multisulinj

i fucking love photoshop. gaidiet no manis visi Z-svētkos photoshopā taisītas kartiņas :D

vakar visu dienu lija. kapāja lietussargu turpceļā, kapāja vēl vairāk atpakaļceļā, šķita, ka sāks kapāt manus plecus, sūcoties caur neilonu.

biju uz Signes Baumanes ''Akmeņi manās kabatās'' - spoži. lieliski. ideāli. ik pa laikam uzrāpo no atmiņu kabatām šis tas augšup un liek arī šodien domāt. lai gan bija tik viegli iejusties filmas noskaņā un saprast autores ideju un stāstu. laikam tie personiskākie, kas izlikti ar tīru sirdi, uzrunā visvairāk.

jā, man nekādi kursi nav vajadzīgi, jo man pašai mājās ir savs pasniedzējs. mācāmā sfēra (pat ja pats nav speciņš) diezgan plaša - Photoshop, Archicad, Autocad, krievu valoda, var arī šūšanu, ja vajag. ja godīgi, es atkal sastopos ar tām tipiskajām skolu bailēm, kas rodas pirms kontroldarbiem, baisiem skolotāju feisiem un tamlīdzīgi, tas notiek gandrīz katru vakaru pēc sešiem. un viņam neinteresē, ja tajā dienā man nav bijis noskaņojums neko rasēt vai sacerēt stāstiņu krievu valodā, bet, piemēram, esmu visu dienu taisījusi auskarus un lasījusi grāmatu - ja nav izpildīts mājas darbs, tad mani gaida ziepes (jeb skandāls ''kā tu pavadi savu dienu, galīgi sūdīgi'').

es ticu kaķiem ar tauriņu spārniem un tauriņiem ar kaķu ūsām. un nesaprotu, kāpēc šī doma mani darījusi šajā mirkļu mirkļa mirklī tik totāli šausmīgi sasodīti priekpilni priecīgu laimīgu priecīguuuuu

šķiet, cilvēki noskatās uz manis ar žēlumu, kā uz kaut kādu bomzi, kurš tikai labāk smaržo, kad pasaku, ka esmu bezdarbniece. no augšas.

kaut kad jāizlasa Rokupācija. K iedeva jau pasen, tā arī neesmu pieķērusies, bet plānā kas cits.

kopš esmu bezdarbniece, laiks trūkst pat vairāk. dienas paiet astoņreiz ātrāk nekā iepriekš. jo gribās tik daudz izdarīt un ir daudz, ko darīt. visu, ko nevarēju.

it kā ir labāk, protams, dauuuuudz labāk. lieliski. tikai kāda problēma paliek. saasinās. un tā neskan ''man nav darbs''. tā skan tā, kā skanējusi gandrīz vienmēr.

ceturtdien, kad braucu savā maziņajā peļņas/izpalīdzības darbā uz Bulduriem, Torņkalnā manā vilciena vagonā iekāpa vīrietis ar bārdu un melnā beretē. perfekta treju kombinācija.

septembra beigās kā vienmēr dzimtās āres ar ēdienu un dzērienu orģijām, radu runām un kaķi, kam acis vēl lielākas kā Sudrabai. radu runas kā raidstacija ''kādu flīžu līmi labāk izvēlēties un kā pareizi jātaisa siļķe kažokā'' ir tīri ok fonam, bet traucējošāk, ja pievēršas man ar visām tā izrietošajām sekām. tad atliek vien skumšana par kasti, kurā dzīvo cilvēki, ar kuriem dalu savas asinis (nē, mēs neesam vampīri, lai gan (ja jau pievērsos šai tēmai) man šķita uzjautrinoši, ka vīrietis, 35 gadus vecs, lieliski pārzin Krēslas filmas, kamēr neesmu redzējusi nevienu kadru). bet ne par filmām šeit ir runa. par uzskatiem. par stereotipiem. par domāšanu. par sistēmu. (un ne jau siļķe kažokā tur vainīga). žēl noskatīties arī, kā ir mainījies mans brālis, šķiet, ka no viņa tās personības šķautnes, kas tīri labi man gāja pie sirds pirms 7 gadiem, īsti palicis pāri nav nekas. tikai stulbi jautājumi un apgalvojumi. bet gan jau es tikai savā galvā visu uzkurinu vairāk nekā patiesībā ir. tomēr mēs ar viņu esam atšķirīgi. starpība ir diezgan milzīga tik tuvas radniecības ietvaros.

