multisulinj

lietas, kas ir biedējošas un tāpēc jauc prātu.
patiesībā jau visu var noskaidrot. kaut vai rīt. tikai..

bļe
bļe
bļe
turi sveci zem pūra? jā, turi turi turi vien. diez vai to sveci iespējams vispār izvilkt no tā pūra apakšas, nesamežģot plaukstu locītavas. sūdu būšana vien.
manī rodas izmisums ikreiz, atverot konkrēto failu.

sēžot pašā priekšā autobusā un savu skatienu sedzot pār nakts gaismu nolietā asfalta un tumsnējās atmosfēras, domāju domas un jūtos pārgurusi kā vientuļā daudzbērnu māte.

beidzot noskatījos Antikristu. zināju jau, ko gaidīt. vislabāk man patika prologs un epilogs. tas bija skaisti. kā bija pa vidu? - pa vidu bija antikristīgi.
toties pagājušo ceturtdien estētikā skatījāmies filmu Baraka. netika izteikts neviens vārds pusotras stundas garumā, bet tikai pateikts ļoti daudz. (cenšos te jau nez kuro reizi ielikt video, bet nesanāk, dusma!)

aizpagājušo sestdien beidzot tas gods bija satikt savu vienīgo brālēnu. apskatīt, cik liels izaudzis un atkal nesarunāties, jo mēs to nedarām. nesarunājamies. vispār diena pagāja ļoti ļoti jauki radu lokā. man laikam šķiet viss ļoti ļoti jauki, kas liek izrauties no ierastās vides. arī dubļi, pliki koki laukos un ļaušanās sevi piebarot ar gardumiem. onkulis jautāja, ko atkal viena es. tētis tika atzīsts par visjautrāko no ciemiņiem (ko lai saka, āksts jau viņš ir). pavedieni visam iztinās cauri pazīstami silti, tikai tas lūziens, kas liek apjaust, ka žēl, jā neko darīt, bet tomēr ļoti žēl, ka mīnuss 2. tad būtu citādāk - protams... labāk? arī labāk, kāpēc gan ne. atpakaļceļā gulēju uz mammas pleca un apkārt bija tumsa. pamodos, kad brālis teica, ka stari laužas no Rīgas tālumā ārā, tik ļoti staroja Rīga.
iepriekšējo dienu es noslēdzu apskauta un cepurē, kas nav mana, un kapucē, kas ir mana, uz jumta, vērojot salūtu. tā bija kā kustīga glezna rokas stiepiena attālumā, lai gan viss notika vairāku kilometru attālumā. dzīva, perfekta glezna, un es iekšēji ļoti priecājos.

sestdienā, kas bija pirms pāris dienām, piedzīvoju negaidītu, romantisku večer ar istabas biedreni. nē, mums nebija nekādu lezbisku attiecību, toties baltvīna pudele, ūdenspīpe un filma par 30tajiem gan. jā, tas viss skan banāli un stulbi un vispār stulbās lezbes (es pateicu lezbes?), bet viss ko gribu teikt ar vārdiem, kas neko neizteiks - ideāla noskaņa. vairs nav, ko piebilst.

otrdiena (principā vakardiena) bija diena, kad es pamodos ar vislabāko garastāvokli pasaulē. to noteikti bija veicinājis pagājušais vakars/nakts, kurā istabas biedrene kļuva just CRAAAZZZYY (tas jāsaka ar trakas, nojūgušās sievietes izteiksmi), arī mana psihe svārstījās, lai gan reizē es to vien darīju kā rasēju savu darbu. mūsu superīgo tandēmu 2 reizes papildināja vēl kāds līdzīgs tandēms. kad mana biedre jau, cīnoties ar paladziņu-duraciņu, bija ielīdusi migā, tandēms2, klauvējot pie mūsu durvīm un aurojot kaut ko 2 naktī, ieradās 2.reizi un skaļi smējās par to, ka trakā jau guļ. visnotaļ jāsaka, ka vēl jautrāku un trakāku rasēšanu iedomāties grūti. bļāāāāāā (jeb āmen)

estētikā skatījāmies filmu Baraka. neviens vārds netika izteikts, bet pateikts tika tik ļoti daudz.

