multisulinj

Vakar izlasīju Valentīnas Freimanes ''Ardievu, Atlantīda!''. Cik bieza, tik arī spēcīga grāmata - ļoti. Nav brīnums, ka Freimanes kundze to rakstīja 10 gadus. Jo attīt atmiņās atpakaļ tik prātam un jūtām neaptveramu stāstu - apbrīnojami. Un biezā grāmatas daļa par ''pirmo dzīvi'' jeb tā saucamo Atlantīdu - tik daudz kultūrvēsturiskas informācijas, tik daudz atmosfēras, kas ļauj ļoti tuvināti sajust šo piesātināto, krāsaino laiku 100 gadus atpakaļ gan Valentīnas, gan Latvijas, gan visas Eiropas dzīvē. Šī noteikti ir viena no grāmatām, kas man pašai personiski, mana redzesloka un vēstures zināšanu paplašināšanai devusi tiešām daudz.

pēc meterologu prognozēm (un pagājušā gada atmiņām) spriežot - rīt būs vētraina (visās šī vārda nozīmēs) ballīte laukos, Slampē.
jāiet tik vēl uz bodi pēc glaunas dziras, jo vīrietim 35 gados Hektors vairs negaršo (diemžēl vai par laimi?).

vakar, starp citu, ar plosošu sirdi iznesām ārā eglīti un nolikām pie atkritumiem... viņa bija tikpat zaļa un nebirstoša kā pirmajā dienā, kad pārvedām mājās. gribēja vēl dzīvot. redz, kādas brīnumeglītes var atrast tumstošajā Centrāltirgū pēc plkst. 17, pie diviem vīriešiem, par puscenu.

Rīgas dome nočņika priekus grib liegt

jauns imidžs tikai par eiro četrdesmit ar pagalam smuku kvalitāti. esmu gandrīz sajūsmā
šausmīgas klaiņošanas vienatnē pa sniegoto Rīgu, līdz tumsa sāk aust. bet tagad es vismaz zinu, kur ir tā sasodītā Katrīnas iela
līdz bezspēkam
modinātājs uz 6:30
interesants rīts tumsonīgajā Vecrīgā, zaķīšdžemperis, šķiet, ka nebija nemaz tik slikti
izej ārā - žilbina saule un sniegs, laimītes
vienvārdsakot - jautras pēdējās dienas. sāku saprast, cik ļoti esmu noilgojusies pēc daudz, daudz cilvēkiem un ļoti aizņemtas ikdienas. tas mani ārkārtīgi uzlādē. kur es biju pēdējos 2 gadus?

zeķubikšu fetišs

es protu uztaisīt skābeņu zupu.
es protu uztaisīt rababeru plātsmaizi.
es protu uztaisīt gaļas mērci.
es protu uztaisīt liellopu gaļas cepeti.
es protu uztaisīt siera cepumus.
es protu uztaisīt plovu.
es protu uztaisīt visādas faking lietas, bet ne sūda popkornu. tas vienmēr beidzas ar bieziem, indīgiem dūmiem virtuvē un īpaši elegantas krāsas kukurūzas graudiem. toties mans vīrietis neprot neko no tā, ko es, bet prot pagatavot bez mikroviļņu krāsns ideālu popkornu.

Tumsa, dubļi un ātrums. Tāda kaut kāda īpatnēja tā svētku sajūta. Man mugurā vasaras kleita. Zila ar putniņiem. Cilvēku pietrūkst

