multisulinj

pavasaris neatgriezeniski ir nonācis manā organismā pavisam nopietni. kā mazas, krāsainas ripiņas ar sīciņu grāvīti pa vidu. šorīt, ejot uz darbu, pat samazināju gaitu, ievelkot savā galvā maigi saulaino laiku un putnu sparīgās čivas. un tas nekas, ka temperatūra nedaudz par vēsu, saule vēl nedaudz par blāvu un tie dziedatāji zaros un pažobelēs tikai mazie spārnotie ziemotāji (un ka ejot paslīdeju un nokritu, bet piezemējos pati par sevi pasmejoies un bez sāpītes). bet rīts šodien tik gaišs atnāca, ka aumaļām vien prieks ieplūda pa visām maliņām.

par to, ka pavasaris ir klāt, ja ne meteroloģiski, tad manu sajūtu un izjūtu līmenī tik ļoti gan, liecina tas, ka beidzot jūtu atgriežamies enerģiju dzīslas un locekļos. es gribu iet, skriet, darīt, priecāties un arī beidzot pavisam noteikti satikt visus, kas ir un kas nav cilvēki. iepriekš tā nepavisam nebija. jau janvārī jutu, ka februāris būs sabiedrisks laiks. bet šķiet, ka ne tikai sabiedrisks un ka ne tikai februāris. ir klikšķis.

nemitīgi pieaug vēlme iemēģināt vietējās takas kāju izkustināšanā skrienot un svīstot (līdz ar siltāku laiku tas arī jārealizē) un doma par jaunu, skaistu sporta tērpu (bet ne jau lai ietu tusēt ar vietējiem urlām). arī tas, ka beidzot pieķēros tiem kafijas biezumiem, kas visu ziemu nostāvēja ledusskapī manai īpaši ''smaržīgajai'' maskai.
un šorīt sapratu - šis būs mans pirmais brīvais pavasaris. kad nav mokoši jāgatavojas vidusskolas eksāmeniem vai jāsēž ēnainajās kojās, lai dragātu skates darbus vai dienu un nakti censtos radīt lielisku vai vismaz kaut kādu bakalauru. un tas ir saaaaaaasodīti priecīgi, es pat nespēju pietiekami pienācīgi izpaust sajūsmu par šo reibinošo faktu. no stress, baby. tikai daba un es. un mēs.

''Mūsu nelaimes ir tā, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu gribēšana iesākas.'' /Rūdolfs Blaumanis/

Ir lieliski būt mājās vienai. Tikai žēl, ka vakars pārtop naktī tik ātri.

Miegs, kur gan tu esi, nekrietnais? Es tevi gaidu! Mani gultā jau sen gaida aizmiguši vīrietis un kaķēns, bet pati pēc 2,5 h mēģinājumiem sēžu virtuvē ar siltu pienu un datoru. Sviests. Vai majonēze. Un stundu skaits, pēc cik man būtu jāceļās un miegaini jārosās darba virzienā, ar katru brīdi sarūk.

Jūtos baigi labi šajā gada sākumā. Varbūt tas saistīts ar tās nakts notikumiem, kuri iesākās aktīvā un aizrautīgā, bet piebeidzās diezgan sleepy garastāvoklī (hehe), kas to lai zin. Katrā ziņā patīk, kā iesācies gads, pašsajūta un attieksme. Emīls nocirpts, 1.janvārī tika arī noskatīta nekad neskatīta filma - ''Likteņa ironija jeb vieglu garu!'', nu, feinas 4 stundas, un nevienu mirkli nebija garlaicīgi.
Labi liek justies arī mazie, jaukie atķeksēt gribošie ķeksīši, kas mani sagaida īstenojami pa šo gadu. Kaut kā galīgi feini, nu! (((:

tiiiiik forši palasīt citu uzdevumu listes un pēc tām spriest par svešinieku, iedomāties tēlu, kurā savijas visas intereses, aktivitātes un vērtības, par ko var spriest, izlasot visus 101.
mazs prieciņš iztēlei.

jā, zinu, ka te sen vairs nerakstu. esmu pārmetusies uz wordpress, kur mani neviens nelasa, bet tas jau priekš manis. vismaz tur skaistāku vidi protu sataisīt, priekš cibas supergudrajām bloga dizainēšanas prasmēm laikam esmu par dumju. tā gan jau jūtas katrs, kuram neviens nepaskaidro. kādēļ nekur nav kaut kāds pamācību teksts, kāpēc!?