biju mazpilsētas bibliotēkā. nodevu vasarā ņemtās grāmatas. mazliet negribēju dot prom to vienu. nesaprotu, kāpēc, bet vēl joprojām tā grāmata mani vajā. it kā nekas īpašs, bet priekš manis tik spēcīgs. varbūt man nezināmā veidā kaut kā sasaistās ar manu zemapziņu. toties somā laiskojas kaut kas citādāks, bet ne mazāk slikts, cik vismaz nojaušu. rakstnieks, par kuru saņēmu atsauksmes G&G no čaļa, kas toreiz sēdēja pie ugunskura un stāstīja par savām ārpusķermeņa pieredzēm.

vakar bija fantastiska diena. visu dienu pavadīju, sēžot gultā un lasot, izlasot grāmatu. laiks skrēja nemanot, diena aiz loga mainīja savu vaibstu nemanot. mani apņēma absolūts klusums un absolūta vienatne. un vakarā es jutos neizsakāmi laimīga. un mazliet skumja. dažādiem sajūtu pustoņiem kā sīkām skraidelējošām skudriņām iekļauta. bildes no grāmatas skrēja manā acu priekšā vēl joprojām. un pēc tās nav pat uzņemta filma un viņa nav apbalvota nekur vai iekļauta kaut kādā skolu programmā, kaut vai tikai amerikā (nesaku, ka būtu jāapbalvo - vienkārši tādu, lūk, draņķa literatūru es lasu, kas nav pat apbalvota). inteliģenti nospļautos uz šīm lappusēm un aiznestu uz omītes mazmājiņu. bet paši vainīgi, viņi daudz zaudē. īstu, neglītu, skaistu, brīnišķīgu, neērtu, laimīgu, skumju stāstu par pieaugšanu. bez liekām banalitātēm.

nu jā, gan jau vismaz daži ir pamanījuši, ka mans raksts, kas tapa šajā pavasarī, beidzot ieraudzījis dienasgaismu iekš Veto lappusēm. protams, es to lasīju ar dalītām jūtām, redzot, cik daudz kas ir izmainīts un ar nožēlu par tām jaukajām vietām, kuras kā ar nazi izgrieztas no vēl jaukākajām pēc tipogrāfijas smaržojošajām lappusēm. bet ko gan es zinu par žurnālistiku. vismaz virsrakstu viņi ielika labu. un sinezd - lūdzu atvainošanos par tik ilgu kavēšanos ar oriģināla sūtīšanu, bet tie jau tikai daži mēneši, un es esmu latviete, tātad lēna un piedodama. es parakāšos datorā un beidzot aizsūtīšu, ja vēl ir interese. apsolīts taču. tas nekas, ka  jau pirms 3 mēnešiem.

ak, stulbie ''bezdarbnieki''. nu, ne jau par sevi es to, bet gan par iestādi. stulbā bezdarbnieku dienasgrāmata. izrādās, ka man jau 2 mēnešus bija aktīvi jāmeklē darbs, nevis jāvandās apkārt pa pasauli, jādarbina šujmašīna un jālaiskojas pa dzejas pasākumiem. tagad ir tā, ka jāiet atrādīties trešdien, bet man vēl joprojām ir tukša tā stulbā lapa. un debīli sūtīt kaut kādu savu CV uz sludinājumiem, kur es saprotu - neesmu tik kruta un neatbilstu prasībām vai arī uz vietām, kur mani paņemtu, bet nafig negribu tādu sūda darbu. vidusceļa nav, vismaz iekš ss.lv. jāpārvar kauna sajūta un jāsasūta uz tām superīgajām vietām, tēlojot prātā vāju blondīni potenciālā (šajā gadījumā - nemaz-neceri-potenciālā) darba devēja priekšā, kurai lēni pielec vai arī tā pašvaki ar redzi.

