multisulinj

jocīga sajūta sēdēt pie loga pret sauli, just riteņus zem sevīm, redzēt autobusa sēdekļu simtiem roku pārlaidušo, uzbužināto sintētiku, kārtīgi salocītu vismaz 20 gadus vecu kabatslakatu sveša opīša kabatā, just saules staru un gaismas dunu galvā, vēl tik cerīgu pasauli mirdzošās šosejas malās ar kokiem, zāli, zariem, lietus lāsēm iesūcamies zemes porās, šo lielo, karsto gaismu, kas šķietami apmaldījusies uz šo brīdi, jo septembris, saprast, cik gan ļoti šis mirklis ir laimes izjūtas vērts, to visu visu redzēt, to visu saprast, bet skaidri sataustīt neapturamu un smagu izmisuma lodi sevī un to, kā ceļu sev kārpa neizskaidrojamas asaras.
tas sāk apnikt. jūtos bezspēcīga šīs gandējošās sajūtas priekšā un vienlaikus vainīga, jo tā notiek ar mani. kas man būtu jādara? varbūt jānoskatās kāda dramatiska filma, jāpārdzīvo sevī kāda milzīga traģēdija, jāizraudās, jāizplosās, lai uzraktu atkāpšanās ceļu neaicinātajai, svešādajai, bet vienlaikus tik viegli vaigā atpazīstamajai izjūtai? varbūt.

līdz ar laiku, kas pavadīts septembrī un jo īpaši Rīgas, kopmītņu un lekciju atrāpojušā realitātē, ir acis un prātu pārklājusi apskaidrības melnā gaisma, ka vasaras dziesma ar daudz jūrošanos, sauļošanos dārzā, rīta skrējieniem, stopēšanos apkārt, dienas un nakts piedzīvojumiem Liepājas, Ventspils, Jūrmalas, Gaujas pludmalēs ir izdziedāta un noguldīta atmiņu un bilžu kārbiņās. bija interesanti, bija skaisti, bija īsi. bet šī galaktika, kur tagad atrodos es, ir vairāku gaismas gadu attālumā no tās silto staru pildītās, izspūrušu matu šķipsnās slīkstošās, smaržojošās pasaules.

īstenībā es varu nesatraukties par to, ka rīt nebūs brokastu jeb drīzāk pusdienu ( 1)nebūs, jo kājas mani šodien neaiznesa līdz pārtikas veikalam 2)drīzāk pusdienu, jo iespējams, pēkšņi mācos vakarniekos, par ko liecina agrākās lekcijas pustrijos dienā) - man būtu jāpārtiek no āboliem vien, lai patērētu līdzpaņemto daudzumu, pirms tie sāk pārvērsties trūdu kaudzītē.

bet patiesībā nozīmīgākais, ko šodien esmu piedzīvojusi, ir tas, ka Sabīne gandrīz nosvilināja kojas, bet pati to vēl nezin. bet nu - malace, meitene. es atklāju degošās smakas iemeslu un likvidēju sakni, pirms caurums segā nebija izpleties vēl lielāks. tagad taurenis tajā ir kroplis.
pirms tam bija vijoles skaņošana, kas radīja manā sejā dīvainas grimases, bet Sabīnes sejā kaunīgus smiekliņus. nez, ko šīs skaņas radīja blakusistabas iemītnieku sejās.

esmu pagurusi un nezinu, ko vēl rakstīt.

vasara (gandrīz uzrakstīju ''dzīve'') aizirusies prom, es arī iršos prom rīt, koferi sakrāmēti, vasarīgās dienas atpūtas namā ''dzimtās mājas'' aizvadītas - uz Rīgu, uz Rīgu! manu mantu everestu plus kartupeļu maisu un ābolus, ko šodien salasīju pati savām ne pavisam princeses rociņām, paldies dievam vai sātanam (principā vienalga), rīt aizgādās mans miesīgais brālis ar mašīnu, bet pati vairākas stundas iepriekš došos celt roku uz ceļa, jo no autobusu lēni tracinošās satiksmes esmu atradusi un šos ''priekus'' atstāšu citām reizēm.

