multisulinj - savādā pasaule (un man riebjas tā dziesma)

cik savādi ar laika atstarpi paskatīties uz vecām vēstulēm, sarakstēm - gribot, negribot nākas ieraudzīt ko tādu, kas jūtu pacēlumā vai emociju sprādzienā toreiz nav spēts. un tas uztrinkšķina ja ne sāpīgu, tad nopietnu stīgu gan.

vēl arī savādi ir konstatēt visādus sociālo tīklu notikumus, kas nav pamanīti agrāk. vēl arī es neatceros, vai esmu dzēsusi konkrētas vēstules facebookā vai arī tur ir kaut kāda maģija, kas ļauj izdzēst man sūtītas vēstules sūtītājam tā, lai tās vairs nebūtu arī man, ne tikai viņam? nē nu, šitais jau sūds vien ir, es tikai iedomājos, nepārvaldu tā īsti to zilo portālu.

(viss kārtībā, es daru, kas man jādara, tikai ļoti apnīk tā linoleju meklēšana, īpaši, ja neko normālu atrast nevar)