multisulinj

akdievs, es kādreiz gatavošu daudz ko un riktīgi garšīgi, es gribu riktīgi izpriecāties pie plīts, jo man liekas, ka varu smelties prieciņus un iedvesmas arī tur.

***

ak, šīs stulbās klasesbiedru vēstules ar bezjēdzīgiem ierosinājumiem, kas ne par matu manu vasaru nepadarītu labāku. tak, ejiet kāst!
jā, un šodien bija tik ļoti auksti tajā stulbajā JVMA, ka es visu dienu izskatījos pēc lācenes Mades, kura ir augšāmcēlusies no mirušajiem. ooo, zombie girl, apvēlusies tikai.

pastaiga vakardien vakarā ap 19 bija tieši tas, kas vajadzīgs. vienkārši murvelīgi. gar sliedēm līdz pat Babītei gandrīz. gar ziedošiem krūmiem, kuri nesmaržo. un kopā. viņš atbrauca pie manis un bija tik labi. 2 stundas nostaigājām, laiks skrēja kā vilcieni.

bet tā man vispār gribās sev matus plēst, jo neko, bļeģ, es neesmu izdarījusi un padarīt nevaru. jāvar. varu, varu, varu, varu, varu, varu, varu, varu, varu, varu,
- daru, daru, daru, daru, daru, daru, daru, daru, daru.
tur tā lieta, ka mocības ir tādēļ, ka esmu iestrēgusi vienā punktā. tikt no tās bedres ārā un tad jau aizies.

tikko šo to bīdīju savā imaginārajā birojā un vienā mirklī iepatikās, kā izbīdīju. atmetu sapni par stikla blokiem jau sen, tā ka nav vairs sāpīgi. tagad tikai jāsavācas un jādodas uz skolu pie bargās Irbītes kundzes. Jūsu padevīgā diplomante.


* plkst.14:30 - esmu tikko atnākusi no skolas. pie Irb.gāja forši, viņa sauca mani par mīlulīti, pasēdēju tur kādu laiciņu ilgāk un padarīju šo to uz vietas. katrā ziņā ir ātri jāatrod pareizais risinājums telpai, mēbelēm jāseko telpas arhitektūrai. tikai sasodīti stulbi, ka sestdien netieku tikties ar viņu, jo man darrrrrrrrrrbs. būtu ideāli līdz sestdienai tikt galā ar plānojumu. vēl arī būtu ideāli, ja to dienu darbā ietu nets, nevis kā pēdējā laikā. tad es arī varētu šo to pameklēt un padarīt labas lietas garlaicības brīžos (tas darbs lielākoties sastāv no tādiem brīžiem).

jādodas būs pie projekta daļas darba vadītājās Irb. un jāļauj, lai viņa sabojā šo dienu, kas ir jau sabojāta, vēl nesākusies.
tad būs jāmeklē iespēja kaut kādā mistiskā veidā uzlabot šo dienu, kas jau man nepatīk. jāsatiek meitene un jatiek pie auskariem, varbūt vēl kaut kur v ar aizklīst.. varbūt jāpiekāpj pie San. darbā, lai gan tas negarantē dienas uzlabošanu.. jāmēģina satikt Sab., kura šodien skolā, tas varētu pat varbūt veicināt kaut kādus uzlabošanas darbus.
jā, es zinu, ka jāmaina attieksme, un viss uzreiz kļūs labāk. visu visu zinu

kosmētika noraudāta, jāiet gulēt.
ir smagi visādā ziņā, bet bieži pavisam viegli.

gribās vienkārši paņemt sevi aiz rokas un uzlikt galvu uz sava pleca. bet ne jau tā - citādāk.

es atsakos no maizes. līdz kaklam. jāpiebiedz tikai šitā un tad viss. nākamreiz, kad brauksim uz Z-k, paņemšu līdz auzu pārslas un ievārījumu, citādāk šīs abas lietas man te stāv diezgan ignorētas un ļoti piegriezies ir paradums vienmēr ēst maizi, kad esam tur.