šī diena ir bijusi lieliska (neizplūdīšu epitetiskos un apcerīgos aprakstos), bet rītdiena solās būt apburoša. es mīlu tos, kuri manu dzimšanas dienu izdomā manā vietā, jo šī opcija manī ir bloķēta (un vispār nekad nav eksistējusi).

izskatās, ka mana dzimšanas diena ne īsti gaidītā nāk ne īsti laimīgi ar visādām ķibelēm un nelaimībām it kā censtos mani sodīt par kaut ko gada laikā nogrēkotu.

Tur bija Neiburga. Man vajadzēja. Es nenoturējos
Tad nu dažas svarīgas (man visnotaļ) piezīmes no intervijas ar viņu...

* ''Tagad man liekas - es aizvien vairāk attālinos no bērnības. Beigbedera Franču romānā bija tāda vieta, kas ļoti sakrita ar manām sajūtām: viņš raksta, ka neatceras savu bērnību. Nav tā, ka es pavisam neatcerētos, bet es neatceros sevi kā personu. Nevaru identificēties ar sevi kā bērnu, rakstīt, kāda persona es biju kā bērns. Un tas pārrāvums kļūst aizvien lielāks.''
[- tas ir skumji un tā ir arī ar mani, Neiburga precīzi aprakstījusi manas sajūtas domājot par bērnību, laiku iepriekš, mēģinot atcerēties. reiz centos ļoti atcerēties sevi bērnībā, un man lielu pārsteigumu sagādāja nespēja ieiet tajā tēlā atpakaļ, ieiet un sajust sevi kā bērnu, to, kāda tieši es biju, ko un kā un kāpēc es domāju.]

* ''Arī tā (operācja) ir epizode, par ko man grūti noticēt, ka tas noticis ar mani. Man vispār liekas, ka katrā dzīves laikā tas ir bijis cits cilvēks. Nespēju identificēties ar sevi - ne atceroties operāciju, ne bērnībā... Ļoti svarīgus savas dzīves mirkļus es varu atcerēties objektīvi, bet ne emocionāli. Nespēju sevi sajust, ieraudzīt tajā laikā. Varbūt manas smadzenes ir iekārtotas tā, ka tās izdzēš iepriekšējos failus. Nav tā, ka tie cilvēki, kas man bijuši svarīgi, vairs neko nenozīmētu. Bet mani nesarauj čokurā. Ir bijušas ārprātīgas kaislības, bet tās man neko šodien neizraisa.''

* ''Lai rakstītu, vajag būt jūtīgai pasaules uztverei, vajag būt ļoti atvērtai - jāstaigā kā ar novilktu ādu. Vajag sevi ārdīt, plosīt, laist sev visu kaut ko klāt, saasināt.''

* ''No Stum Stum man pašai visvairāk patīk stāsts, ko pirmajā personā stāsts vīrietis, ks guļ pludmalē un pamazām sastingst, skatoties uz cilvēkiem [El Ninjo]. Varbūt tāpēc, ka tas ir visatrautākais no manas pieredzes. Tas uzrakstījās vienā mirklī. Grāmatas rakstīšanas laiks bija dīvains. Es aizbraucu uz laukiem, viena pati tur dzīvoju, un man nebija nekāda plāna, tikai pieraksti. Un kad es sāku rakstīt, tas notika it kā manis nekontrolēti. Un bija viens brīdis, kad es atgriezos pie šī stāsta - un nesapratu, kas tas vispār tāds ir. Es neatceros, ka es to būtu rakstījusi - tas bija tāds pārsteigums! Un tas nav uzmetums, kas tapis pirms pāris gadiem - tas noticis nupat, tais pāris mēnešos!''