Janv: Maijas dzimšanas diena, kuras ietvaros notiek visai reibinošs piedzīvojums pa Vecrīgu un nezin kādā pālī iemainīšanās ar nr. ar kaut kādu ūsainu aktieri Kārli.
Febr: Piesakos rakstīt Veto par Justīni. Mākslas akadēmijas karnevāls ar tēmu Kosmoss - diemžēl mēs diezgan daudz nokavējam, bet paliekam līdz pat kādiem 5 (ar E, K un kaut kādu viņas quite dark zviedru).
Mart: Galvkūpošā rakstīšana par dzīrēm mistkastē. Pērnava - saulainā diena, kad gribās stopēt (man), bet braucam ar Ecolines; tur - jūra ar ledus gabaliem, diezgan prasta viesnīca un lieli prieki akvaparkā. Došanās reibinošajā Vecrīgas naktī atkal jau ar Maiju un Antru, kas jau tradicionāli beidzas ar maģiskiem piedzīvojumiem un sliktu dūšu nākamajā dienā darbā.
Aprīl: Gandrīz noindēju Emīlu.
Maij: Sikspārnis naktī apciemoja mūs. Jauka Muzeju nakts ar Em, K, G. Velo ceļojums ar dvīnēm uz Valmieru (ar velo gan tikai pa V), kas negaidīti beidzas ar pēdējā vilciena palaišanu vējā, un pamošanos nākamajā rītā pie Dzintara Priekuļos. Ar G uz Daili par Ričardu... III, ja nemaldos. Uzrakstu atlūgumu. Maijas v.d. par godu uzrakstu lielisku un uzjautrinošu dzejoli. Bija arī NIN, bet tas tā.
Jūnij: Latviešu mīlestība JRT - izrāde, pie kuras atgriezties vēlreiz. Emīla pārsteidzošā pēdējā brīža vārda dienas ballīte pie mums dzīvoklī; master of riņķis. Aukstie Līgo Lindas&Gunitas Jaundubultu būdā; mēs ar Gū neejam gulēt, mēs ejam ballēt uz estrādi - lietū.
Jūlij: Give&Get festivāls - nākamgad jāatgriežas. Tieku pie briesmīgi dzeltenas matu krāsas, kaut kā mēģinu salabot. Sandras kāzas Latgalē! Pārgājiens pa Līgatni.
Augu: Nūdistu pludmale pirmoreiz. Couchsurfing meeting - mēs ar G pamēģinājām pirmoreiz aiziet un bijām pārsteigtas par lieliskajiem cilvēkiem, ko satikām un lielisko vakaru, kas izdevās. Pirmā stopēšana ārpus Latvijas un Lietuvas - piedzīvojums ar stopiem uz Berlīni, kopā ar Gunitu; nedēļa Berlīnē, 3 dienas atpakaļceļš. Ķemeru purvu lūkot gājām. 3 naktī zvana mans sareibušais onkulis un atskaņo Inokentija Mārpla koncerta tiešraidi no Saldus Kalnsētas estrādes.
Septe: Iznāk Veto ar manu rakstu beidzot. Dzejas dienu pasākumu birums, lielākoties kopā ar Karīnu. Ciemošanās pie Emīla jaunatklātā vecākā brāļa un viņa ģimenes. Emīls māca fočēt. Biežās braukšanas pie Brigitas. Grāmata, kas negaidot atstāj paliekoši grūtsirdīgu iespaidu uz mani - Kathleen Tessaro ''Innosence''.
Okto: Signes Baumanes Akmeņi manās kabatās. Stūra māja, Bolderāja ar Em, Lind, Pat&Mārt. Helovīniem par godu - piemīlīgās Patrīcijas meistarotās uzkodas un Hičkoks.
Nove: Jelgava94 - ļoti patīk, metāls.
Dece: Prozas lasījumu nedēļa. Uzsēžos brillēm, tieku pie jaunām.

pirmās dāvanas jau saņemtas, un beidzot mums ir eglīte! lieliska. drīzāk egle, nevis -īte. un tā vēl nav nemaz kārtīgi ienesta pa durvīm, kad Dorians jau paspējis ieraut skuju sev starp zobiem un purina galvu tik smieklīgi, ka nav, kur likties. bet nekas, atbrīvojām.

fantastisks piedzīvojums bija šis vakars sarunā (vai drīzāk lekcijā) ar Vimu Vendersu un viņa dokumentālās filmas The Salt of the Earth seansā. prieka vētra, ka nenoslinkoju un aizgāju, patiešām. nu, ļoti

kopš mani draudzēties sejasgrāmatā uzaicināja E mamma (un es apstiprināju, protams), jūtos nedaudz savādi šajā sociālajā tīklā. katru dienu saņemu aicinājumus uz kaut kādām spēlītēm un dīvainus bildīšu komentārus pie saviem statusiem. domāju, kā gan rīkoties, ja man, piemēram, sagribēsies lamāties kādā savā ierakstā vai ielikt bildi, kur bez manis redzams arī kails manis pašas krūšu gals? ko tad? hahaha

dažkārt šausmīgi ļoti sagribās atpakaļ to traģisko, prāta iznīcinošo nelaimīgi iemīlējušās personas izjūtu bedri. tas bija stāvoklis, kad tik viegli un reizē grūti varēja radīt. tagad ir tikai grūti.

http://youtu.be/nV50lmpVk1E?list=LLbExc14HJWE0Zooh4yEDTWA

ir tik daudz, kur iet un tik daudz, ko darīt, ka varētu nedarīt neko. bet tad būtu jālej gaužas asaras par zaudētajām iespējām tāpat kā par filmām, kuras tā arī neredzēju (sasodīts). tad jau labāk izmantot to, ka ir laiks, un, iespējams, piedzīvošu ko iedvesmojošu un lielisku (un nepiedzīvoto izmest no galvas).

