multisulinj

nekad nebūtu mūžā iedomājusies, ka kāds jebkad vēlēsies mani fotogrāfēt kailu. tā ir, ja pinas ar fotogrāfiem. īpaši, ja iemīlas fotogrāfā, liek iemīlēties viņam tevī un tamlīdzīgi.

es varētu uzrakstīt stāstu par katru cilvēku, ko redzu, satieku praksē. kaut vai tagad. tā arī dikti dikti sagribējās darīt..! ..daudz vairāk tā nekā modelēt šīs nebeidzamās vannas, krānus un plauktus, ko pašlaik arī ļoti produktīvi ir jāmēģina darīt, nē, jādara. ko tas varētu nozīmēt? lieks jautājums.

vakar biju pie Sabīnes viņas un Anetes jaunajā Vecrīgas alā. principā šī ala būtu varējusi būt Sabīnes un mana, nevis Sabīnes un Anetes, bet par to es vispār vairs nedomāju, man ir ļoti labi tāpat. būšu izdarījusi ļoti lielu, bet ļoti garlaicīgu varoņdarbu - visus studiju semestrus un gadus nodzīvojusi kojās, haha, jā! tas ir tik forši. jo dara nākamās pārmaiņas par vēl nozīmīgākām nekā tās vispār varētu būt.

bļa, baby, gaidu piektdienu. sabiedrība, es jau nāku! sabiedrība, es jau nāku arī trešdien! esmu laimīga.

apnikuši šie izaicinājumi mēģināt izdzīvot ar manu niecīgo algu. man vajag jaunu darbu.

ok, kas vēl ir manā prātā? manā prātā ir kaķi. visulaiku.

''Visu laiku tikai kaut kādi koncepti, shēmas, spriešanas, lēmumi un nokavēti termiņi. Par daudz. Varētu pārmaiņas pēc paravēt vai izrakt kādu grāvi. Kaut ko, kur enerģija tūlītēji pārvēršas rezultātā. Tūlītēji un bez koncepcijas.''
Ak, jā, cik ļoti JĀ... Bez koncepcijas nekur. Piegriezies.

Frizieri ir vieni no vislaimīgākajiem savas profesijas pārstāvjiem.

ir dažādas pļavas. vienā ir daudz zilu puķu, citā vairāk sarkanu, vēl citā vispār ziedu nav, tikai zāle un skudru kolonijas. un es kā maza varde lēkāju ik pa laikam no vienas pļavas un otru un uz nākamo. ir vēl viena pļava, kura atrodas nedaudz augstāk pakalnā, kurā esmu pirms daudziem gadiem uz brīdi bijusi, un līdz šim laikam saglabājusies sajūta par tās reibinošo ziedu smaržu un neaprakstāmi maigo, irdeno zemi. par to, kā ienākot tajā, augi mani iekļauj starp vēsajām, dzīslainajām lapām. pēc tā visa esmu ilgojusies visus šos gadus, sapņojusi par šo pļavu un atgriešanos tajā, jutusi vienīgo un īsto piederību tai... šovakar tā pēkšņi šķiet pārāk tālu esam, un nekur vairs nejūtos gaidīta.

viss, sākas posms, kad sēdēšu pie darbiem, kamēr gandrīz nomiršu, pietiks priecāties. būšu absolūti nekomunicējama šīs dienas.
un es ienīstu mūsu kaimiņienes, šorīt neliek doma par ideju, ko Līga vakar pasvieda. lūpukrāsas ideja.

šovakar atkal man ir reibonis no par maz pasnaušanas, šķiet, ka labprāt mans organisms būtu ''pasnaudis'' līdz pusnaktij.
vispār man patīk šis brīvais režīms, kad nekur nav jābūt, varu iet gulēt, kad vēlos un celties, kad vēlos, man ir tikai jāizdara darbi, kas jāizdara drīz un kaut cik kārtīgi.

vakarvakars bija baigi labais, murrr! tas ''lauķis'' nebija tik ļoti lauķis, kaut kādā ziņā viņš pat bija foršs, Līva bija šokā, jo es esmu pirmā draudzene, kas viņā spēj ieraudzīt kaut ko labu. tad nu jā, vakars izvērtās diezgan lielisks, jo kādēļ gan lai tas nebūtu lielisks ar dažiem bezmaksas tumšajiem Brenguļiem un ļoti nejaušu sen neredzētu, bet gribētu cilvēku sastapšanu (E&B).