* ''Jebkuru attiecību sākumā tv norauj jumtu. Tas nav atkarīgs no vecuma. Arī sešdesmit gados. Pēc tam attiecības ieiet savā gultnē. Kas nemaz nav slikti. Jo tad svarīga kļūst uzticēšanās, sapratne. Pats svarīgākais, lai otrs cilvēks saprot, ko tu domā, un pieņem tevi ar tavām domām. Tiklīdz mēs sākam viens otru labot, viss ir pagalam.''

man laikam arī derētu pārskatīt savas mantas, lietas, sakārtot, izmest, citādāk pilnīgākā nesakārtotība un visādu vecu, nevajadzīgu mēslu, atmiņu utml. gan jau to droši varēšu darīt nākamās piecas dienas, kas man, kā izskatās jāpavada šeit pilnīgā nepārtrauktībā, šķiet, arī uz dārzu būs jāiet, jo kādam jau tas būs jādara un man tāpat cita īsti nekā nebūs, ko darīt...
bet to, šķiet, rīt, jo nāk miegs un rīt agri jāceļas, lai dotos pie zobārstes. kaut tur ietu labi un man viņa iepatiktos, jo iepriekšējā tiešām besīja.

Rīgā gāja jauki. pabāzu prakses atskaiti zem aizslēgtajām metodiķes kabineta durvīm skolā, atklāju labu veikalu, kur jāatgriežas, nedaudz apģērbu Emīlu, paostīju gaisu arī Rīgas svētkos, redzēju daudz labas Ritas Velneres gleznas (par bezmaksas galeriju gan man prieks un aizrautība bij liela), satiku Emīla draudziņu, aizvadīju divas naktis Sandras un Juritas jaunajā dzīvoklī kaut kur pie Maskačkas. dzīvoklis ir gandrīz četras reizes mazāks kā iepriekšējais un ar vannu virtuvē un podiem skapjos (WC divreiz mazāka kā normāli), bet aura tur tūkstots reizes labāka nekā plašajos, krišņu okupētajos apartamentos Barona ielā. visādas sarunas ar Sandru pirms gulētiešanas un aiz sienas jautrā pensionāra LR2 no rīta un skaļi sievietes smiekli.
laimes izteiksme Emīla sejā, ieraugot mani pēc pusotras stundas gaidīšanas skolā, ir neaizmirstama. lielas lielas laimes izteiksme un manis nēsāšana pa tukšo skolu, lietum skaļi sitoties pret stikla jumtu. priecīgi :)
vispār šī atvasara man ļoti patīk. tikai tāds neliels rūgtums uzvēdī gaisā, kad atveru logu vai eju viena pa ielu... tā jau ir, nekad negribās vasaru laist prom ne par kādu cenu.

kad beigšu savu projektu=sēdēšanu mājās=domāšanu par tapetēm un krāsu toņiem=jukšanu prātā, ka nevaru atrast variantu, kas pašai kaut cik patiktu=stresu par to, ka esmu aizmirsusi, kā Photoshopā vai jebkurā shopā var izgriezt mēbeles no bildes utt.utjpr., tad es vēlos savas vasaras beigas īstenot krāšņas un varenas. savā izpratnē. vai vismaz pietuvināt tam par centimetru (der arī puscentimetrs). darīt visādas lietas, kas nav saistītas ar jebko no iepriekšminētā. diemžēl stopošanas ceļojums uz Eiropu vairs jau nesanāks, toties daudz visādu mazu, burvelīgu lietu gan. gribu tā. vajag tā.

es vēlos beidzot redzēt zvaigznes naktī, guļot ārā.

tikko sapratu, ka arī nopeldēties pa kailo šovasar nav sanācis, tīrais kauns, ka tā.

savu dzimšanas dienu gan negribu. nekad jau negribu, bet viņa atnāk un iecērt savus netīros nagus manā gultas pagalvī jau naktī, kad guļu. es nemāku svinēt nekādus savus svētkus. bet jājūtas ļoti priecīgi tādās dienās, citādāk tās ir aprokāmas vistumšākajā bedrē. būtu jau skaisti piedzerties (vai es teicu piedzerties? gan jau domāju padzerties) kaut kur kaut kā kopā ar jaukiem cilvēkiem. bet šogad derētu arī tikai viena vienīga lieta un tad nekur nekas nebūtu jārok...