tas mirklis, kad sēdi un iries cauri saviem nosūtītajiem e-pastiem, jo mamma zvanīja un lūdza atrast kaut kādu sasodīti vecu kvalifikācijas programmu viesnīcas pakalpojumu speciālistiem, bet uzduries kādam dzejolim bez jebkādiem paskaidrojumiem un norādēm, kas tas par dzejoli, mans vai kāda cita, arī google klusē. atmiņas pārrāvums. dzejolis skaists

rindas sākas ar lielajiem burtiem, diez vai, ka manējais

daudz arbūza un tostermaižu.
nūdistu pludmale iemēģināta.
karbonaade ar M satikti - iekš Telavivas pludmales pasākuma, kur, iespējams, mēs ar Patu nedabūjām to ziepi vai ko tur vēl, never know. pēc tam iešana mājās pa silto nakti ar kājām pusmiegā un vieglā reibumā, bet jāiet, jo padodas un sauc Pandas taxi tikai mīkstie (sorry, karbonaade :D). un pēkšņi tas moments, kad 3 naktī izdzirdi telefona zvana signālu un nesaproti, kas pie velna. bet tur, otrā galā, visai jestrā prātā izdzirdu sava onkuļa balsi un Inokentija Mārpla koncerta tiešraidi no Saldus Kalnsētas parka estrādes.
 

pazīmes, ka esi nedaudz laimīgāks:

* tu vairs nelogojies iekš mātes dr.lv profila, lai uzspēlētu spēli Tropiks, sacenšoties ar kaut kādu tur viņas paziņu no darba vietas

* tev ir nevienmērīgi iesauļots ķermenis (par nelielām šausmām, tas tev atgādina par savu tēvu un viņa sarkano ikvasaras seju un bālajām, spalvainajām kājām (par laimi, ne tur bālas, ne spalvainas, toties pār pēcpuses gaišo vaigu (laikam jau pēcpuse skan pieklājīgāk nekā pakaļa) šķiet nolijusi acis dedzinoša balta gaisma)

* tu klausies iekš youtube.com 80-to mūzikas skanlisti, dziedi līdzi, protams

* tu tā īsti vairs nebaidies no nākotnes, vismaz šovakar un visu dienu arī

kā daru es:

tā īsti neiedziļinoties pieņemu kādu man svarīgu lēmumu. jūtos pārliecināta par to. tad sāku domāt. uzrodas daži neskaidri jautājumi. iegooglēju. salasos daudz dažādas informācijas. izjūtu trauksmi. iegooglēju vēl. tad ieggoglēju vēlreiz. un vēlreiz. salasos vēl vairāk daudz dažādas pieredzes, padomus, viedokļus un ieteikumus. izjūtu vēl lielāku trauksmi + izmisumu + skumjas. kļūstu ļoti nepārliecināta. klīstu viena un skumja gar veikala plauktiem, paslepus lasot instruktāžas un visur redzot slēptu viltu. skumjas pārpludina visu manu smadzeņu kreiso puslodi un labo arī, tik ļoti, ka beigās no Rimi plaukta paņemu vienus negaršīgus salātus, domādama, ka tie ir pavisam citi. arī bagete izrādās auksta un pagalam nebaudāma. apēdu negaršīgos salātus, nedaudz arī bageti, jo jāēd jau kaut kas ir, arī slikti noskaņotiem cilvēkiem. pieņemu lēmumu tieši tādu pašu kā pašā sākumā. palieku pie tā.

neiesaku

wow, kas to būtu domājis, ka savu mūžu sagaidīšu tādu komplimentu - es izskatoties pēc Linkin Park solista. ak, mīļās kolēģes, paldies. iespējams, tā gadās, ja nedaudz aizraujas ar vienu maziņo sešprocentīgo (par laimi, ne ar deviņprocentīgo) un gaiši zilu pulverīti. bet tā lieta vēl nav galā. iespējams, beigās no briesmoņa (jeb Linkin Park solista) es pārkūņošos skaistulē (jeb tīri pieņemamā un apkārtējos netraumējošā veidolā).