priecīgi arī par kopīgajām stundām ar Emīlu šodien, bet kad gan tas nav priecīgi. jo viņš ir brīnišķīgākais vīrietis, murrr, kurš spēj mani pārsteigt. (((:

man ir reibonis no tā, ka par maz pasnaudu.
mēs ar Līvu šovakar iesim cilvēkos kopā ar ''nenormālāko lauķi, tici man, tev būs kauns, ka viņš ir ar mums''.

eh, man ir vairāk lietu, nekā vajag un tik gribās rakstīt vēl un vēl, jo idejas rodas un rodas (no kurienes?). bet nē, nedrīkst tā, jo citādāk bez noteiktā skaita tā lieta vairs nebūs tā lieta. laika gaitā izdzēsīšu garlaicīgākos, ierakstīšu varbūt ko pa jaunam, pamainīšu kko, bet jāpatur ir noteiktais skaits. (aaaaaaaii nuuuuuuuuu neeeeeeeeeeeee, es gribuuuuuuuuuu visu visu...!! sataisu tagad maza bērna sejiņu, smieklīgi man pašai par sevi)

es vienmēr esmu bijusi kaķu meitene. tas, ka kaķi ir kļuvuši tik ļoti populāri un izplatījuši savu kaķisiko šarmu pa visām malām, nav mana vaina. trīs gadu vecumā es gāju mammai pie rokas pāri pagalmam un nejautāju ''vai mums būs sunītis?'', bet gan jautāju ''vai mums būs kaķītis?'' (nu vai tml.) jebkurā vecumā esmu vienmēr mācējusi uzzīmēt kaķi, bet ne suni. apmēram septiņos gados zīmēju kaķa portretu, atceros vēl kā minka, neko nenojauzdams, man pozēja. 1. kursā, kompozīcijas uzdevumā, protams, ka izvēlējos un taisīju kaķa rakstu un ko tur vēl, 3.kursā uzmaketēju kaķi no kartona. vispār necentīšos atcerēties visu par kaķiem manā dzīvē, par daudz, par daudz.

heh. dīvaini nedaudz, bet pat forši. uzšķirt netīšām lapu ar meiteni no ''Great Britain'', bet atklāt, ka savu listi viņa rakstījusi latviešu valodā.
pretēji man - es no ''Latvia'', bet angliski. vismaz atsvaidzinu savas angļu valodas zināšanas un ērtāk ir tā.

priecīgi pēdējās dienas. tikai vakardiena lika man ilgi neaizmigt un mocīties sliktās sajūtās. mamma parāk daudz satraucas un pārspīlē, kas liek pārdzīvot man viņai līdzi.
laikam nesanāks tāda skaista atslābšana no skolas uz nedēļām divām, kā citus gadus bijis, šoreiz sesija ir pārāk gara un nākamajā semestrī pārāk daudz, ko darīt. tā skola taču jāpabeidz bez nervu sabrukumiem. (beeeeeeeeet - viss tāpat būs priecīgi. atslābt vajadzēs tāpat ik pa laikam un jau tagad vajag (vēl viena saspringta, maz gulēta nedēļa un tad!))

jā, un starp citu, es dzīvoju kopā ar Betmenu. viņš ir tas, kurš, skaisti laižot savas ķepas pa gaisiem, lido no balkona palodzes uz manu logu vismaz 3 reizes dienā un tad, acīm ieplēstām kā apaļām tasītēm, žēli ieņaudas, lai laižu siltumā.

P.S. jau trešo reizi ''apdeitoju'' šo ierakstu, bet nerakstu kā visi stilīgie ar apakšvītrām un ''Updt'' vai tml., heh. katrā ziņā, vai nav vienalga, bet vēlējos vēl piebilst, ka ir jauka sajūta pārtraukt virtuālās ''draudzības'' ar nevajadzīgām un nepazīstamām personām (nevajadzīgām nevis tādā ziņā, ka ''nenoder'', bet gan nav bijusi nekāda saikne ar šo cilvēku un diez vai būs). vispār, senāk dr.lv man patika labāk, pēdējā laikā vispār šķiet, ka visa pasaule ir pārkomercilizējusies, viss tas ir par daudz, arī dr.lv līdz ar kļūšanu līdzīgākam facebook ir kļuvusi par atsvešinātu vietu. senāk, pirms gadiem diviem un vairāk, tur tiešām bija mājīgāk un mīļāk, varu teikt pat tā.
arī twitteris ir ārkārtīgi apnicis pēdējā laikā, visa tā reklamēšanās gūzma. varu piekrist K vārdiem: ''Man labāk patīk, ja cilvēki tur raksta vienkārši par savu ikdienu, ko domā un kā klājas, kaut vai par to, ka tikko dziedāja dušā.'' jāpiekrīt arī tam, kurš uzdeva šo jautājumu: ''Vai vēl atceries laikus, kad mēs cits citam neko nereklamējām?'' jā, vai atceries?