vakar trijatā ar alu un seimenēm. trakas bildes
ļoti burvīgs vakara noslēgums bija un šorīts. kā vienmēr, man no turienes negribās nekad braukt atpakaļ. pat ja sienas tur ir pelēkas bez nekā un griesti ar pusnoplēstām tapetēm. un tagad, kad sen jau esmu atpakaļ, sen jau nespēju pieķerties bakalauram, viss apnicis un nekas nepatīk un neko negribu. niķu niķis esmu. vientuļš niķu niķis.

dzīvi ar zīmēt, gleznot, šūt, rakstīt, sauļoties, stopēties, ceļot, braukāties, kaut vai audzēt dilles. dzīvi ar to, kas vien ienāk prātā. ar daudz ko, kas sen nav bijis, un ja tomēr kaut kad bijis, tad sen nav bijis tā augstākajā kvalitātē.

sagurusi. gribu atpūsties bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem rīt un parītdienas pirmajā pusē. pēc tam.. āāātkal (darīt to citu, to, par ko šovakar vairs spēka un vēlmes nav stresot).

[2012.05.02. 22:16:48] mu: kas ir tava atslēga uz foršu dzīvi?
[2012.05.02. 22:17:05] Sa: nestresot par sīkumiem un piekrist dīvainiem piedāvajumiem

seksuaļna. viņai sanāk

man ir auksti. un man riebjas dizains savai klabei, bet es neko nemāku te.

jā, un man gribās visiem divpadsmitklasniekiem pateikt, lai sūta savus vecākus un skolotājus pie velna. protams, es nenožēloju to, ka esmu jau ceturtajā kursā un studēju kaut kādu interesantu huiņu, bet nu kamōn - vienīgā dzīves patiesība ir tā, ka jādara tikai tas, kas sagādā prieku, tas, ko gribās, pat ja tas neskaitās ''prestiži; tā kā pieņemts'', nedod dies' ''tā kā visi dara''

Mjā, ja mamma priekš manis pērk antibiotikas nebaltām dienām, tad uzreiz neko nežēlojot - 2 kastītes. Traki, tie jau nav vitamīni, un es nemaz negribu vairs tā slimot, lai man būtu jāizlieto kaut viena kastīte. Bet nu lai jau, vismaz mierīgāks prāts.

Jā. Es te gribu palikt mūžīgi. Vai vismaz mēnesi. Divatā ar bakalauru. Nekādu darbu, nekādu Rīgu, nekādas C daļas... Tikai celties no rītiem, doties skrējienā, mācīties, iet uz dārzu (neesmu to vēl šogad redzējusi, šīs brīvdienas sēžu tik iekšā, mēģinot rakstīt..). Gan jau, ka apniktu. Bet gan jau, ka nē.
Vakarrīt skrienot, satiku parkā baltu vilku. Viņš neko man nedarīja, tikai paskrēja kādu gabaliņu līdz un aizjoņoja uz pakalniņa pusi.

Rītvakar atpakaļ. Un brālis grib saplānot manu dzīvi, kā man tas besī. Plānošana un plānu pakāpeniska izpilde ir garlaicīgākais iespējamais process vispār. Man patīk izmest domas Kosmosā un ļaut atnākt brīžiem, kad jūtu - jā, ir laiks šajai idejai. Un šīs domas var būt tikai kā viena ieskicēta līnija, kas netop skaidra līdz pat mirklim, kad šī doma un vēlme neīstenojas. Un tad ir brīnumi, un tad ir interesanti, un tad ir aizraujoši. Vēlos savu dzīvi tieši tādu.

