos vērt muti ne tikai apbrīnas nolūkos (ok, neko jau tur īsti neapbrīnoju, varbūt vienīgi prāvo pendžu pulku, saprotams), bet arīdzan skaņas radīšanas iegribās, kad opis, kurš tikai pirms šī pasākuma atvēris vienu rakstnieces grāmatu (gatavojies, malacītis), vaicāja, kādēļ jārāda tik daudz negatīvais un melnais. vērt vēlējos, lai komentētu, ka bez kontrastiem nevar nekur un kādēļ gan vispār šāds jautājums.

rīt uz Valmierielu jāsoļo pēc agrās darba maiņas, parīt pēc vēlās balles maiņas jāsoļo atpakaļ, no kurienes nākusi. vairāk neparakstīšos uz virsstundām, bet šoreiz jutos tā, ka jāsaka jā, jo atteicu jau pagājušoreiz. un aprīlī/maijā nāks baigi daudz jauniņo, tā ka šķiet, ka turpmāk manas brīvdienas traucēs retāk. vispār - laiks mēģināt lietas, lai uz darbu-darbu būtu jāiet retāk, bet tas nāktu pats...

lielisku dokumentālo filmu atklāju diezgan garlaicīgajā tv-playā. par karikatūristiem, politiku, demokrātiju un nežēlību. viens no atraktīvākajiem karikatūristiem šķita krievu tautības pārstāvis, kurš sapulcējas ar saviem kolēģiem uz svinībām, kur dejo un dzer, bet par Putinu nerunā, jo tad ir jāraud. viņš teica: ''katrs cilvēks jau kopš dzimšanas jūt bailes. krievu cilvēkiem šīs bailes ir daudz nopietnākas. katrā krievu ģimenē ir kāds radinieks, kuru padomju laikos nogalināja. manu vectēvu arī nogalināja, tantes un tēvočus aizsūtīja uz nometnēm. protams, es arī jūtu šīs bailes. manuprāt, dzīvē pats galvenais ir cīnīties ar bailēm. es cilvēci vedu uz bezdibeņa malu, es to turu un saku: ''skatieties, cik briesmīgi, jūs pat to neievērojāt un varējāt nokrist!''

pārdomas par reklāmu:
reāli tā reklāma ''Ieskaties acīs savam kažokam'', kuru var sastapt pilsētvidē, būtu, manuprāt, daudz efektīvāka, ja mirušas lapsas sejas vietā būtu jaukas, nevainīgas, visnotaļ dzīvas lapsas seja un acis, kurās ieskatīties. būtu tāds kā uz nāvi notiesātās lapsas efekts. (varbūt tā lapsa arī domāta ir dzīva, bet, manuprāt, izskatās ļoti mirusi).

pārdomas par darbu:
es gan jau drīz arī nomiršu, ja man jāstrādā 8 dienas pēc kārtas, turklāt nākamnedēļ jābūt uz 7:30 piecas dienas pēc kārtas - tas nozīmē, ka jāceļas 5:40 vēlākais - jā, ups, kāds laikam, plānojot manu šonedēļu, nebija apskatījies, kas man paredzēts nākamnedēļ. varu jau mēģināt visu nokārtot rīt un piezvanīt, bet daudz jau tas neglābs, jo grafiks jau ir sačakarēts. un ir jau nedēļas vidus, un nākamās nedēļas VM 5 agrās apmācības nav atceļamas.

pārdomas par pārdomām: vajadzētu mazāk domāt un vairāk... nedomāt.

skaistas motivācijas vēstules uzburšana priekš G, maniakāla mājas mazgāšana (vispār jau ne maniakāla, es vnk jūtos maniakāli nogurusi pēc 4 grīdas platību mazgāšanas un vēl visādas tīrīšanas, kopumā 3 stundu darba), jūtīga mugura, un beidzot esmu pelnījusi dušu. lai dzīvo svaigums

ko lai uzdāvina E dzimšanas dienā rīt, ja īsti nav naudas? laikam neko nežēlošu un par pēdējo piķi nopirkšu to, kas viņam tiešām varētu patikt... (i hope)

rīt mani arī gaida pēdējais bezdarbnieku semināriņš pie pasniedzējas, kura ir baigi cool

spēļu vakari ar mierīgām viskijpudeļu tukšošanām draugu lokā ir visforšākie. tagad es gribēšu tādus biežāk, daudz biežāk. pasūtīju pat Uno kārtis no ebay maģiskās pasaules. arī līmēt lapiņas uz pieres izklaides un prāta asināšanas nolūkos ir tīri ok (tur pat nav vajadzīgs Paypal). gribu atklāt vēl citas foršas spēles. un gribu puzli, ko likt vienatnē. krāsojamo grāmatu gan negribu, hehe (šī deva man tiek, kad aizbraucu ciemos pie septiņgadīgās māsīcas).

mana nākamā darbavieta - ierasties var jebkādā apģērbā, kaut vai pidžammā, galvenais, lai uz tās nav rakstīts ''Fuck You''