p.s. ieskatu tajā paši sameklējiet lielajā, plašājā youtube

līdz šim kopš rudens sākuma bija šitā:


pēdējās dienas neizskaidrojamu iemeslu dēļ es jūtos pilnīgi pretēji:


loģika?? - tās nav

šodien pamodos ļoti labā garastāvoklī. piezvanīju uzreiz mīļajam, lai pastāstītu par to, pa kādām ļodzīgām koka kāpnēm uz ļodzīgu koka māju es kāpu, pa ceļam gadoties skaistam, brūnīgi rudam kaķim, ko gribēju paturēt, kā 30tajos gados kopā ar māti iepirkos par 20 santīmiem tā kārtīgi, kā vienā no fakultātes auditorijām kādā lekcijā svešs vīrietis spēlēja klavieres un mēs ar Sabīni to atklājām, paverot durvis un ielūrot iekšā, kā es redzēju arī Emīlu un viņa māti sapnī, tikai par viņu darbībām gan neatceros. tad sekoja gara saruna par erotisko horoskopu, jo tā taču ir tik piemērota tēma rītiem, ko pārspriest ar mīļoto cilvēku pa telefonu.

noskatījos filmu par grāmatu, ko pašlaik lasu. diemžēl filma grāmatu neattaisnoja, rakstītais teksts man visnotaļ neizsakāmi labāk patīk par vizuāli uzburto. labi, es saprotu, ka šī sieviete ir jūtelīga, histēriska un nepārliecināta būtne, tomēr, lai cik vāju un haotisku rakstniece sevi grāmatā attēlotu, tomēr viscaur var just dzirksteli un sievišķo spēku, kā arī krietno asprātības devu, kas uzreiz iedveš kādu šarmu un dzīvību tajā visā. filmā neko tādu neredzu. tikai bezjēdzīgu, vārgu, nespējīgu sievieti, kas nesimpatizē. varbūt tā mēs īstenībā visas no malas izskatāmies? es ceru, ka nē.
vēl kāda no vilšanām tiešām bija tā, ka grāmatā galvenajai varonei ir trīs kaķi, bet filmā tas bija tikai viens un rižs.
tātad, viss, ko no filmas biju vēlējusies, tas ir tas pats, ko iegūstu no grāmatas - iedvesmu. diemžēl galvenā varone nespēja iedvesmot, lai gan principā šī filma bija virzīta uz to - iedvesmot cilvēkus, likt ticēt viņu spēkiem blabla (galu galā). secinājums - vāja rakstura tēls bez dzirksts un ar pārāk lielām acīm nespēj šo uzdevumu pildīt.

tagad būs mācies vai mirsti, tikai es netaisos mirt, bet gan pavisam labā garastāvoklī mācīties. mjau! (patiesībā tas ir tāpat kā zivij ūdens, tikai tie, kuri to padara par mocībām, esam mēs paši)
vakars tik ātri atnāk (nav jau brīnums, ja pamostos pus12 un tad vēl vismaz pusstundu norunāju pa telefonu, vārtoties palagos), ka ne acu nepamirkšķināšu un klāt no darba būs Sabīne.

ir kāds slēdzis iekšā, kas darbojas pret manis pašas gribu, pēc kāda mistiska mehānisma, kas nemaz nav mehānisms. un viens klikšķis nosaka visu.
izrādās, nedrīkst arī pārāk agri liet sevī lipīgu prieku kā medu, jo iespējams, slēdzis nav vēl nospiedies līdz galam un tūlīt sekos kaut kas, kas atraus to no sen neīstenotās virzīšanās pretējā virzienā. un uz izmisīgu jautājumu ''kas tas bija, kas tev kaiš, kāpēc tā?'' man nebūs atbildes, nevienas pašas zilbes.
mazas sazvērestības, sīki apvērsumi, eksplozijas un izvirdumi manis pašas ķermenī visu dienu, visu nakti, visus gadus. tam visam cauri plūst plaša, nebeidzama dziļuma upe, kas pilna ar dzīvajiem un mirušajiem, bet varbūt tajā nav nekā, tikai tumši ūdeņi un neaprakstāms, diemžēl destruktīvs spēks, kas vērsts uz slīcināšanu un ieraušanu dzīlēs. tikmēr kāda kursabiedrene tīri pašpārliecināti lapiņā pie mana vārda var ierakstīt frāzi ''ļoti mierīga un harmoniska''.
viņa neapzināti uzraksta manu lielāko vēlēšanos.