katrā ziņā šo to daros un drīz likšos uz auss, jo gaidu rītdienu, kas solās būt interesanta. zelta rudens un radniecīgas asins kokteilis dzimtajā pusē. daudz svētku, kas jānosvin.
par miegu runājot - it kā guļu normālu stundu skaitu un darbā nepāstrādājos, jo nav jau, kur pārstrādāties, ja nu vienīgi pasalt, bet nogurums un neizsmeļama miega sajūta bieži ir mani sabiedrotie. īpaši jau vakar, kad gulēju kur un kā vien varēju. autobusā un darbā. darbā uz skapja durtiņām. darbā uz celiņu krāsu gammas rullīšiem. autobusā no darba. bija mirklis arī, kad guļu un sapņoju pilnīgi traku sapni, tad sapnī saprotu, ka it kā nedrīkst gulēt, atveru acis un brīnos, kur atrodos. pirms visa šī bija godīgi nogulētas vismaz 7 stundas, nekādu baļļu, ballīšu un akoholu, nekā tamlīdzīga.

ak, jā, atcerējos, ka man CV jāpabeidz rakstīt. haha, iepriekš esmu dabūjusi darbu bez šī papīra gabala klātesamības.

ak, kā man zb manas cibas ''dizains'' jeb drīzāk cibas dizaina neprasmes. tagad tas ir vēl drausmīgāks nekā bija iepriekš. es neko nejēdzu vēl joprojām un šķiet, ka pametīšu šo vietu tikai tādēļ vien, ka riebjas skatīties, cik neglīts ir fons, kur jāraksta un jālasa.
bet būtu pateicīga par jebkādu palīdzību, ja vien tā ir iespējama.

augusta beigas pamostas manī kā mazliet miris, nobēdājies dzīvnieks. bet varbūt tā ir tikai šodien

lai gan karsta saule šodien nav, un plāni jūk un brūk, bet ir kaut kas cits. absolūts miers un klusums, vienatne un tikai manas nedaudz sagurušās, bet murrājošās domas.
un jokaini, ka notiek tā - es braucu uz šejieni, jo esmu nogurusi no komunikācijas, bet mamma gaida mani šeit, jo ir noilgojusies pēc tās. un kaut kā pa vidam mums sanāk. kompromisi vienmēr palīdz.

mamma lasīja man priekšā par kapusvētku tradīcijām Latvijā. Izrādās, Alūksnē kapusvētki ir pat leģendārs notikums. Zem kādas vecmammas goda bijis vlkt nākamajos kapusvētkos to pašu kleitu, kas iepriekšējā gadā un tā savai mazmeitai vienmēr teikusi, lai nekad nežēlo naudu apģērbam, labiem apaviem un ēdienam.

man patīk vēli vakari, naktis un rīti. kad lai guļ? pa dienu man arī patīk, jo tad ir karsta saule, kas slīcina mani starp zāles stiebriem un vēl mitro zemi.

kaila eju gulēt, kaila staigāju pa māju. aizmirstu apģērbties. labi, ka kaila uz Maximu neeju.

gaidītās vienatnes dienas ir klāt. tā pēkšņi. un man ir neizsmeļams prieks par to un mīlestība, domājot par tām. ja tik ilgi esi pieradusi būt lielākoties vienatnē, pat tad, ja daudz cilvēku apkārt, bet tad satiec tos īstos un vairs nav laika vispār būt vienai pa īstam, tad tādas dienas kā šīs ir no pirkstiem pilstošs medus, ko jāspēj nolaizīt, pirms tas izkusis starp asfalta rievām.

ir ļoti daudz, ko teikt. vispār. bet nekāda laika domāt to visu, kas manī un saprast. vajag ..