P.S. Un es gribu teikt tieši šādi - bļāāāā, kā es gaidu, kad visu visu izdarīšu un stāvēšu izlaidumā, nē, izlaidums vēl nebūs bijis, un būšu pārdzīvojusi, normāli nolikusi valsts eksāmenu un pēc tam aizstāvējusi savu diplomdarbu un planšetes būs skaistas un viss būs lieliski, karoč, tas viss būs beidzies, ja vien jūs zinātu, cik es būšu laimīga. man būs tas diploms, un man būs vasara, un man būs cita dzīve.

jo retāk sanāk skatīties televīzju, jo vairāk sitās cauri tas, cik nenormālu sviestu tur rāda un runā, un tad visi cilvēki šķiet pilnīgi stulbi un idioti. bet man nepatīk tā sajūta, kad es jūtos gudrāka, kura redz cauri tam, kam pārējie akli tic. jo īstenībā jau visiem, visiem, pat lielākajiem idiotiem kaut mazliet, bet ir taisnība. tā nu tas ir.

tikko sapratu, ka, ja griezīšu mazos jaukumiņus nost, tad man kārtīgi jāizpriecājas ar viņiem. tātad - lokšķēres un taisnotāju studijā, būšu princese, kas sēž ar smukiem matiem un raksta bakalauru, haha! jo principā man nav žēl nekā vairs

kur esmu palikusi veselīgā es? tā, kura skrēja katru rītu, lietoja galetes, klijas un ko tur vēl, tikpat kā neēda ceptu ēdienu un vakaros un retu reizi našķojās ar melno 70% šokolādi un riekstiem. un kur esmu palikusi taupīgā es? pirmkursniece E., kura nedēļā spēja izdzīvot ar 3 Ls :D (un tikai tādēļ, ka katru nedēļas nogali mielojos pie vecākiem). tagad tā šķistu neiespējamā misija - vislielākā.
katrā ziņā šādu supertaupīgumu man neatgriezt, bet apjausma, kas ir atlidojusi, ir ''ooo, re kur pavasaris, un es te sēžu un piestūķēju sevi ar bulciņām un... kas tas ir, kaut kādi sāļie rieksti un grauzdiņi? sasodītais Emīls :D''. lai gan uzskatu, ka ikdienā ēdu samērā veselīgi pārsvarā (fast food mani nekad nav aizrāvis), gribās padzīvoties veselīgāk, atgriezt vismaz kaut kādus veselīgos paradumus.

es saprotu un apzinos, ka labākais, ko varētu izdarīt savu matu labā, būtu tos nogriezt.
man vairs viņi īsti nepatīk pēdējā laikā, un es viņiem arī jau sen esmu apnikusi - mūsu harmoniskās attiecības ir sagājušas grīstē. arī citi, tā vien liekas, jau sen gaida, kad es beidzot atbrīvošos no savām mežonīgajām krēpēm. mamma jau vairāk kā gadu, kopš beidzot sāku krāsot tos gaišākus, no jautājuma ''kad tu ataudzēsi savu dabisko matu krāsu?'' ir pārgājusi pie jautājuma ''kad tu nogriezīsi?'', bet Emīlam viss vienalga, kā izskatās, kad vaicāju ''ko man darīt ar matiem?'', viņš atbild ''griez īsus, es tevi tāpat mīlēšu'' (:D). tas mani ļoti apmulsina, jo vienmēr šķitis, ka mati ir mana rota, hahaha.
viss ir jocīgi. bet nē.

tikko iedomājos, ka mierīgi varēju ļaut piepildīt kaitinošās klases audzinātājas prognozes un iet mācīties latviešu filoloģiju un literatūru vai kā nu tur saucas viss tas, tas priekš manis būtu īzī pīzī un ļoti dabiski. bet nē, vajadzēja man sevi mocīt svētku režijā un tagad vispār rakstīt bakalauru nevis par kaut kādām sintaksēm (vai par ko jūs tur rakstiet), bet gan par kontrastiem un interjeriem. hehe. bet man patīk, dzīve tādējādi iegūst krāsas, un es piepildu mazas meitenes sapni iet mākslas skolā caur iešanu mākslas bakalaurā. viss ir jauki. pēc tam būs vēl gana daudz sapņu, ko piepildīt. tam jau dzīve domāta.