pievēršoties ikdienišķākām lietām un ne vairs tam visam daudziem noteikti nesaprotamajam, kas notiek iekšpus manis un ko laikam labāk nemēģināt izskaidrot, varu pastāstīt to, kā šorīt Sabīne izlēja uz grīdas skābētu kāpostu šķidrumu, un visa istaba oda pēc tā. es steidzos uz lekcijām, netīšām vēl iekāpu tajā un drošības pēc nedaudz salaistījos ar smaržām, ko mamma iepriekšējā Valentīndienā bija dāvinājusi (jā, mātes mēdz darīt arī tā). darīju tā ar domu, ja nu kāpostu aromātam ienāk prātā mani pavadīt līdz pat fakultātes gaiteņiem.
vispār Sabīne ir īpašs personāžs manā dzīvē. ir pat grūti viņu aprakstīt, jo tas nav iespējams, ir vienkārši jādzīvo ar viņu kopā, lai to saprastu. un man patīk to darīt. jā, un viņas ēšanas paradumi ir visdīvainākie, ko jebkad esmu piedzīvojusi.
vēl ir kāda meitene Līga, kura arī dzīvo kojās, bet ne vienā istabā ar mums. viņa ir fantastiska. tik gaišu un brīnišķīgu cilvēku laikam nebiju iepriekš satikusi. un viņas pozitīvais gars nemaz nekaitina, tas vienkārši liek apbrīnot viņas dzīves skatījumu un visu, ko viņa pagūst izdarīt. tāda, lūk, gribētu būt es. iet pa Zemes virsu kādu centimetru virs tās. un bez kilometru vai laika ierobežojuma.
runājot par kāpostiem (kā gan lai par tiem nerunā), man tie ir apnikuši. jau trīs nedēļas tie ieņem ievērojamu vietu ledusskapī. tur ir dažnedažādi - parastie galviņkāposti, Ķīnas kāposti un pat sarkanie kāposti - un neskaidra nojausma par to, ko lai dara un kā lai patērē tādu daudzumu šī dārzeņa.

KĀ LAI ATGŪST, IEGŪST DZĪVESPRIEKU??? es nespēju vairs izturēt...!!!!!! šī pretīgā sajūta un nespēja neparko pa īstam priecāties ir mani iestūmusi zemē gandrīz jau līdz matu saknēm.

[domājot par to, kā vienīgo izeju es redzu tikai to, ja kāds mani paņemtu līdzi uz kādu tālu zemi, kur ir ļoti silti un daudz, daudz saules, bet varbūt ir vēl kaut kas, jebkas?]

man nav laika garākam, apcerīgākam ierakstam

-kas ir tavi 5 cilvēki, ar kuriem tu ikdienā visvairāk komunicē?
-tādi ir tikai 3. pārēji birst kā pelni cauri man, jaucas, un lielākoties aizplēn garām un prom

kopš beidzās vasara, man uzreiz sāka gribēties pavasari. vēl joprojām gribās. īpaši tādēļ, ka rudenī man nav brīv' dzīvot tādu dzīvesveidu, kāds dzīvesveids būtu piemērots priekš manis rudenī. viss, ko varu pateikt - tas būtu diezgan antisociāls dzīvesveids.

rudens smagums lauž manas lāpstiņas. un smadzenes.

vēlos paziņot, cik lieliska ir šī dziesma.
pēdējā laikā arī esmu sākusi pastiprināti klausīties Thieves Like Us, piemēram, šorīt, braucot miglā dienvidu virzienā, viņi bija neaizstājami.
man patīk mūzika, arī māksla un dzeja, kas dod ko vairāk par sadzīvi, mēbeli, pupiem, nekur nevedošām darbībām un to, ko var ieraudzīt katrs urla. man patīk kosmiskā un nepaskaidrojamā sajūta, kas rodas mākslas darba iespaidā, kas satur šo enerģiju. tas ir kas vairāk, ko kāds no mums jebkad spētu iedomāties un saprast līdz galam. tie, kuri to sajūt, var būt reizē laimīgi un nelaimīgi. jo reizē ir redzīgi un akli. jo reizē ir paēduši un izsalkuši.
vēlētos mēģināt paklausīties (šoreiz nopietnāk par mūzikas skolas solu) Baha mūziku. tur jābūt pilnīgam Kosmosam...

Love me now, when I'm gone love me none

bēdīgi.
arlabnakt, visi bēdīgie, skumjie un vientuļie. lai jums labi klājas.

varbūt es atgriezīšos dzīvē. tajā dzīvē pie tiem citiem cilvēkiem, kas nav kursabiedri, Emīls, nemirstīgs mājdzīvnieks, ģimene, ārsts, Sabīne vai radi. nezinu nemaz, vai tie cilvēki grib mani atpakaļ.
pa vidam visam jau tomēr esmu kontaktējusies arī ar pārdevējām (Vai maisiņš Jums būs vajadzīgs?), aptiekārēm (Jālieto divreiz dienā, no rīta un vakarā), priekšnieku (Vai tad es neteicu, lai zvani Inesītei!?), M un K klātbūtnē paplosījusi nedaudz dvēseli uz bāra galdiņa trijos naktī.
bet visvairāk manā apziņā mīt Pienākums. tas ir tas, kas jāraksta ar lielo burtu. skolas pabeigšana ietver nozīmīgus lēmumus un nenormāli daudz darba, un tas viss manā galvā grūti ietilpst. tā putra iet pāri.
esmu sieviete ar Pienākumu un kredītu. tā jau mēs visi kļūstam pieauguši.