es nezinu, bet man tik ļoti patīk wordpress.. gribās pārcelties no šejienes. šeit kaut kā nepatīk pēdējā laikā. nav TĀ vairs.. kaut kas ir salūzis.
pilnīgi stulbi jau ir uzturēt vairākus blogus vienlaicīgi, ne? pilnīgi stulbi, jā.

ir labi pamainīt vidi ik pa laikam. atrasties tur, kur taureņi sienās un kluss apsolījums, ka mierīgi, auksti un silti reizē.

man vajag vairāk sabiedrības. varbūt, varbūt pēc šīm dienām. ieplūst pūlī un saplūst ar to kā lietūdens, iesūcoties zemē. svešas domas, svešas sajūtas, skaļš, prieks, soļi, dejiski, sintētika un zoles.

ārā šodien ir pārāk skaisti. saule, nedaudz sniegs, zilas debesis. gaidu Emīlu.. vēlreiz šodien.
re kā, viss tomēr kārtībā. vecas sievietes allaž ceļ viltus trauksmes.
eh, skatos pa logu un tiešām spoža diena. daudzkrāsainība. burtiski. gribētu vēl vienu pastaigu un visu ko citu

P.S. Sabīne vakar bija ļoti priecīga ne par ko un ļoti dīvaina reizē, teica, ka jūtas iesprostota savā ķermenī un grib būt Allison Mosshart. es biju ļoti nogurusi un man viss besīja, snauduļoju sveces gaismā, kamēr viņa centās izlauzties no sava ķermeņa twittera pavadībā un vispār interneta

tātad. ak, es nevaru. kur var būt tik glupa meitene? bet lai jau dzīvo savu dilelantisko dzīvi (viņa pameta skolu un tagad jūtas baigi krutā visās jomās, apmēram tāds story)

U: Bet bet rīt dodos ciemos konsultēt interjera dizainā.... in your face skola! Kamēr citi mocās skatē, es daru lietas! :)

Es:hmm, nu nez, ko tu vari tur konsultēt, piedod, ka tā saku, bet nu jā, tas nebūs profesionāļa padoms viennozīmīgi.. katram jādara lietas, kas padodas viņam vislabāk

U:jā, Tu to vari teikt gan man gan, sev, gan jebkuram citam! :) Bet tas nemaina faktu, ka man tas interesē un es to darīšu un sanāks forši! :) Have a nice day! :)

Es: ja tev tas patiesi interesētu, tad tev interesētu arī attiecīgās kvalifikācijas iegūšana! have a nice day! :)

pēdējā diena un nakts pirms skates - lai tā būda rūc jeb tu nenomirsi, tu ar visu tiksi galā, jo ir bijis sūdīgāk. 3 stundas laika, lai pabeigtu pēc iespējas vairāk printējamos darbus un škic uz skolu (kas atrodas pāris metru attālumā) jeb cerams, ka tie puikiņi tur vēl strādās un ka krāsa nebūs beigusies. īhā

gribās sniegu uz 1 dienu un gribās kaut ko ļoti foršu kaut nedaudz tālāk par Rīgu. piemēram, pikoties kaut kur, kas nav Rīga.

bet šodien beidzot visi ir skaidri un viss ir baigi forši. mjau mjau mjau! tagad tikai pietrūkst piparkūkas, lai var renderēties un darīt visas šīs lietas.

lai jautri un pozitīvi sanāk sagaidīt šo burvīgo nākamo gadu! un lai pats tas patiesas burvības pilns. novēlu sev un visiem visiem citiem kā galveno, ko darīt nākamgad (un vispār dzīvē) - baudīt dzīvi un priecāties par to, mīlēt sevi ļoti un ļoti mīlēt visus sev tuvos un vēl pāris cilvēkus aiz tiem ''visiem tuvajiem'', darīt to, kas patīk, izpaust savu radošo enerģiju pa visām malām! mjau mjau mjau!