ēdu bumbieri, apakšveļā stāvēdama gultā, pretī atvērtajam logam. no tā plūda auksta gaisa vēsmas, pieskardamās man. uz ceļa neviena nebija.
sajucis rīts un salda bumbiera sula uz vieglas zosādas pārņemtā vēdera.

cik savādi ar laika atstarpi paskatīties uz vecām vēstulēm, sarakstēm - gribot, negribot nākas ieraudzīt ko tādu, kas jūtu pacēlumā vai emociju sprādzienā toreiz nav spēts. un tas uztrinkšķina ja ne sāpīgu, tad nopietnu stīgu gan.

vēl arī savādi ir konstatēt visādus sociālo tīklu notikumus, kas nav pamanīti agrāk. vēl arī es neatceros, vai esmu dzēsusi konkrētas vēstules facebookā vai arī tur ir kaut kāda maģija, kas ļauj izdzēst man sūtītas vēstules sūtītājam tā, lai tās vairs nebūtu arī man, ne tikai viņam? nē nu, šitais jau sūds vien ir, es tikai iedomājos, nepārvaldu tā īsti to zilo portālu.

(viss kārtībā, es daru, kas man jādara, tikai ļoti apnīk tā linoleju meklēšana, īpaši, ja neko normālu atrast nevar)

nekāds pasta balodītis no manis nesanāks:
1)jo esmu bremze, man patīk ilgi krāsoties un darīt visādas citas durīgas lietas
2)jo izrādās, jau rīt brauksim uz tēva dzimto pusi un pa ceļam no rīta paņemsim tās tupeles
3)jo man dikti jādara manas svarīgās lietas, jo kā izrādās, man rīt jābrauc pie tāliem radiem - gan dzīviem, gan mirušiem

sakārtošu aši istabu un ķeršos pie dīvāniem, tapetēm un rasējumiem

šī ir tāda ideāla diena, lai rakstītu un filozofētu par lietām, dzīvi un cilvēkiem. bet es tā nedarīšu. šodien esmu pasta balodītis, kura ceļš vedīs pie kurpnieka.

pēkšņi atcerējos par skaistāko tiltu Bauskā - mazu, nomaļu, kas pie katra soļa šūpojas. man šķiet, tikai daži zin, ka tas ir visskaistākais. gribu uz turieni. bet, visticamāk, ne šodien tā būs.

ir sajūta, ka šeit kaut kas jāieraksta, citādāk mani nomoka visādas lietas.

ir neaprakstāmi savādi lasīt vecās d.g. - nu, tās īstās. tās, kuras var paņemt rokās un atšķirt un sekot sava rokraksta drebelīgajiem līkločiem vai stingrajiem skrāpējumiem. bet man ļoti patīk.
tā biju tā pati es. un pavisam cita. un nenormāli godīga. tajos ierakstos.
es laikam tomēr turpināšu rakstīt tāda veida dienasgrāmatu. galu galā tā vienmēr bijusi daļa no manis. konkrēti 50% no manis. diezgan daudz, ne? tik daudz tur arī esmu es (pierakstīt visu sevi un dzīvi tāpat nav iespējams nekad un nekādos apstākļos).

uzvilku kleitu, ko esmu vilkusi reizi mūžā - nē, tā nav kaut kādu jau neveiksmīgu laulību kāzu kleita, bet gan kleita, kas vilkta uz brāļa kāzām pirms trim gadiem. nepieciešams tikai melns tills un daži pielabošanas darbi - tad man tā varbūt pat patiks.

kādreiz pastāstīšu šeit par smaržīgajām vasaras lietām, pagaidām vēl nē.

klausos vecas latviešu dziesmas.