šodien nopirku xs izmēra topu, jo tas bija vienīgais izmērs, kurš piegūlās arī manam viduklim. lai gan krūtis jūtas iespiestas auduma šķiedrās, gan jau pacietīs, apnikuši ļurīgie vidukļi. laikam jāiemācās beidzot šūt pašai un pa īstam, jo daudzkārt šķiet, ka veikalos nav atrodams ideāls piegriezums man.

varbūt kādam arī šķiet, ka man ''nav plānu'' pēc skolas beigšanas, bet lai jau šķiet. tikai es zinu, kas par plāniem un kādi vēl. principā tie nav tipiski plāni, kādi mēdz būt cilvēkiem pēc bakalaura beigšanas, tas gan.

pirmā pelde tik vēlu. 6.jūlijā. nebiju nekad vēl aplipusi ar Daugavas ūdeni. tagad esmu īsta rīdziniece. varbūt.
un dzīvoklī kā pa elli. pagājusi jau vairāk kā nedēļa, bet vēl joprojām nav saprotams, kur man likt savas drēbes, kad būs internets un kad vispār remonts.
jāatceras tikai, ka jāiet drīzumā iesniegt atlūgums vecajā darbā. cik labi.

domas ļoti materializējas. iestāstu sev kaut ko, kaut vai pasaku spēcīgā pārliecībā un pēc brīža notiek.

par izlaidumu un Jāņiem jeb kāzām runājot - interesanti. izlaidumu beigās izjutu kā šausmas, krita asaras no visa stresa un pie mammas tracinošajiem, miljons reižu ātri atkārtotajiem vārdiem ''izvēlies, kur gribi bildēties, izvēlies!''. akdievs, man taču vienalga, kaut vai pie trolejbusa. bet oficiālā daļa bija ļoti jautra, biedrojoties ar kursabiedrēnēm pēdējā rindā. Sandras mammas emocijas balkonā - no asarām līdz agoniskam apnikumam.

kāzas bija kaut kas interesants. supergarš, balts limuzīns, kalmāri, austeres un šampanietis. jā, ikri arī. un līgava riktīga princese. un stāsti par ļaunajām vīramātēm. otrā diena izvērtās Emīlam diezgan apreibinoša, bet ne tik ļoti kā citiem. pastaigājāmies un jaunā sieva un vīrs izteica prieku par to, ka izrādījās, ka E draudzene (tātad es) nav tomēr viņa apaļīgā kursabiedrene, hah.

tagad, kad viens mans dzīves posms ir noslēdzies, darba devēja vēlas glābt manu ''apmaldījušos dvēseli''. Saba toties šodien man rakstīja ''cilvēki ir muļķi - domā, ka priecīgi dzīvot ir laika izšķiešana''. bet jā, es apzinos, ka viņa (darba devēja) vēlas tikai to labāko, tādēļ iestājas par tālākizglītošanos, paužot to, kā viņa redz pasauli. laime ir diplomos, tiešām? šodien novirzīju viņas uzstājīgo viedokli nedaudz citā gultnē, izsakot sen lolotu vēlmi par to, ko vispār vēl vēlētos iemācīties un izdarīt..
bet strupceļa sajūta ir iemiesojusies manī..
vēlos satikt Sabu un parunāt par to visu.

neticami, bet neesmu vairs studente. krātiņš prom. protams, būs jauni krātiņi un restes, bet, tā kā tas ir pret manu dabu, es noteikti netiekšos uz to, centīšos izvairīties. (tagad nezin kāpēc atcerējos veco vīrieti JVLMA, kurš prasīja, vai es arī uz kādu koncertu tieku. teicu - nē, jāstrādā. viņš - nu, vai tad nauda ir tik svarīga?)
tas vispār būs tik ļoti citādāk. pēc vsk man bija LKK krātiņš, tad krātiņš ar depresiju, kas bija antisociālākais krātiņš manā mūžā, tad neliels 2008.vasaras lidojums, un tad iesākās šis LU krātiņš.

šīs bijušas murgainākās nedēļas manā mūžā, stress uz visiem 10000000 %, beigās attapos skolas pagalmā, blakām Sandrai, sēžot klēpī E. un smēķējot. atvieglojums? to pat nav iespējams nosaukt tā. trūkst vārdu. protams, nepieminēsim to, ka atzīmes nebija vēl izliktas un tajā brīdī tieši garām pagāja gan mana vadītāja, gan recenzente. nu, Sandra vismaz vīrietim klēpī nesēdēja :D
pēc tam trijatā jauki pavadījām laiku Maskačkas galā, dārzeņu, popkorna un ūdenspīpes orģijas. vēlāk atnāca arī Jurita un atnesa sangriju. bet devāmies ar E. uz dzīvokli, un nākamajā rītā gāju pelnīt naudu.

