multisulinj

varbūt nākamajā dzīvē būšu laimīgāka. pati ar sevi, pati par sevi.

lakojot nagus un saprotot, ka Madara mani neizklaidēs ar Skype starpniecību, kamēr tie žūst (burburburvīga violeta krāsa ar spīdumiņiem, laikam mana mīļākā nagu laka šobrīd - ir tik jauki iemīlēties lietās), bet Pata jau sen prom krāsot matus, izdomāju, ka īsināt laiku varu, šo to uzskribelējot šeit.

nu ko, šaušalīgās ļoti maz gulētās naktis un skate jebšu sesija aizvadīta kā īstai zombijmeitenei pieklājas - ar ziliem lokiem zem acīm un uztrenētu ''nekas, ka spēju izdarīt daudz daudz labāk un skaistāk, galvenais, ka pati to zinu, nevis pasniedzēji'' attieksmi (kā tad) (bļ*, un tikko arī paskatījos atzīmes pirmās zināmās, jā, nekāds rožu dārzs nav, bet nav jau arī katastrofāli, nez, ko Irbe par projektēšanu teiks...)
tātad pēc saspringtas nedēļas un negulētām naktīm mans ceļš pēc skates (sesijas) beigām uzreiz neveda uz silto, jauko gultiņu, bet gan kāpu vilcienā un braucu uz Cēsīm pie izlaidumnieces Patrīcijas, kura spēja pārsteigt ar savu vizuālo veidolu (sauksim to tā) - nepavisam pēc PSRS, 70tajiem, seksīgas omītes jaunībā? bet tādai lūk būtu jāizskatās īstai izlaidumniecei. jā, un tur gāja raibi un smieklīgi. katrā ziņā lielisks veids, kā atzīmēt breismīgās skates beigas.
atpakaļ teicu Emīlam, ka jāstopē, viņš paklausīja un tad nu guva savu pirmo stopēšanas pieredzi (kas tik nav ar mani kopā jāpiedzīvo). nostopēju ātri abas reizes tikām ātri Rīgā, prieciņš. tālāk jau gājām pie manis un dīvaini būt Rīgā, bet baigi jauki. arbūzs.

brālis aizvakar sūtījās man mistiskas sms ''man tevi jāsatiek, kad būsi centrā? man tev kkas no mammas jāatdod. nekas svarīgs, bet īpašs.'' man bija ''wtf, ko viņš atkal no manis grib? viņam viss mājās?'' (nu labi, es pārspīlēju :D) nu, gāju līdz viņa darbam, tur viņš izvilka telti un teica ''tas no mums ar Inesi tev gaidāmajā vārda dienā!'' es tā - ''nopietni? kur es tagad viņu likšu? ko man darīt? es vēl gribēju aiziet tur un tur, nē, es negribu viņu nest.'' reakcija nebija gaidītā, bet tomēr jau prieks galīgs un apstulbums, tagad es jūtos par kādu atbildīga, man ir telts pirmo reizi šo 5 gadu laikā.

rīt ar Patrīciju uz Kilkim Žaibu, Lietuvu. ar stopiem. sola saulainu. būs saulains (jo es tā teicu, pidari :D - tas mākonīšiem adresēts, ja nu viņi sadomā izvilkties ārā)
5 dienas mežā. jābūt fun fun fun. būs
žēl jau, ka Emīla nebūs, bet nenomiršu, būs jau labiņi, tik žēl, ka pabučoties nebūs, ar ko, ar Patu jau nevar, lezbes tomēr neesam. nekas, pagulēšu uz viņas krūtīm, vismaz kādu cilvēcisku siltumu jutīšu un tā (mana telts - mani noteikumi :D)
teicu, lai Emīls Jāņos arī iet izklaidēties, nevis pie TV ar mammu sēž, ēdot sieru, hehe. gan jau tā arī darīs - ar savām meitenēm vai vīriešiem.