sākšu rītu ar jauku ierakstu (rītu?)
piektdiena pagāja ar kārtējo nostopēto šoferi līdz Rīgai, Gunitas sasatikšanu (jā, sasatikšanu, nevis satikšanu), alus dzirām un atklāsmēm saulainajos pēcpusdienas peronos. beigās atrados starp abām dvīnēm Alā, ēdot gliemežus, dzerot tumšo brenguli un spēlejot galda spēles. bija dikti jauki, tikai pārāk - pārāk - pārāk... īsi. (tiesa gan, Linda gliemežus un spēles nokavēja, kamēr brauca uz Imantu satikt pensionāru (kurš pārdeva viņai Zenit par piecīti)).
nākamā diena arī bija burvīga, bet pārāk - pārāk - pārāk... īsa. jūra, priedes, Emīls. beigās redzēju to, ko redz putni, planējot augstu virs mežu galotnēm. drebelīgas kāpnes un bailīgi bērni.

rīt uz Ikšķili. man patīk Ikšķile, man patīk Madara, man patīk Madaras vārda diena, man patīk Madaras ome (''...es jaunībā uz tādu un tādu pirti biju, jā arī uz pirti tajā pusē'' :D)

ir grūti zīmēt, ja asaras krīt uz papīra.
tāpēc labāk būtu neraudāt.

ienīstu sevi un savas lēkmes.
un laiks aiz loga - tā esmu es, ar iekšām izgriezta uz āru. tumša, slapja, nevienam nevajadzīga. varbūt zemei vienīgi, kā jau katras lietavas

esmu sapratusi, ka mana milzīgākā problēma, kas man pašlaik ir aktuāla, kas man visu cauru gadu ir aktuāla, ir koncentrēšanās problēma. mamma pateica, ka es izniekoju savu laiku un tā ir vislielākā patiesība uz šīs pasaules.
tā nedrīkst turpināties, tā neturpināsies

vēl vakar radās konkrētas dusmu un skumju plosošas pārdomas par šo to, ko raisīja saruna (vai drīzāk nesaruna?) ar kādu konkrētu personu. bet es aizgāju gulēt.
tā nedrīkst turpināties, tā neturpināsies

rudenī un ziemā man pietrūks mammas ēdiena - dārzeņu sautējumi, rīsi ar kāpostiem, zupas, kabači mīklā un visādi tādi brīnumi. šodien uztaisīju makaronus ar sieru pēc vairāku mēnešu nelietošanas un likās nevis ''mmm, gardi'', bet gan ''es gribu vārītus dārzeņus''. forši, ne.

rīt nebūs elektrības. iešu uz dārzu, lasīšu grāmatu. žēl tik, ka nebūs iespēja turpināt prakses darbu, jo tas mīcīsies pa galvu kā līdz galam neatrisināts aizraujošs noziegums. vēl arī nav skaidrības ar prakses stundām. cerams, ka parāds nebūs par to, ka nostrādātās būs nepietiekamas skaitā, jo jānostrādā pa šo semestri bija necilvēcīgi daudz.

jāpaspēj satikt Gunita, kamēr ir Latvijā. vajadzētu sadomāt ko jauku..

šodien daudz grēkoju. pat gandrīz no nekā spēju uztaisīt grēku. rīt grēkošanu pārstāšu.

gribu vēl peldēt un darīt tādas lietas. žēl tik, ka brālis savācis velosipēdu uz Rīgu, nez, kad vedīs atpakaļ, varbūt šovasar vairs neatvedīs. tad es būšu pūcīga dikti.
vasara līdz šim bijusi dikti jauka. gribu vēl (!)

vēl vēlos dubultnieci, kura varētu dzīvot pavisam citu dzīvi.

ir tik daudz ko stāstīt un tik daudz, ko nestāstīt, bet pašlaik manu prātu pārņēmis tikai viens jautājums, nē, divi - vai pēc Zvēra nākamajā dienā es gribēšu doties uz Svitenes muižu un piedalīties plenērā, kurā es tikpat labi varu nepiedalīties (man tur jābūt pirmdienā 13:00), un vai rīt no rīta, kad atvēršu acis, gribēšu pēkšņi stopot uz Rīgu?
būtu baigi labi, ja jā.
es varētu būt supersieviete un paspēt vasarā izdarīt visu iespējamo un neiespējamo. reāli šajā vienā mēnesī, kas atlicis. prakse + brīvprātīgais plenērs (pavisam brīvprātīgais - prieka pēc) + Zvērs + vēl vismaz 3 izklaides/atpūtas pasākumi katrs vairāku dienu garumā (es tik tā minu, nekas konkrēts nav padomā, tikai tas, ka tam visam jābūt brīnišķīgi un lieliski. tieši tā!)

