*
Apr. 30th, 2012 | 06:31 pm
From:: multisulinj
Mjā, ja mamma priekš manis pērk antibiotikas nebaltām dienām, tad uzreiz neko nežēlojot - 2 kastītes. Traki, tie jau nav vitamīni, un es nemaz negribu vairs tā slimot, lai man būtu jāizlieto kaut viena kastīte. Bet nu lai jau, vismaz mierīgāks prāts.
Jā. Es te gribu palikt mūžīgi. Vai vismaz mēnesi. Divatā ar bakalauru. Nekādu darbu, nekādu Rīgu, nekādas C daļas... Tikai celties no rītiem, doties skrējienā, mācīties, iet uz dārzu (neesmu to vēl šogad redzējusi, šīs brīvdienas sēžu tik iekšā, mēģinot rakstīt..). Gan jau, ka apniktu. Bet gan jau, ka nē.
Vakarrīt skrienot, satiku parkā baltu vilku. Viņš neko man nedarīja, tikai paskrēja kādu gabaliņu līdz un aizjoņoja uz pakalniņa pusi.
Rītvakar atpakaļ. Un brālis grib saplānot manu dzīvi, kā man tas besī. Plānošana un plānu pakāpeniska izpilde ir garlaicīgākais iespējamais process vispār. Man patīk izmest domas Kosmosā un ļaut atnākt brīžiem, kad jūtu - jā, ir laiks šajai idejai. Un šīs domas var būt tikai kā viena ieskicēta līnija, kas netop skaidra līdz pat mirklim, kad šī doma un vēlme neīstenojas. Un tad ir brīnumi, un tad ir interesanti, un tad ir aizraujoši. Vēlos savu dzīvi tieši tādu.
P.S. Un es gribu teikt tieši šādi - bļāāāā, kā es gaidu, kad visu visu izdarīšu un stāvēšu izlaidumā, nē, izlaidums vēl nebūs bijis, un būšu pārdzīvojusi, normāli nolikusi valsts eksāmenu un pēc tam aizstāvējusi savu diplomdarbu un planšetes būs skaistas un viss būs lieliski, karoč, tas viss būs beidzies, ja vien jūs zinātu, cik es būšu laimīga. man būs tas diploms, un man būs vasara, un man būs cita dzīve.
Jā. Es te gribu palikt mūžīgi. Vai vismaz mēnesi. Divatā ar bakalauru. Nekādu darbu, nekādu Rīgu, nekādas C daļas... Tikai celties no rītiem, doties skrējienā, mācīties, iet uz dārzu (neesmu to vēl šogad redzējusi, šīs brīvdienas sēžu tik iekšā, mēģinot rakstīt..). Gan jau, ka apniktu. Bet gan jau, ka nē.
Vakarrīt skrienot, satiku parkā baltu vilku. Viņš neko man nedarīja, tikai paskrēja kādu gabaliņu līdz un aizjoņoja uz pakalniņa pusi.
Rītvakar atpakaļ. Un brālis grib saplānot manu dzīvi, kā man tas besī. Plānošana un plānu pakāpeniska izpilde ir garlaicīgākais iespējamais process vispār. Man patīk izmest domas Kosmosā un ļaut atnākt brīžiem, kad jūtu - jā, ir laiks šajai idejai. Un šīs domas var būt tikai kā viena ieskicēta līnija, kas netop skaidra līdz pat mirklim, kad šī doma un vēlme neīstenojas. Un tad ir brīnumi, un tad ir interesanti, un tad ir aizraujoši. Vēlos savu dzīvi tieši tādu.
P.S. Un es gribu teikt tieši šādi - bļāāāā, kā es gaidu, kad visu visu izdarīšu un stāvēšu izlaidumā, nē, izlaidums vēl nebūs bijis, un būšu pārdzīvojusi, normāli nolikusi valsts eksāmenu un pēc tam aizstāvējusi savu diplomdarbu un planšetes būs skaistas un viss būs lieliski, karoč, tas viss būs beidzies, ja vien jūs zinātu, cik es būšu laimīga. man būs tas diploms, un man būs vasara, un man būs cita dzīve.