pēdējā darbadienā no 2 saņēmu uzaicinājumu no Lāsmas un Aiveles uz ballēšanu, ko, lai gan nebiju paspējusi vēl normāli izgulēties, tomēr pieņēmu. viss izvērtās tik jauki, un es pat izturēju līdz rītam. beigās attapos viena kopā ar svešiem puikām spēlējam biljardu. tik feini. bija rīts, un es nācu pretīm saulei ar mežonīgu smaidu uz sejas. vismežonīgākā laimes sajūta pasaulē.

tas ir grūti. es nezinu, ko man ar viņu iesākt. nejūtu, ka būtu jēga, jo nepalīdz. bezpēcīga. pirms gada jutos spēcīgāka. ja ar katru gadu mani spēki izsīkst, tad vai vispār kaut kam ir jēga?
vēl jau var...

nav laika, lai smuki uzrakstītu. bet nu pirms 2 g. rakstīju, ka ''dikti dikti negribu pazaudēt Maijiņu'' un vispār, lasot to, likās, ka tiešām tur kaut kas ir. draudzība, garīga saite, sapratne. kas ir tagad, kurš var minēt? protams, to varētu visprecīzāk apzīmēt ar vārdu ''nekas''.
tādēļ es nerakstīšu, ka dikti dikti negribu pazaudēt Sabīni un ka dikti dikti negribu pazaudēt Sandru. jo tas vienkārši nevar notikt.
ar Sandru gan bišķīt neko nevar zināt, varbūt Jancis aizvilinās viņu uz laukiem, kur viņai sadzims 9 dēli.

stressssss, stresssssss, stresssssss... tikko uz mēles sajutu sesijas garšu, kur jaucas sviedru un asins garšas. kad nekas cits neinteresē, kā tikai atrisināt konkrēto problēmu, kas noved pie jaunas un jaunas utt., neinteresē pat tas, ka tavam organismam interesētu pievērt aci kaut uz minūti, uzņemt barības vielas vai H2O vai nomirt.
jāsaka, šī garša ir ļoti pretīga. es negribu pie tās atgriezties, es negribu to piedzīvot. konkrētā problēma ir atrisināta un vēl nav tā, ka man būtu bez ziņas, bez miņas jāsteidzas pie nākamās bez iespējas pavēstīt par to šeit. bet priekšā vēl miljons problēmas. un šī nav sesija, kad es varu ķep-ļep un ar sajūtu ''es zinu, ka varu labāk, tikai laika nepietika'' iesniegt to vienas pasniedzējas rokās, un viņai ir darbu kaudze un ne īsti labas atmiņas spējas atcerēties vārda, kas atrodas pie mana ne īsti izcilā darba, vizualizāciju. tas ir faking bakalaurs. un man būs jāiet un jāaizstāv un nekādu atkāpju. vāji rasējumi un sliktas vizualizācijas nav pieļaujamas. 2 nedēļas, miljons problēmas un vēl uz darbu pa vidam jāaiziet. piemēram, rīt - gandrīz 12 h jaunajā darba vietā, kas diemžēl pārvērtusies par mazulietiņ trako māju.

kas notiek ar blogiem, kurus to īpašnieks kādā brīdī vairs neatšķir, neuzšķir, kad kādā brīdī pārstāj rakstīt? tā teikt, noliek pildspalvu. vai tie, savukārt, noliek karoti? mirst? vai varbūt kļūst par mūmijām, zombijiem, pasaku tēliem? tie ir kā vecas kaklarotu lādītes, kuru saimnieks aizgājis mūžībā. tikai viņi jau neaiziet. kļūst par citiem, negrib atcerēties vairs ''sevi tad'' un tajā laikā esošos notikumus galvā un vidē. vai varbūt nav laika atcerēties. bet blogs paliek. kaut kur pa vidu. nepabeigtības sajūta pakrūtē.

akdievs, es kādreiz gatavošu daudz ko un riktīgi garšīgi, es gribu riktīgi izpriecāties pie plīts, jo man liekas, ka varu smelties prieciņus un iedvesmas arī tur.

***

ak, šīs stulbās klasesbiedru vēstules ar bezjēdzīgiem ierosinājumiem, kas ne par matu manu vasaru nepadarītu labāku. tak, ejiet kāst!
jā, un šodien bija tik ļoti auksti tajā stulbajā JVMA, ka es visu dienu izskatījos pēc lācenes Mades, kura ir augšāmcēlusies no mirušajiem. ooo, zombie girl, apvēlusies tikai.