multisulinj

šī ir tā diena, kad jūtos izskatāmies pēc bibliotekāres svētku dienā, kaut kur laikā ap Millenium.. kaut kāda drēbju saskaņošana no rīta, kad nāk miegs un atlikušas 15 min. līdz transportam, cenšoties vadīties pēc zeķubiksēm - tas nekam neder. un tagad visu dienu jutīšos kā bibliotekāre svētku dienā, kaut kur laikā ap Millenium..
šī ir arī tā diena, kad saprotu, cik žēl, ka man nav mašīnas (kā manām kolēģēm, piemēram), lai pusdienlaikā aizripinātos līdz mājām pa 15 min. un uzvilktu vienkārši bikses un T-kreklu.

nezinu. pēdējā laikā vispār nekur neeju, nevienu nesatieku, dzīvoju savā pasaulē ar lietām un vietām.. arī palaižu garām iepriekš nodomātus plānus, jo vienkārši aizmirstu, ka tur notiek tas un vajadzētu aiziet vai arī, ka vajadzētu nopirkt biļetes uz teātri, kur neesmu bijusi jau ļoti sen.
pēdējā laikā bieži šķiet, ka dzīve ir kā sapnis (ne tajā salkanajā nozīmē, bet vienkārši parasts sapnis), kas uzplaiksnī un pazūd, un no rīta vairs neatceries, par ko īsti bija - par bruņinieku sagūstīšanu tālu tuksnesī, kaķa mazgāšanu podā vai saruna ar mirušo vecmāmiņu. iespējams, drīz nemaz vairs nepamodīšos.

es un Andrejs bija vienīgie, kas dzēra ne to, ko pārējie, tikai Andrejs neskaitās, jo viņš sēdēja gandrīz otrā istabā, tādēļ es biju vienīgā nabadzīte, kura dzēra tēju imunitātei, kamēr citi grāva savu imunitāti ar dažādiem citiem dzērieniem.
izrādās, kādai ir auskari, kas izskatās pēc iekšējiem orgāniem, bet tā neesmu es.

šķiet, kādu laiku iepriekš jau ir sākusies spēle, par kuras eksistenci zinu tikai es, bet neviens cits tajā no diezgan krietnā pulciņa iesaistītajiem. hah. pagājušas, emm.. pat neatceros, kurš datums būtu atzīmējams kā sākums. katrā ziņa tur ir vairāk kā.. 2, 3 nedēļas (?). spēles beigu datums atkarīgs tikai no citiem tajā iesaistītajiem, kuri par to neko nezina.

noindēšanas mēģinājums otrdienas rītā.

bitīte Maija mani vienmēr izsauc uz alkoholiskām pasēdēšanām vakaros, kad nākamajā rītā man jābūt svaigai kā zivtiņai Centrāltirgus Zivju paviljonā... dažkārt šķiet, viņai patīk manas ciešanas (jāatzīst, ka pašai labāk nākamajā dienā neklājās). tā nu es piekritu. bija tiešām kosmiski (un arīdzan komiski).

sākumā mierīgi un smieklīgi ar glāzēm/pudelēm un sarunām pie Antras Tallinas ielas dzīvoklī ieslīdējām krāsainajā žvinguļa pasaulē arvien čaklāk. viss kāpinājās ar zvanu draugam un lēmumu, ka mums vajag taksi un Vecrīgas slapjo bruģi. tad sekoja Maijas kliedziens klausulē neuzmanīgajai takša kompānijas zvanu pieņēmējai: ''Maija, mani sauc Maija, nevis MARIJA!!!!!!!'' un kulminācija pienāca tajā sekundes simtdaļā, kad Maijai, nevis Marijai pienāca taksista zvans nepiedienīgi ātri, bet mūsu pudelēs dzira vēl tupēja nepiedodamos daudzumos. ganrīz tas viss tika iztriekts tīri sprinteriskā manierē, nedaudz vēl palika šaurajai takša kabīnei un melodramatiski lietainajai Vecrīgai. taksists, būdams neapveltīts ar sīknaudu, nevarēja izdot no 5 eiro, tādēļ samaksājām tikai divus. satikām visnotaļ skaidro draugu un šļūcām jau četratā banāli uz Vietu-Kur-Nonākt-Vienmēr jeb Alu. es to darīju, bruņojusies ar pārliecību, ka dzeršu tikai ūdeni. nekas no tā nesanāca. manā priekšā mistiskā kārtā uzradās alus kauss un neko jau nevarēja iesākt, ja jau ir, tad jāiztukšo.