Klausos Michael Jackson un jūtos slikti - abas lietas notiek neatkarīgi viena no otras. Ceru ļoti, ka zāļveidīgās kastītes palīdzēs, un es atbrīvošos no šīs fiziski briesmīgās, neaprakstāmās sajūtas... Vēl vajag atbrīvoties no pastāvīgā noguruma, bet pret to man nav itin nekādu kastīšu...
Ceru vēl, ka rīt darba laikā tās pāris stundas man nebūs tik slikti kā šovakar.
Žēl ir, ka šo laiku, kamēr vēl laikapstākļi nav galīga pakaļa, nevarēšu ģērbties glīti, bet būs jāstaigā nemainīgā kombinācijā zeķubikses + bikses.
Kopsavilkums: Man pašlaik riebjas dzīvot. Ir baigi sāpīgi. Veselība nozīmē brīvību.
Tas laikam ir viss, ko vēlējos teikt. Pasūdzēties.

es ienīstu savu darbu. trešā sezona - tas ir par daudz! ja senāk spēju tajā atrast ko pozitīvu, tad vairāk nē, sieniet man rokas kopā un metiet kaut upē, bet nē. velti izšķiesta diena, riebjas. pēc desmit tur pavadītām stundām jutos kā brīvībā izlauzies dzīvnieks, kas bēg ko kājas nes un tver katru gaisa malku aumaļām.
tagad nesaprotu, ko ar to darīt, bet ne šovakar - taisos, lai beidzot pēc ilga laika kaut nedaudz izietu vakara cilvēku masas pūlī.

nesaprotu, kas notiek ar manu dzīvi. I pareizi teica - jo vairāk dari, jo vairāk izdari. tā jau ir taisnība. liela, neapgāžama. bet es tikai turpinu baidīties par to, ka neizdarīšu, tādēļ nedaru. un vēl daži koju biedri jauc man galvu ar domām par nākamo pusgadu. zinu, ka šis gads būs grūts, ļoti grūts. bet zinu arī, ka daudz kas man ir apnicis. redzu, kā ir citiem un šķiet - kādēļ gan es tā nevaru? virtuvē svešas meitenes telefonsaruna, apmaisot virumu, par darbu un burbulīšiem zem līmplēves uz koka mēbelēm manī raisa tikai vēl lielākas pārdomas...

My Dying Bride ir vispiemērotākā mūzika tam, kā ir. īpaši jau šodien. drūmums un nolemtība.
pirms tam sēdēšana uz kāpnēm, sakritušu lapu un augstu koku ieskautā teritorijā aiz skolas pa ceļam no veikala. telefons pie auss, vārds pa vārdam, trula tukšuma sajūta deniņos un pārpilnība sirds rajonā.
vēl pirms tam rīts ar asarām svešos spilvenos un šņukstiem citā telefonsarunā.

jauki, ka te vismaz ir Sabīne, kura kā jau parasti ir priecīga un spēj sasmīdināt tāpat vien, tad mazāk gribās bezjēdzīgi kaukt un domāt par to visu, atcerēties viņu.

nav nemaz jāskatās nekādas filmas, izrādās, ļoti labi noder arī dzīve.
un tagad tikai sāku apjēgt, kas tas par neizskaidrojamo, nepanesamo, akūto izmisumu, kas kopš septembra sākuma uzkrita kā sērga un vajāja.

ar mammu runājām šodien, ka septembris un vispār rudens tāds zīmīgs laiks mūsu ģimenē, mūsu dzimtā - šajā laikā visvairāk bērnu dzimst, visvairāk cilvēku mirst, visvairāk notiek neizskaidrojamas lietas un visvairāk parādās robežu esība. visvairāk prieku un visvairāk skumju, sēru, izmisuma. laikam tādēļ arī rudens tā instinktīvi man nekad nav paticis.

man riebjas, ka jādomā. bet es nespēju nedomāt par to, kā viņa jutās, kas notika, par to, kas ar viņu tagad ir un kas būs. un kā tas ietekmēs mūs visus, kas ir un kas vēl nav, īpaši jau to vienu muļķa vīrieti.

šī diena drīz būs galā, bet negribu ļoti, lai tāpat ir ar viņas dzīvi. bet viss ir skaidrs. viss ir nepareizs un netaisnīgs.