interesanti, kā mainās enerģijas līmenis, mainoties emocijām. bēdās un izmisumā ir bezspēks un nav iespējams ne ko ieēst, ne padarīt, ne sakarīgi padomāt, tikai gulēt un raudāt, kā arī pavisam stulbas domas domāt. toties dusmās rodas enerģija, ka varētu māju uzcelt. tā ka beidzot turpināšu celt savu viesu namu! diemžēl ideju līmenī tikai, ne fiziski. labprāt tagad ķieģeļus nestu
katrā ziņā domāju, ka man bērnu nekad nebūs. tāda satraukšanās nav priekš manis, mani nervi ir pārāk vāji un gribās tomēr dzīvot

ja neparunāju ar Emīlu, tad parunāju ar viņa mammu :D (tikko) tas man uzreiz lika justies labāk.
katrā ziņā ceru, ka viss ir kārtībā, jābūt tā. ak, nervi nerviņi...

murgs. atrodu katru iespēju paraudāt. tā kā kaut kāda tīne vai grūtniece. un ne tā mazliet, bet, kad sāku, nespēju nomierināties. ar mani tiešām kaut kas nav kārtībā. ar galvu

rakstu koncepciju par viesu nama atrašanos pie Engures ezera un, pētot to un apkaimi, sāk gribēties aizbraukt uz turieni pašai.
''Vēl 19.gs pirmajās desmitgadēs ezers un tā piekrastes iemītnieki dzīvoja netraucēti. Viņi nodarbojās ar zivju zveju, medībām, ūdensputnu olu vākšanu, lopkopību ezera piekrastē, kā arī ar niedru pļaušanu, jo tās bija galvenais ēku jumtu pārklājuma materiāls apkārtējos zvejnieku ciemos. ''
man tas liekas tik skaisti... - tas, ka senākos laikos cilvēki dzīvoja saskaņā ar dabu un ar vietējās dabas resursiem, ņēma no dabas pašu mazumiņu, tik, cik vajadzēja, nevis tik, cik vien iespējams. palīdzēja dabai, nevis vērsa to uz bojāeju. skaisti.
un tagad sāku atcerēties, ka bērnībā mēdzu izdomāt kaut kādus mistiskus tēlus, kas dzīvoja senākos laikos Latvijā un to pierakstīt...

tukšs dzīvoklis, klusums, nolijis lietus ir viss, kas man vajadzīgs.
brālis spēj mani novest līdz spēku un pacietības iznīcības robežai, kā arī cilvēkiem pilna māja.. vismaz šādos brīžos, kad nevaru atļauties slaistīties. pat tā kārtīgi izgulēties neļāva, jo uzslēdza ļoti skaļi Maikla Džeksona ''Earth Song''. bet tagad viņi visi ir prom, un tas mani dara neiedomājami laimīgu un mierpilnu...:)
(mēģināšu nedomāt par to, ka rīt pēc pusdienlaika kaut kad būs atkal atpakaļ, grrrrrrr)

paspēju šodien paraudāt arī. niķis savienojumā ar ilgām.




P.S. ak jā, šonakt ar K. staigāties bija pavisam labi. aizgājām līdz pilsētai un atpakaļ, vēl šur tur. bija silts. visu ko runājāmies. vajag vairāk. runāties un staigāties. pavisam pavisam noteikti.
(gulēt aizgāju pustrijos.)

vakar, kad 3 naktī beidzu rakstīt un rēķināt biznesa plānu, bruņojusies ar mātes kalkulatoru un milzīgu devu apņēmības, es sajutos atkal kā traka un nomocīta studente sesijas laikā, es sajutu atkal pēdējā brīža maģiski pulsējošo, ārdošo sajūtu, aizsūtīju darbu un likos gulēt. 8 no rīta mani pamodināja baisa, maurojoša signalizācija jeb kaķa īsi, aprauti, neaprakstāmi skaļi ''ŅAU,ŅAU,ŅAU!!!'' vismaz 100 reizes no vietas vienotā ritmā aiz manām durvīm. neatlika nekas cits, kā celties augšā, iedot viņam ēst un sākt prātot, vai viņš tā vienmēr dara, kad ir viens mājās vai arī viņš zināja, ka es guļu istabā un darīja to ļaunprātības vadīts. pamanīju, ka man matos vēl palikusi matu gumija, izņēmu to un likos tālāk uz auss.
nākamais plkst. laiks, ko redzēju, bija 11:38 - biju pārsteigta, ka esmu tik daudz nogulējusi. vakar, izmisīgi rakstot BP, es nosolīju sev, ka šodien atalgošu sevi ar sauli, dabu un riteņbraukšanu (hehe, izklausās kaut kā... nemāku raksturot, kā :D). tad nu tā arī darīju, bet pirms tam iegāju dušā un slapjiem matiem devos. minos pa maliņu ceļam uz dārzu savā tveicīgajā ciemā un man uzpīpināja kaut kāds vīrietis baltā, krutā mašīnā. manā sejā bija paužams vienīgi wtf, neesmu vēl ietrenējusies pareizo reakciju šādiem gadījumiem - pašapmierinātība un pašpārliecināts smaids šoferim, haha.