sauciet mani par traku un nojūgušos (un par tādu jau esmu tikusi nodēvēta), bet es tam ticu. un nav pat tā, ka ticu, bet sajūta, ka zinu, vienkārši šī sieviete palīdz man to atcerēties.
interesanti, kā informācija atrod tos, kuri to saprot. pie manis tā nonāca caur K, pie kuras tā nejauši nonāca caur šejieni tepat, cibiņā. un es tagad, noklausījusies visas šīs gandrīz 4 h, saprotu, kādēļ nekad man nav bijuši tālejoši plāni par savu dzīvi. piemēram, ko es darīšu pēc tam, kad beigšu skolu (nekad nav bijuši līdz pat šai dienai, un tas arī nekad nav satraucis, lai gan skolu beigšu tūlīt pat), vai es apprecēšos vai vispār neprecēšos, vai man būs bērni vai nebūs, vai es strādāšu savā profesijā vai nē - domāt par visiem šiem sabiedriskajā domāšanā iestrādātajiem aspektiem. principā - vajag gatavoties daudz notikumiem un apzināties, to, ko tu gribi, uzburt savu vīziju un realitāti par to. pārmaiņas ir sākušās... jautrā desmitgade, juhū.
http://failiem.lv/u/ljokmtd

ir labi būt mājās. šoreiz man tiešām patīk un nevienu brīdi vēl nerodas sajūta, ka gribās tikt pēc iespējas ātrāk prom. nezinu, kā būs rīt, jo rīt būs cūkas bēres, un brālis atbrauks nolikt mašīnu. man nekad nepatīk, kad šeit ir vairāk cilvēku par četriem (kaķi es pieskaitu pie puscilvēka, tātad, vēl varētu būt vēl viens kaķis tikai, un ar to pietiktu).

viss būtu nenormāli forši, nu, vienkārši lieliski, ja vien man būtu vairāk enerģijas. kuras tabletītes jālieto, lai to nodrošinātu? jo tiešām jūtos kā nespējniece. ja bērnībā biju veselīga meitene, kurai sveši bija citu bērnu stāsti par gulēšanām slimnīcā, tad tagad, īpaši jo pēdējā dzīves laikā, jūtos kā vārga un nespējīga, slima, nogurusi, bez enerģijas, bez dzīvošanas spara, kā tās bālās vājinieces ar apātiskiem acu skatieniem no filmām un grāmatām par 19.gs.

vispār vienīgais, ko šajās dienās vēlētos darīt, būtu dzert karstvīna kalnus, skatīties un runāt muļķības ar muļķīgiem, mīļiem cilvēkiem, izlaisties tā pavisam, tā, ka nesaproti, ne dienas, ne nakts, vārtīties pa grīdu, vislabāk, ja tā būtu spīdīga grīda, tad mēs visi izģērbtos kaili un tēlotu pūces.

mēs it kā sākām no viena punkta. nosacīti viens, katram tomēr tas ļoti savs. bet mums tas bija vairāk viens, nekā man ar kādu citu.
pirms pāris stundām atbraucām kopā no Rīgas. pirms pāris gadiem aizbraucām ļoti atsevišķi fiziski, bet garīgi tomēr tuvi kā allaž, lai gan ar vārdos neizteiktu aizvainojuma sienu starpā.

redz, kur esmu es atkal - sēžu ieplēstos, sarkanas krāsas tērcītēm nolietos džinsos, kuri krīt nost no vidukļa un klēpī iegūlies mazgājas kaķis. istaba izvandīta, manu veco dienasgrāmatu kalni izlikti vispārējai apskatei, vecie logi, svaigas tapetes un svaigi griesti.

neticās, ka pēdējā lekcija ir pienākusi. kā pēdējā stundiņa. un šajā stundiņā mēs visi špikojām. nežēlīgi, brutāli, bez maņām un iemaņām.

lai gan citādāk, nekā pirms gada vai diviem, dzīve notiek. gads teju ir apritējis, arī tas neticās. jo neticamas lietas ir tās, kas piepilda un padara šo dzīvi dzīvošanas vērtu un ļauj samierināties ar smagumiem.

priekšā lieli darbi, enerģiski, sīki darbiņi arīdzan, jaungada ballīte solās būt dzirkstoša un visnotaļ pārsteidzoša, vismaz priekš manis, tad atkal lielie darbi. būs jānosvin sesijas beigas, kas jau degungalā un tad uzreiz atkal aidāāāāā, man nekas nevar būt par grūtu, lielu, smagu, dubļainu un samokošu. man jāsavelk dūrītes cieši cieši, tā, ka nagu gali iespiežas līdz asinīm plaukstās un jāatlaiž tās tikai tad, kad viss būs noasiņojis tīrs, kad viss būs galā.

kaut kā pietrūkst.
dažkārt šķiet, ka esmu neredzama. dažkārt šķiet, ka neredzami ir pārējie.

vispār apnicis, ka paliek nepublicēti ieraksti, kas šķiet nepabeigti. kā, piemēram, ir ar šo. pie velna