sagaidīju rātni bez desmit divi naktī, lai postos uz mājām, un man pievienojās tā pati, kas nav Marija, un tā nu mēs divatā gājām meklēt nakts autobusu ne tikai man, bet arī viņai. atradām tikai man, un neMarija uzgrieza (drīzāk ''uzspieda'', bet tas kaut kā perversi skan) savu ierasto takša ciparu kombināciju. viss beidzās ļoti tipiski - pa ceļam aizmigu un aizbraucu netīšām līdz galapunktam (šoreiz nebiju vienīgā tāda, haha). šoferis lūdza ģevuškām izkāpt. paklausīgi arī ar svešo saldo sapnīšu biedri izkāpām un šeit, rajonā, kur hruščovskas slejas pavisam vienādi un nakts aizsegā vēl vienādāk, sākās taciņas uz mājām meklēšana. šoreiz jau tas izdevās bez īpaši liekiem riņķiem un citām ģeometriskām figūrām pa svešiem pagalmiem.

mājās mani gaidīja pavisam skaidrs vīrietis ar kaķi, un viss beidzās ar to, ka piemigu ar visām drēbēm, un viņš mani izģērba. uz jautājumu: ''vai biksītes arī vilkt nost?'' es esot atbildējusi: ''jā, un var atstāt''.

sāk kaitināt tas jautājums, tik apnicīgi, kad kolēģe darbā, kuru laikam ļoti uztrauc mana nākotne, atkal jau pajautā: ''bet ko tu vispār gribi darīt?''. un es negribu neko stāstīt, neko analizēt, jo noriebies jau. tāpat jau neticēs, teiks ''no malas jau to vispār nevar pateikt''.

Jā! Beidzot varu izbaudīt to sajūtu pēc ilgiem, ļoti ilgiem laikiem, kad pēc galvas pakūpinoša darba var atviegloti uzelpot. Diemžēl tikai pagaidām. Trīcošu sirsniņu gaidīšu nākamo vairāk vai mazāk kritisko atsauksmi. Katrā ziņā - MAN ĻOTI PATIKA. Šķiet, neatminos, kad pēdējo reizi būtu tik ļoti paticis ko darīt...

Murrrr!!!!!! Un izbaudām ko nedaudz kaktusīgu un reibinošu.

Autobusā pie mana sēdekļa nostājies bija bomzis. Saprotams, es reaģēju kā lielākā daļa cilvēku, paliecot ceļus pretējā virzienā. Nē, gan jau lielākā daļa bēgtu prom uz citu braucamā galu ko kājas nes un ātrums pieļauj. Bet es paliku turpat. Laikam jau tādēļ, ka pārsteidzošā kārtā bomzis nesmirdēja (vai arī viegli pēc kaut kādiem siera cepumiem, vismaz tāda smaciņa mazmazlietiņ likās izplatāmies kaut kur salonā, bet grūti pateikt, vai vainīgs bija Bomža kungs). Tas noteikti nebija vienkārši nedaudz kaut kur savas šķēres un skuvekli nozaudējis opis, viņam acīs bija nu tā izteiksme... Bomzīga? Katrā ziņā grūti noraksturot, ko es ar to domāju. Viņš ļoti atgādināja to bomzi, ko es redzēju tajā pašā autobusā novembrī lasot grāmatu ''Тарзан''. Tikpat kā grāmata par viņu pašu, tikai džungļu vietā Rīga ar saviem mikrorajoniem un džungļu citi iemītnieki - zvēri - tie esam mēs, pārējie. Tātad iespējams, šodien es satiku gudrāko bomzi Rīgā. Tad es sapratu, ka viņi ir kā bezpajumtes kaķi, tikai domājošāki, jo smadzenes ir cilvēka. Tajā mirklī manā galvā ielavījās doma, kā būtu, ja kaķiem būtu mūsu pelēkās šūniņas - to, ka šī konkrētā noaugušā, mazliet šmulīgā personāža vietā pie manas sēdvietas nostājies lepni būtu Valdeķu ielas kaķis Valdiņš (jeb Тигр, kā viņu sauc kaķu tantes barotājas) un paklausīgi gaidītu, kad pienāks īstā pietura, lai izkāptu. Manās austiņā skanēja Billy Joel - An Innocent Man un kādā brīdī es sapratu, ka dziesmas rindiņa ''Some people just accept the world as it is'' ir par viņu - Ziepniekkalna Tarzānu.

Tas tā ātri un īsumā un ar pārāk daudz lietvārdu ''bomzis''.