ak jā, atceros aizvakardienu, kad, sauļojoties dārzā, mani pavisam vēsi un negaidīti pārsteidza varde, uzlecot uz dibena :D pārbijos un nedaudz iekliedzos, bet nākamajā momentā teicu ''vai, vardīte..''

bet toties šajā pēcpusdienā līst! ik pa laikam ir spēcīgas, atsvaidzinošas lietusgāzes. gribētos izmirkt un vēl pa peļķēm, murrrr..
un vakarā atbrauks brālis ar Inesi. rīt viņi ar vecākiem pie radiem uz Saldus un Tukuma pusi. žēl žēl, ka nevaru pievienoties, bet tas būtu pārāk bezatbildīgi no manas puses, jo tā jau līdzšinējā mana rīcība skolas ziņā bijusi diezgan bezatbildīga, tad nu kā vienmēr pēdējās 2 nedēļas pirms skates kā jau katru gadu ir pēdējā iespēja to mainīt.

maziņš kalns nogāzts. jāturpina gāzt nākamie Himalaji.

jautājums ir par to, kādēļ gan man TIIIIIK ļoti patīk doom metal (un jo īpaši MDB) un kādēļ viena no manām sejas dzimumzīmītēm vēsta par to, ka ''Tev piemīt patstāvīgi apslēpta depresija'' - vai tik šeit nav kāda saistība? :D haha...

bet principā šis rīts iesākās visai trauksmaini (kā jau man - trauksmainas dabas būtnei, hah). pieceļos, saprotu, ka nēēēēēēeēēēē, pusastoņos tomēr jau ārā ir kaaaaarsts, mamma, ar vienu kāju ārā pa ārdurvīm jau, saka, lai ģērbjos plāni, bet es kliedzu ''nē, nē, nē, es vilkšu legingus, nē, man jāvelk legingi!'' un, apbrīnojamā ātrumā stiepdama tos uz sevīm, rādos mammai tāda un saku: ''nu kā izskatās, izskatos pēc muļķes!?'' tad saprotu, ka izskatos gan un nekādi legingi tev, dāmīt, nebūs. tad nu izmisumā saku, ka nē, nekur nebraukšu. pēkšņi atceros par pašlaik vienīgo iespējamo risinājumu kājām skaistām arī bez legingiem - veco, labo (slikto) skuvekli. grēcīgi (priekš manis pavisam noteikti grēcīgi), bet neko darīt. tā nu tā lieta tika izdarīta, turklāt konkrēti minūti pirms iziešanas no mājas pārdomāju savu apģērba izvēli - izvilku no skapja pirms 2 vasarām pirktas, bet ne reizi vilktas baltas bikses līdz celim ar zemo stakli un jutos konkrēti vasarīgi. bet nemāku uzvesties baltās drēbēs. liekas visulaiku, ka iesēdīšos kaut kādos draņķos vai kaut ko iesmērēšu tajās.
apģērbu veikalā ar mani sāka runāt kāda pavecāka kundze, kura šķirstīja drēbes un jautāja man ''vai tā ir maika?'' un teica ''es neko nesaprotu vairs no tām drēbēm, šis man izskatās pēc bērnu kleitas''.

vakar pēkšņi atcerējos, ka kādā dienā maijā ar Emīlu devāmies nodot viņa asinis. diena bija saulaina, bet vējaina. baltās/sarkanās mēbelītes uzgaidīšanas stūrītī, raksts par Latvijas zilo govju izzušanu, garā pastaiga turp un atpakaļ. kas tā bija par dienu?
un kas gan ir šie divi jaukumiņi? mīļais teica, tie esam mēs. tādi mēs arī izskatāmies. mēs esam mīļi. mums patīk glāzes.