gāju šovakar pa satumsušo Jūrmalas gatvi un prātoju, cik gan burvīgi ir šeit dzīvot. apkārt vieni vienīgi koki, zāle, krūmu puduri, pļaviņas... (un pat nospļauties par tiem slimajiem mēteļu virinātājiem, lai jau viņi virina, ja jau tā gribās). ne salīdzināt ar Ziepniekkalnu, kur jau otro reizi būts un vienīgā ainava, kas paveras no balkona, ir otra tikpat augsta un neglīta blokmāja, vienīgais zaļums ir nomīts basketbollaukums milzīgo blokmāju iekšpagalmā.
man patīk daba, es gribu dabu, man vajag dabu.
vēl 2 vai 3 mēneši šeit ar kokiem un jūras samēro tuvumu, pēc tam bez dabas laikam būs jāpadzīvo. vēl nevar zināt neko, un man tas pat patīk. jo ļoti deg lietas, un domāt pat par tik tuvu nākotni kā to, ko sauc ''pēc 3 mēnešiem'', nav laika nemaz. un to es daru vēl neiespējamāku ar savu Rūtas Eglītes misiju, kas gan jau notiks. ja tā būs, tad - wow, tu esi supersieviete, un es ar tevi lepojos. nu, ar sevi.

Nolemts. Palieku un rakstu tālāk bakalauru, rīt pamostos savā (nevis svešā, piemēram, Puškina ielas dzīvokļa) istabā un turpinu rakstīt bakalauru, lai uz māmiņas jautājumu: ''Nu, kā iet, raksti bakalauru?'' es beidzot, beidzot, beidzot mierīgi varētu atbildēt: ''Jā, rakstu.'' Izmantošu šo divvientulības laiku - es un istaba, tikai mēs divas vien (bez trešās liekās).

Trešdiena un ceturtdiena bija dienas, kad tiešām nerakstīju bakalauru (kā jau gandrīz visas iepriekšējās dienas šajā gadā), toties atvēru kādas jaunas pasaules maliņu tā drusciņ. Jauna vieta, jaunas vīzijas, saule gan bija tā pati vecā, bet tā bija un bija dikti. Tā bija vēl nebraukta autobusa braucienā un oranžajā šallē, ko atdevu Emīlam, tā bija kāpienā uz sesto stāvu, tā bija dzīvoklī, kura durvis sen neviens nebija vēris un vannasistabas iekārtojumā, kurā es atpazinu savu padomju stila bērnību, tā bija pieklājīga garuma pastaigā uz Riga Plaza un pat trolejbusā atpakaļ, kura šoferis bija traks (novērojums - visi šoferi, kuri brauc uz to vietu, ir nedaudz traki).
Katrā ziņā bija interesanti iztēloties, ka tur kādreiz varētu dzīvot. Mēs. Pagaidām tā būs pavisam jauka vieta, uz kurieni aizbēgt.
Ceturtdien (vakar) es tiku pie cukurzaķīša, ko man uzdāvināja E ome un pūpoliem. Vēl tiku redzēt ļoti skaistu un savādi mierīgu, zilu, vasarīgu jūru. Pēc tam, kad atbraucu mājās, es tiku pie īsākajiem un gaišzilākajiem svārkiem manā mūžā. Pārsteidzu pati sevi tā pamatīgi kā ar flīģeli pa seju.

Redzēs, ko svētdiena nesīs, bet tai jābūt sasodīti interesantai dienai. Dikti gaidu, bet reizē nezinu, ko teikt. Būs dīvaini dīvāni. Galvenais jau, lai ir saulains.