Mākslas darbi rodas mokās... jā. Nu, ne gluži mākslas darbi, bet raksti, kas ir uz robežas ar... īsti pat nemāku pateikt, ar ko. Protams, runa nav par vidusmēra rakstu Latvijas Avīzē. Pārstrādāt un papildināt tekstu ir daudz reižu grūtāk nekā vispirms uzrakstīt melnrakstu. Bet, tā kā šis ir mans pirmais mēģinājums reāli kaut ko tādu darīt, tad ne viss, bet daudz kas ir piedodams (es vismaz tā ceru). Lieliski būtu visu aizsūtīt līdz pirmdienas rītam (agram), lai neesmu galīga bremze, tikai stulbi, ka pieķerties labošanai varēju tikai šodien. Mistiskā kārtā iepriekšējās dienas darbā bija pat ļoti aizņemtas, lai gan parasti var sēdēt un nagus vīlēt (neesmu vīlējusi, bet reiz lakoju gan). Ja ne es atrodu misteru Pēdējo Mirkli, tad Pēdējais Mirklis allaž atrod mani.

Bet vakarpusē laižam pie karbonaade un viņas ''otras pusītes'' Bābu dienu svinēt :D Un ne tikai to, bet arī jaunos matus un vispār - tādu kā novēlotu sālsmaizi.

Šovakar vietējā veikalā X satiku savu ūsaino paziņu no Valsts Valodas centra. Viņš teica, ka es izskatoties skumja. Bet kā es varu izskatīties skumja, ja atnāku mājās, un te uz galda stāv tulpes, es laikam būšu sajūsmā par jebkuru zaļu lakstu pilsētā, īpaši jau mikrorajonā Ziepniekkalns. Vienīgi tagad panesās cīņa ar vienu citu ūsaini - mazu, melnu un uz visām četrām.  Viņam ļoti garšo zaļi laksti pilsētā.

Lai nu kā, yēēēy, tikko saņēmu komentārus par savu melnrakstu. Īsumā tā - nemanāmi jāpiešķir pickle_jarvairāk personības, jāatbrīvojas no klišejām, labāk jāsastrukturizē teksts. Karoče, ir daudz, ko domāt un darīt, bet labā ziņa ir tā, ka gala rezultātā teksts būšot publicējams! Tagad jau šķiet, ka Justīnes blogu konkrētajā laika periodā zinu gandrīz vai no galvas, un nebūs brīnums, ja pēc raksta pilnīgas pabeigšanas varēšu arī citēt.

Šodien (un vakar, jo vispār tas bija jau jāatceras vakar) savu galvu un visu prātu esmu iebāzusi kaut kur pagrabā, kura man nav, jo kurš gan normāls cilvēks steigtos uz darbu plkst.10, ja tur jābūt tikai 12? Es, kurš nav normāls cilvēks. Tā rūgtā sajūta, ka varēju taču izgulēties!!! Un nosalušie ceļi, skraidot atpakaļ uz mājām caur centru - protams, ne jau bez sabiedriskā, bet Rīgas satiksmes man šodien absolūti pietiek, jo četras reizes 2 stundu laikā ir par daudz. Tas, ka man nav e-talons laikam tiešām bija zīme šorīt, ka nekur vēl nav jābrauc. Un tas jau nav vienīgais skaistums, uz ko esmu spējīga šodien. Otro (īsto) reizi, braucot ar brīnišķīgo RS autobusu uz darbu, man zvana E un ziņo, ka esmu paņēmusi viņa atslēgas. Ašs skats somā un skaidrs - tur gozējas ne vien manas, bet arī viņa atslēgas un acis dedzinoša atklāsme, ka šī nav mana diena. Tad nu misteram nekas cits neatliek kā pavadīt visu dienu mājās, nesperot kāju pār slieksni (ja nu vienīgi, lai savāktu kaķi no koridora). Labi, ka brīvdiena viņam, citādāk man nāktos jau piekto un sesto reizi izmantot RS pakalpojumus šodien, kas nu būtu vienkārši PAR DAUDZ.
Tad nu sēžu darbā un miegaina izklaidējos ar RAW failu konvertēšanu uz JPG.

no iekšpuses silda neliels upeņu koncentrāts. nosauksim to tā. un ir labi apzināties, ka neesmu vienīgā, kas nevar noturēties pret kaut kādām lietām. apņemšanās taču ir stulba lieta, ne? priecīgi.
un kaķis bēg no glāzītes kā no sātana.