šīs ir un būs vēl daudz garas dienas bez Emīla, bet ar darbiem līdz kaklam.. un man vajag SAMOBILIZĒTIES. man jāiestāsta savai galvai, ka man ir ļoti maz laika, lai visu skaisti sataisītu, man vajag daudz stresa, maz miega un tad sanāks darīt šo maģisko mobilizēšanos darāmajam. go go go go girl!! jaāāāāāāāāāāāāaāāāā

klausos Led Zeppelin - Kashmir un tā pavelk uz visādām no zemes paceļošām domām.
par to, ka tagad varētu piespiedu kārtā nesēdēt pie pc nemitīgi šajās tveicīgajās dienās, kas liek zemei kūpēt un cilvēkiem atkailināties, bet gan aizbraukt kaut kur prom uz vella paraušanu, darīt kaut ko, kas vēl nav darīts, redzēt kaut ko, kas vēl nav redzēts vai vismaz darīt jau darītas un redzētas lietas, bet tā ar sirdi un katru ķermeņa šūnu.
kaut vai gulēt kādā svešā mežmalē, starp kāju pirkstiem sūnas un sīki akmentiņi, saule laužas caur priežu skujām, atstājot uz mana ķermeņa un sejas spožus gaismas lāsumus.
peldēt upē, kuras ūdens tik silts kā tikko slaukts piens un neliela migla ceļas augšup no tās, bet mēnesnīcas atspulgs tumšajā ūdenī.
stāvēt ceļmalā ar mugursomu un stopēt uz Kolku vai vienkārši braukt uz vietu, kas ir šofera galamērķis un cerēt, ka tas ir pēc iespējas tālāk.
ak, slepenais plāns ar Sabinčiku (kas laikam gan neīstenosies).
un vēl un vēl un vēl.......

būt ar Emīlu.

domājām šodien, ka varētu apprecēties tikai tādēļ vien, lai piedalītos sievas cilāšanas sacensībās, hah.

kaķis, kurš izskatās pēc vistas, muka no manām mīlošajām rokām ar pelīti vai ko tml. zobos. melns pūkainis.

esmu sākusi vairāk rakstīt privāti, nekā publiski vai vismaz tikai draugiem pieejami. laikam jau pamazām ieslēdzas instinkts nosargāt savu mazo, skaisto pasauli kā tādai zvērojošai lapsu mātei sīciņus, pīkstošus mazuļus un viņu samtainos purniņus. un vienmēr liekas, ka neviens tā īsti nesapratīs manus pīkstienus un nekad neprotu izpīkstēt tā, lai tas izsaka visu un nepārprotami.

vispār galvā mīt doma kaut kur kaut kā rakstīt pilnīgi anonīmi, bet publiski.

kamēr Archicad tēlo lēno divplāksni un reāli tracina mani, jo jāpaspēj vēl līdz lekcijām daudz kas sataisīt, tikmēr es vel paspēju šeit kaut ko ierakstīt un pat nagus nolakot. vai neesmu lieliska?

zaļā jasmīnu tēja liek domāt par laiku, kad man bija 13 gadi un to vasaru, kad divas nedēļas pavadīju pie vecmammas. ar mammu vietējā veikalā nopirkām zaļo jasmīnu tēju, jo bez zaļās jau tolaik nevarēju.
(sapratu tikko, ka mani nagi nolakoti violetā krāsā un manu vecmammu sauc Violeta, kaut kā tā)
mana atkarība no zaļās tējas ilgst jau gandrīz 10 gadus. ievērības cienīgs skaitlis.