Vēl viena piezīme - šodien pildīju kaut kādu psiholoģisku aptauju un tur bija jāieķeksē pie jautājuma par attiecībām, nespēju izvēlēties starp ''romantiskas ilglaicīgas attiecības'' vai ''romantiskas īslaicīgas attiecības''. Kas ir gads? Beigās jau kaut ko izvēlējos.

jā! braucam šodien uz Pasaku mežu. miumiumiu. būs interesanti. hehe. un rīt uz Jūrmalu mērīt nesamērīto un atkal apciemot jūru.
jāpadomā, ko piektdien vakarā darīt, jo gribās iedzert un tā - sen nav darīts (puse medalus un puse Cēsu nefiltrētā pagājušo sestdien neskaitās). bet pa dienu gan būs jādara bakalaurs, sestdien arī to vajag.

aprīlis ir sācies. tagad vairs nav kur likties.
aprīlis ir sācies arī ar pārāk daudz mantām un sūdiem, kas smird pēc vīraka un nav mani. bļe. manā istabā. tagad tā izskatās daudz vairāk pēc viņas istabas. kaut kas pilnīgi cits. jāteic gan, ka man labāk patika mana minimālisma stilā ieturētā telpa, kurā varēja to just (telpu), nevis aizkrautā mazās, romantiskās meitenes istabiņa, kurai īstenībā ir 24, nevis 14 gadi. bet arī ar šito nav, kur likties. viņai to sūdu ir pārāk daudz un mans galds nekad vairs neatgriezīsies savā ideālajā stāvoklī kā iepriekš, pirms tam bez manas ziņas bija ķērusies klāt šī mākslīgo puķu, rozā paklājiņu un mazu bērnu ķēpājumu mīle.
vakar, kad sēdēju pie Sabīnes, pīpēdama ūdenspīpi un iztēlojoties kopīgi kadrus no šī brīža kā kadrus no filmas, un jūtoties bezgala nogurdināta no koju dzīves un svešu cilvēku ielaušanās manā privātajā telpā, dikti sagribējās palikt tajā dzīvoklītī uz visiem laikiem. diemžēl arī S tur nepaliek uz mūžīgiem laikiem, viņa pārvācas jau šodien. tā bija pēdējā nakts Vecrīgas alā, un mēs to piepildījām ar smaržīgiem dūmiem un vislabākajām sarunām pasaulē. tas tiešām bija lielisks vakars, ko papildinājām ar gardu medalu un dejām.
vakardiena bija arī diena, kad pārāk sāku iejusties brillēs un viens no vecajiem vīriešiem, kurš regulāri apmeklē akadēmijas koncertus, ieteica man izlasīt Marisa Vētras grāmatas.
toties S ieteica izlasīt kādu pavisam citu grāmatu, nē, viņa teica ''es gribu, lai tu izlasi''.

es gribu uz Elli, nē, Pasaku mežu.

ir sajūta, ka rīt gulēšu ilgi.. un šodien aiziešu gulēt ātri.

nesaprotu, kas pie vainas - vai agrāk, pirms gadiem sešiem, septiņiem, es nesapratu, ka īsas blūzītes nav īsti cool vai vienkārši lielākoties pārdeva tikai īsas blūzītes? iznākumā skapī tālos stūros savas dienas vada īsas blūzes un blūzītes, kuras būtu vienkārši lieliskas, ja vien nebūtu tik sasodīti īsas.

pēdējā laikā mājās atbraucu vairs tikai reizi mēnesī un tā tikai uz dienām divām.

d.g. ierakstu priekšā lasīšana sāk kļūt par ierastu, pat jauku lietu. laika pavadīšana divatā ar E katru reizi ir mazs ceļojums. dažkārt vairs nešķiet svarīgi, ja šajos ceļojumos kārtējo reizi nesanāk iekļaut citus. šķiet, ka pat, ja mēs kļūtu tik vientuļi kā divi koki uz izmirušas salas, mums būtu vienalga.

īsti tomēr nepatīk ieraudzīt rēgu sejas no pagātnes un bezrūpigi tiem teikt ''čau''. piemēram, pieturā pie autobusa uz dzimto pilsētu.