multisulinj - nejautā, kādēļ

jocīga sajūta sēdēt pie loga pret sauli, just riteņus zem sevīm, redzēt autobusa sēdekļu simtiem roku pārlaidušo, uzbužināto sintētiku, kārtīgi salocītu vismaz 20 gadus vecu kabatslakatu sveša opīša kabatā, just saules staru un gaismas dunu galvā, vēl tik cerīgu pasauli mirdzošās šosejas malās ar kokiem, zāli, zariem, lietus lāsēm iesūcamies zemes porās, šo lielo, karsto gaismu, kas šķietami apmaldījusies uz šo brīdi, jo septembris, saprast, cik gan ļoti šis mirklis ir laimes izjūtas vērts, to visu visu redzēt, to visu saprast, bet skaidri sataustīt neapturamu un smagu izmisuma lodi sevī un to, kā ceļu sev kārpa neizskaidrojamas asaras.
tas sāk apnikt. jūtos bezspēcīga šīs gandējošās sajūtas priekšā un vienlaikus vainīga, jo tā notiek ar mani. kas man būtu jādara? varbūt jānoskatās kāda dramatiska filma, jāpārdzīvo sevī kāda milzīga traģēdija, jāizraudās, jāizplosās, lai uzraktu atkāpšanās ceļu neaicinātajai, svešādajai, bet vienlaikus tik viegli vaigā atpazīstamajai izjūtai? varbūt.