aaah renderējies ātrāk! man vēl jāpielabo prezentācija, jāsabāž viņā šīs bildes, kas renderējas tik lēni, jāizdomā jauks tekstiņš un jāuzrasē kāpnes (to diez vai paspēšu). un vēl uz 12 jau jābūt gatavai, lai var iet satikt Emīlu pirms lekcijas starpbrīdī.

sen te nekas nav rakstīts. aha.

esmu tagad vecāku mājiņās, kaķis šorīt uztaisīja rīta surprise, atstiepa mājās nomedītu zvirbuli, tā nu es 7 no rīta atradu virtuvē mammu šokā un kaķi lepnu! tagad viņam ir jauns vārds - Killeris, wīīīī.
atbraucu kopā ar brāli un Inesi. šodien jau secināju, ka man brāļa ir par daudz, bet Inesei teicu - tavs vīrs nav normāls - , kad viņš meklēja ''plaķenes'', lai attaisītu saldējumu.

man tagad pie deguna smaržo ceriņu puduris un top objekta projekts. jeb tūlīt taps.
par citiem niekiem un neniekiem gan jau pastāstīšu citu reizi.
ak, jā, mamma vakar pajautāja par ''zīmētāju''.

pareizi, es taču satiku Gugū! tā ir Gunita :D viņa bija uz nepilnu nedēļu uz LV atbrauksi. jajajā. pikniks Ziedoņdārzā.un man ir jauks maks from England, tiešām jauks.

tajā mirklī, kad sēdēju zīdainajos saules siltuma pavedienos ietīta, pusapģērbta diezgan tradicionālajā vietā dārzā, manī kāds nospieda to slēdzi - ''kikšķ!'' un visa mana būtība, gars un ķermenis saslēdzās ar vasaru, neviena šūna vairs nespēja noticēt, ka ir tikai maija vidus... jo tā es daru tikai vasarās. jo tā es jūtu tikai vasarās. jo tā daba san, būdas durvis iečīkstas un kukaiņi dzied tikai vasarās.
tad es izlasīju interviju ar Astrīdu Beināri un man sagribējās aiziet uz kapiem. negaidīti savādas sajūtas. nekad neej uz kapiem basām kājām.

toties šodien gan pa Mangaļsalas jūras karstajām smiltīm staigāju basa. vēl kāds man čukstēja ausīs. pavisam neticami un ticami reizē.

AKDIES..!! - tā bija mana reakcija tikko, kad izlasīju tekstu kādā blociņā par 9 santīmiem. rokraksts liecina par kādu 10. vai 11.klasi. jo vienkārši - es taču senāk TIK LABI rakstīju... biju neizsakāmi aizmirsusi...
jums pat nav ne jausmas.

aicinājums?

...šādos brīžos kā šis es neko nesaprotu. ko daru, kurp eju, par ko kļūstu.

lasu par hiromantiju, klausos Salem un skatos brāļa kāzu bildes - tāda jocīga sajūta, kas rada kaut kādu pēkšņu, neizskaidrojamu nepatiku pret kāzām.
varbūt vienkārši šis savienojums nav veiksmīgs. lietu, nevis cilvēku.

jāiet visai drīz pabraukāties ar riteni. yeaay.
man šodien patīk viss, izņemot to, ka ēdu konfektes. un nevis divas vai trīs, bet par daudz. jāatradinās no cukura, jo cukurs nav īstais, kurš darīs mani laimīgu, es jūtu (ja jau tagad jūtos emocionāli un fiziski sagrauta).

man kauns, jo tikko kaķi laikam ielaida dzīvoklī kaimiņiene, bet man te ļoooti skaļi skan mūzika.