nu ko, it kā fun ģimeniskā un radnieciskā gaisotnē aizvadīts.
dzīres Kuldīgā, omes džemperis, kas izraisa spēcīgu hipsterīgu sajūtu, dejojošs bomzis ar dvuļu džeza koncertā, karnevāls Alekšupītē, spīļastes rasolā, īsta lauku mazmājiņu eksotika, brāļa roka uz sejas no rīta, cauna istabā, kas pārbiedē naktī mammu un vecmammu, žurkas līķis ceļā uz Ventu, dunduru uzbrukums, svaigi sabraukts ezis uz šosejas un citi brīnumiņi.

bet. BET. es pabiju tur - TUR. vispār par šo faktu es jūtos dīvaini, ļoti ļoti.. brālis pat šodien uztraucās par to, ka man patīk (viņš bieži uztraucas par kaut ko), bet man patīk. velk. konkrēti velk uz to vietu. uz mazu kapsētu, kas atrodas nelielu gabalu aiz Kuldīgas puses radu mājas. man tā vieta kaut kādā ziņā šķiet fantastiska, lai gan nav. nekā tur tāda nav. apkārt nebeidzami lauki un mazas priedītes un milzīgu skudru pilnas smiltis. varbūt esmu redzējusi to neskaitāmas reizes sapņos, tikai neatceros, jo es taču savus sapņus neatceros. vai kaut kā citādi saistīta, nezinu. es vienkārši nespēju izskaidrot. reiz mani fascinēja Astrīdas Beināres intervija un viņas sapnis par iešanu uz kapiem basām kājām (kontekstā tas tika minēts kā kaut kas labs), un tajā brīdī ļoti spēcīgi acu priekšā uzpeldēja tieši šī ainava. kapi nelielā uzkalniņā, ļoti vienkāršu pavecu dēļu vārti, apkārt svelme un pusdienlaiks.
patiesībā es meloju, es tur nepabiju. pabiju tikai pie vārtiem. vajadzēja ieiet. vienai pašai. bet sajūtas bija duālas un neizskaidrojamas.

šķiet, šī vārda diena ir un būs vēl sliktāka par pagājušo, bet ko tur daudz ņurdēt. papeldēt, ja ne Mūsas upē sanāca, tad savu asaru upē vakar un šodien gan. vakar bija visai depresīva diena, šodiena arī nav no tām jautrākajām, bet nekas, jau samierinājos. nejūtos baigi special un vispār nē, bet iedzeršu pašā vakarā, kad mīļotais brālis beidzot atvilks savu pēcpusi uz mūsu pusi.

jā gan, nesaprotu, kā tā upe var mainīties pa gadu, bēdīgi. nav vairs manas iemīļotās peldvietas, kur kāju pirksti slīdēja gar akmeņiem un tikai reta ūdenszāle izlocījās deviņos līkumos, saskaroties ar ķermeni, kad peldēju. bieži minos ar velosipēdu no rītiem, un biju tur viena. jeb drīzāk divatā. es un upe. upe un es. viņas smarža. varēju ilgi kaut tikai stāvēt ūdenī, atliekusi galvu un aizvērusi acis. seja pret sauli.
tagad tur ir sastumti ūdenszāļu biezokņi un ''peldvieta'' atrodas nedaudz tālāk, bet dziļi šajā izsmieklā iebrist nevarēju, jo pie katra soļa arvien dziļāk pretīgajās dūņās man gribējās nomirt vien. no izbailēm. no tās sajūtas, kas pārņem, grimstot dūņās un nezinot, cik dziļš būs nākamais solis. kam gan vajadzīga perfekta virspuse, ārpuse, apkārtne, ja gultnē mīt smirdīgu dūņu dziļumi?