jocīga sajūta, ka jāatvadās no šī tīri pieņemamā un psiholoģiski netraumējošā kolektīva. patiesībā pat diezgan jaukā kolektīva (līdz šim paša jaukākā, kādā man nācies iedzīvoties), ko sastāda 4 sievietes. tikko ātrāk pirms darba laika beigām aizgāja Ināra un pateica ''attā, un lai tev veicas'', jo viņa mani vairs nesatiks. smieklīgi, bet pat diezgan aizkustinoši. ja man pēdējā dienā būs emocionāls noskaņojums un tiks teiktas kaut kādas dīvainas atvadu runas, varbūt es pat varētu ar vienu acu kaktiņu samirkt.

šonakt ir gaudulīgais noskaņojums, kad gribās nomest visas pašcieņas paliekas un kaukt līdz kaulam tāpat vien. jo ir pārāk daudz iemeslu, kuri neeksistētu, ja vien es tiem nepiešķirtu nozīmi. tagad kļūst bail iedomāties, kas gan vispār varētu notikt, ja es patstāvīgi dzīvotu viena. jo šovakar es nepatstāvīgi dzīvoju viena.
tās divas puses pārāk izteikti ir pārņēmušas manas personības izslaucīto šķīvi kā savu spēles laukumu. tā viena puse pieņemas arvien vairāk savā rezultativitātē, sludinot sevi par visīstāko manī.
es negribu tā.

man šovakar šausmīgs summertime sadness. rīt kaķim dzimšanas diena. woaah. viņam jau pohuj

cik nejauki un skumji atklāt, cik VĒL ļoti teksts ir saīsināts un novienkāršots. būtu zinājusi, ka tik vien vajag, nebūtu tik ļoti pūlējusies sākumā. vai tiešām lasītājs ir tāds nedaudz dumjš un iedziļināties nevēlošs?
ko es, es neko, pieveru acis uz, manuprāt, bišķīt negatīvajām pārmaiņām (sasodīts, nu to vienu frāzi taču varēja atstāt, viņa lieliski iederējās!), pārveidoju to, kas jāpārveido, un sūtu.

ir jauki mazliet wtf kompānijā piedzīvot superpozitīvu, vasarīgi festivālīgu sajūtu kaut kur Sarkandaugavā ar spirdzinošu Mežpils aliņu rokās un cilvēkmīlestību sirdī.
ir jauki ietērpties maģiskos baltos ietērpos un nokļūt nedaudz citādākā pasaulē (lai kur tas arī nebūtu).
ir jauki, ka ir kāds, kurš paliek uz minūti, lai nobildinātu pavisam īpašu industriālu saulrietu, kas obligāti nedaudz jāsagūsta kamerā, kamēr pārējie nesas tramvaja virzienā, lai pēc mirkļa un - bladāc - jau atkal esam četri.
ir jauki maijā būt vasarā pusvienpadsmitos gandrīz naktī uz perona, tik silti, un Pēterbaznīcas tornis kaut kur blakām Origo glūn.
ir jauki, ka ir jauki. vispār tas nebija jauki, tas bija viens no retajiem tiešām vislieliskākajiem vakariem. paldies no sirds :))))

nelielās, nožēlojamās drošības sajūtas zaudēšana un gada sākumā salasītie brīdinošie horoskopi liek spiest pa bremzēm. bet tā nu tas ir - lai kaut kas mainītos, ir jāliek tam mainīties.

šī ir tā diena, kad jūtos izskatāmies pēc bibliotekāres svētku dienā, kaut kur laikā ap Millenium.. kaut kāda drēbju saskaņošana no rīta, kad nāk miegs un atlikušas 15 min. līdz transportam, cenšoties vadīties pēc zeķubiksēm - tas nekam neder. un tagad visu dienu jutīšos kā bibliotekāre svētku dienā, kaut kur laikā ap Millenium..
šī ir arī tā diena, kad saprotu, cik žēl, ka man nav mašīnas (kā manām kolēģēm, piemēram), lai pusdienlaikā aizripinātos līdz mājām pa 15 min. un uzvilktu vienkārši bikses un T-kreklu.