''es nesaprotu, kā tevī nevar iemīlēties, tas kurš nevar tevī iemīlēties, ir pēdējais lohs!''
un tad es atcerējos kādu, kurš laikam tomēr līdz galam nevarēja un tīksminājos par to, cik labi šis vārds ''pēdējais lohs'' viņam piestāv, hehe.

atceros 8. aprīli, uzvalku un kleitu vakaru jeb retro balli. neesmu to klabē pieminējusi, bet gribās. kad taisījos pie Sandras pirms balles, man tika sūtītas izmisīgas sms ar tādiem tekstiem kā ''ārprāts, man kauns iziet no mājas, es izskatos pēc pēdējā pidara, tiešām šausmīgi!'', bet beigās sagaidīju pavisam skaistu Emīlu uzvalkā un kurpēs.
tas bija vakars, kad Sandra gandrīz piespiedu kārtā piedzērās no lēta vīna tetrapakā un vairākas reizes nespēja atrast izejas durvis no tualetes Kongresu namā, kas bija patiešām ļoooooti smieklīgi.
tā bija nakts, ko pavadījām krišnaītiskajā dzīvoklī uz Juritas matrača un man bija Sandras pidžamma ar govi. (nākamajā rītā Sandra esot gājusi tajā istabā ar pārliecību, ka mēs vēl tur guļam, bet tur stūrī pārsteidzis sēdošs Piekūns, ''kurš drāzis savus kokus''.)
tas bija rīts, kad cēlāmies agri, jo man darbs. kā vienmēr, maz cilvēku, Emīls sēž savā uzvalkā man acu priekšā vairākas stundas, runājamies un tā, un tikai tad, kad saku kiss kiss, viņš izkustas no vietas.

par šodienu (t.i. - jau vakardienu) - es biju dārzā un stādīju sīpolus un gladiolas, sēju bietes, burkānus un.. laikam jau zirņus iesēja mamma. vēl es nesu ūdeni un lēju vadziņās un darīju tādas lietas ;D katrā ziņā viss šis lika atcerēties bērnību.

vai tad nav jauki apciemot Madaru viņas skolā (Humanitāro zinātņu fakultāte)? sēdēt uz bluķa, blakām pienenes un vērot, kā cilvēki svīst. arī japāņu kultūras vēstures lekcija pavisam negaidīti ar Pārslu šajā ne īsti mūsu skolā nebija zemē metama - pusotras stundas laikā redzētā slaidu prezentācija atgādināja ļoti sliktas kvalitātes mazbudžeta filmu vai arī režisors vienkārši bijis smagi piedzēries+ļoti netalantīgs+pohuj. arī uzzinājām, ka tārpi ir konusveida, kā ieminējās ne visai aizraujošā pasniedzēja. tāda lūk bija ceturtdiena. man šajā dienā un fakultātē gadījās satikt pietiekami daudz cilvēkus - bez Madaras un Pārslas (Madara plānoti, Pārsla galīgi nē) vēl WC vispār pilnīgākajā wtf veidā sastapos ar Maiju, kura arī šajā skolā nemācās, pēc tam priecīgi satiku Karīnu, kura neredzēta bija miljons gaismas gadus (tā vismaz šķiet..).
pēc neplānotajām lekcijām svešā fakultātē trijatā (E,E,M) gājām iestiprināties uz netālo Stojku. nebija nemaz tik slikti, alus lēts, sarunas atklātas. šajai dienai piederēja arī patīkamā kombinācija iešanai pa ielu rociņās - Emīls, es, Madara. biju pa vidu, tātad man patīk gan puikas, gan meitenes (ak, šie mazo bērnu murgi).
gaisa temperatūra šajā saulainajā pievakarē kritās, un līdz ar šo faktu multisuliņai palikās auksti, tātad bija jāatņem džemperis atkal Emīlam, kurš vairākas stundas iepriekš manu priekšlikumu iet atpakaļ pēc jakas noraidīja. domāts - darīts. vēlāk jau ietrausos Gvido vējjakā, jo telefona sarunā palūdzu atnest viņam ko siltu.
saules rieta gaismā alus pļavā pie torņa pretī HZF.
pavadīju Emīlu līdz vilcienam, līdz pašai stacijai. viņš neļāva atdot viņam džemperi... soliņš pie sliedēm. aukstums. siltums..frāzes