jo vairāk forumus un viedokļus lasu, jo vairāk saprotu, ka man vajadzīgi kursi. žēl tikai, ka man nav sponsora :{

man ļoti pietrūkst šī gaisa. ne bērnības ciema gaisa, nē, ne jau tur tā lieta. tas ir lauku, dabas klātbūtnes gaiss, šīs debesis, kas sola brīvību, netraucētu, neapzinātu meditāciju, tās sola nekur neskriet, nekur nebraukt, neko nedomāt, tikai palikt, iegulties vēsajā, mitrajā zemē un saaugt ar zāli. tās sola saulstaru rotaļas uz bālā, kailā vēdera un vēja sanoņu līdzās zāles stiebros, dēstu maigajās lapās tālāk vagās.

pietrūkst tik ļoti, ka varētu izplūst asarās. un asaras izplūst manī. jo nepaspēju es neko, rīt jau atpakaļ uz pilsētu...

un es jau pati vainīga.

vai manī vēl ir tā jaunā meitene, kas sagaida daudz no dzīves? vai manī vēl ir lidojums? ticība spožai, superīgai nākotnei, neparedzamajam? tam, ka viss izvērtīsies lieliski?

haha, sataisījusies gleznot, lielā māksliniece. tik sen nav ota cilāta, ka neesmu lietas kursā par to, kas pašai ir un kas nav. un ko gan var darīt bez baltās krāsas un okera? nu neko. tikai žēl, ka brīvais vakars netiks izlietots šajai darbībai, jo brīvu vakaru man nebūs vēl ilgi. darbs vasarā nav tas brīnišķīgākais, kas ar cilvēku var notikt. darbs ziemā gan varētu būt viena no brīnišķīgākajām lietām... jā, un nākamajās brīvdienās gan būs jāglezno pavisam citi priekšmeti un pavisam kas cits.

katrā ziņā man patīk, kā vasara iesākusies - ar karstu sauli, muguras cepināšanu, peldēm, Latgali, sen nesatikto satikšanu. labā ziņa arī par to, ka nu Jāņus varēšu svinēt kā normālus Jāņus, nevis kā kāzas vai mūzikas festivālu kā iepriekšējos gados. tagad tikai jāizdomā doma par to, kā un kur tad svinēsies šie normālie Jāņi. bet es neko neteiktu, ja tie pagadītos nedaudz nenormāli, pierasts jau.

kaķim rīt gada jubileja. un, graužot burkānu, piefiksēju, ka manā mutē no nezināmām dzelmēm lien melnas pūkas. viņa spalvas ir visur. tik spalvaina sen neesmu bijusi.

kā tur bija - ja skaidras ir prioritātes, tad naudas izdošana nav vairs tēriņi, bet gan investīcijas. vajadzētu sākt investēt. tā lieta man neliek mieru... jāgaida, ko saka cits S burtiņš :)

šodien man ienāca prātā - neesmu domāta tam, lai atstātu uz citiem iespaidu, bet gan, lai citi atstātu iespaidus uz mani, un tad es tālāk kaut ko darītu ar tiem iespaidiem.

tulkotājas bieži vien liekās un subjektīvās piezīmes vēl nebūtu nekas salīdzinājumā ar viņas neprasmīgumu - dažkārt teikums iztulkots tā, vārdi salikti tā, ka tā jau grūti uztveramo tekstu saprast ir vēl sarežģītāk. un tas kaitina. par ,,HV''

laba sajūta. vispār. grūti pateikt vairāk.
ir lietas, kas vēl joprojām traucē dzīvot pavisam harmoniski un lieliski, bet ir labo sajūtu (un labo notikumu) viļņi, kas paglābj no bojāejas.

saprotu - mūzu nav, ko gaidīt. ir jānokoncentrē doma, ka es to darīšu, jāieklausās sevī un vienkārši jādara. un tad jau arī sanāk. varbūt ne daudz, bet vismaz kaut kas. un tas kaut kas ir jau miljons reižu vairāk kā nekas. tik maz vajadzīgs, lai uzreiz justos labāk.

saules pielieta istaba visu dienu, zaļuma ielokā ar lodžiju kā siltumnīcā. beidzot saule nolaidusies zemāk un var paskatīties filmu datorekrānā.

Ir cilvēki, kuriem zvanīt dzimšanas dienā ir neapdomīgi. Zvanot šiem cilvēkiem šādā dienā, es jūtos vainīga par to, ka piezvanīju un šādi apsveicu, gandrīz vai par to, ka viņi vispār ir piedzimuši. Protams, es runāju par vienu cilvēku. Par kādu jūtelīgu zivtiņu.