čiekur, egles dēl, kādēļ moci mani šovakar jel?
čiekur, egles dēl, kādēļ mocīsi mani rītvakar vēl?

jo esmu sadomazohiste.

gan čiekurs, gan dēls un vēl arī onkuļa māsīca, lai gan tādas man nemaz nav, un man nav arī dēla, bet čiekurs gan ir un būs

atzīšanās
kad esmu garlaikota vai iedzērusi (kā tagad), es mēdzu pāršķirstīt ss.lv sadaļu ''kaķi, kaķēni'' apakšsadaļā ''bezšķirnes''. totāla kaķu vecene, ne

dažkārt šķiet, ka dzīvoju kaut kādā meksikāņu seriālā. šī ir viena no tādām dienām. galīgi sucks

laba diena. pabeigta ''Jelgava 94'' un noskatīta Vima Vendersa ''Parīze. Teksasa''. tagad jaucas kopā dažādas atblāzmas no abiem gara darbiem, kas ir nedaudz jocīgi. sacenšas savā starpā. nez, laikam jau tā Jelgava ņem virsroku, jo liek sarosīties sevis pašas kaut kādiem atmiņu metāliski skanošajiem kanāliem, bet ik pa laikam uzblāzmo arī šis tas no Teksasas pasaules.
rīt braukšu uz Jelgavu. uz Teksasu gan nē. vēl nē

lasu Joņeva Jelgavu, kur viņš stāsta, kā kādā 95tajā nogulējis Skyforger koncertu, miegā siekalodamies pie sienas pudeļu lausku kaudzē, un atceros novembra sākumu, kad Aptiekas jubilējā tur, mazajā pagrabiņā kā īpašais pārsteigums uzstājās viņi, lielie Skyforger, un mēs ar K starp klausītājiem arī pamanījām jauno rakstnieku ar alus glāzi rokās šūpojoties mūzikas ritmā, un pēc tam pasmējām, ka viņš tur laikam tagad nodzer to savu ES stipendiju. hahā

visās kojās laikam bijis pa kādai dežurantei ar iesauku Terminators, mūsējās arī tāda bija.

jūtos šodien kā zebiekste, kurai kūpošai pārbraukts pāri dažu desmitu reižu. tieši tik depresīvi. sēžu un raudu, pati nesaprotot, kāpēc. es laikam būtu bijusi perfekta aktrise filmai Melanholija, nevis tikai modele bildei, kas attālināti atgādina šo filmu.
varbūt Jāņa Joņeva ''Jelgava 94'' izraisa man šādu stāvokli, apcerot bezgala depresīvo black metal grupu varoņu savstarpējās slepkavnieciskās attiecības.

esmu pārlaidusi garu, stindzinošu ziemu un pamodusies nākamajā gadalaikā, kad jumti vienmuļi muzicē, nemitīgi pakšķot, un sniega paliekas mokoši lokās ūdeņainajās ielās, grimdamas bruģa pirkstu starpās un asfalta atvērtajās porās. esmu izdzīta klusā, vientulīgā ielā un pasaule, cik vien tālu var saskatīt, ir izlaidusies pavisam pelēka. baložu pelēka, pelnu pelēka, bērzu pelēka, omīšu pelēka. arī migla nepalīdz - arī tā ir pelēka, un tā ir. lēnām dodos sev nezināmā virzienā, bez mērķa. simtgadu vecās mājeles gar šauro ielu ievilkušas plecus un uzmetušas kūkumus, koks tajās iepuvis, betons apdrupis. mani soļi ir vienīgie, kas ritmiski pārcērt ievelkošo klusumu. no kāda ieloča man pretī izklumburē tik kāda greiza večiņa koši zilā beretē ar vaukšķošu, plušķainu kavalieri pavadā. kājas pašas nes ķermeni uz priekšu. šķiet, tās pieskaņojušās rimtajiem pakšķiem. pa kreisi starp nogurušo nameļu korpusiem pazib dūmakaina, gausa upe. es eju, un šķiet, ka šī iela nebeigsies nekad. vai vismaz aizvedīs mani uz bezgalību.