nākamajā dienā brīnišķīgi šūpoties zem lielā koka ar mežģīņotajiem zariem, saule spīd sejā, piever acis, kājas Emīlam klēpī. un tā stundu vai vairāk no vietas. atklājām arī sauļošanās sezonu netālu no kojām nelielā uzkalniņā, zālītē, murrrrrrrrrrrrrr.
saule tā vien pavēlēja mums ieiet veikalā, iepirkumu groziņā ielikt alu un doties pasēdēt kādā citā pļavā uz kāda cita uzkalniņa (Imantā/Zolitūdē ir sasodīti daudz pļavu un uzkalniņu, starp citu). tur mēs apreibām no diviem aliem un liela daudzuma laimes izjūtas, runājām un beigās ripinājāmies lejā pa kalniņu. man šķiet, Emīls atkal uzbruka man ar savu bārdu.
ak jā, tiku apmācīta arī pudeles atvēršanā ar šķiltavām, bet apmācība nenoritēja īsti veiksmīgi.
no rīta mani gan ļoti nokaitināja šis vīrietis, ka gandrīz sāku raudāt, kaut kādas šausmiņas. nevaru ciest, ja mani steidzina, turklāt sarunāts jau bija vēlāk, un es nopietni izsacītus jokus arī uztveru nopietni. tā ka biju kādu laiku apvainojusies un liku izpirkt vainu.

sestdienā uzzinājām, ka burvīgā doma pabūt šūpolēs un ar šūpolēm iepriekšējā dienā bija neizsakāmi ideāla. jo šūpoles vairs nebijāāāā! toties uzkalniņš vēl turpat, tā ka murr murr murr saule un Emīls. saule karsēja seju pārlieku, ar ko nebiju mierā, tādēļ vīrietis man uzcēla aizsargu no diviem kokiem, kas nebija koki un no vienas jakas, kas bija mana jaka. blakām krūmu/koku aizsegā talkoja Lielās talkas dienas vidējie talcinieki, klausīdamies ko līdzīgu eiropas hītiem, no kuriem ''vaivaivai, kurš te klausās sūdus?'' daudzus Emīls zināja (un es nē!). tas tika izskaidrots ar to, ka ''nu bet man taču gleznošanā piespiedu kārtā jāklausās tās šausmas'' - hehe, kā tad.
pēc ārtelpām iekštelpas.

šodiena bez saules, bet ar Emīlu. tās rezultātā tapa jauna pūce Sabīnei ar vēdera muskuļiem, cigareti zobos un smaidiņu čurājošā krāna vietā, kamēr viņa lekcijās. (bet vispār tā bija tā pati pūce, ko iepriekš Emīls bija uzzīmējis jau no mugurpuses čurājam). kad atbraucu mājās, izlasīju twitterī viņas ierakstu: ''ahahaa, biju pavadījusi palātā pusstundu, kad pamanīju jaunu pūci uz sienas. Vai tik tas nav Emīla mākslas darbs? :D:D''
vēl arī 5:1 manā labā, jo mazais zaķēns pavisam nelāgi nogāzās pie skolas šodien :D tā nu es liku viņam iet uz skolu nomazgāt drēbes, citādāk izskatījās tik ļoti tā, ka negribu iet blakus, hehehēēē. bet nu buč buč Imantas stacijā, kas ir jaukāka par Zolitūdes staciju, un arī es lidoju prom, tikai uz citu pusi - uz centru..

visvairāk man pašlaik būtu vajadzīgs nolikt galvu uz spilvena un aizmigt. vislabāk būtu uzlikt galvu uz Emīla rokas un aizmigt viņa apskāvienos. tas pat nav ierindojams sarakstā ''vēlams'', bet gan ''vajadzīgs''.
ir sācies pavasaris. un tas ir pavisam neticami. daudz kas šajā pavasarī ir pavisam neticami. nesen sāku domāt, kā bija, kad nebija. šķiet, ka bija ļoti citādāk, es vairāk tiecos pēc cilvēku siltuma un biežāk jutos ļoti vientuļa un dziļi melanholiska. tagad melanholiju var uzdzīt lielākoties tikai neizgulēšanās un tādas sīkas lietas.
tās dienas, kad agonijā mēdza iedzīt vientulība, kad tās par daudz, dzīves bezjēdzība un sajūta, ka nekas nemainās, ka mana dzīve izbirst cauri pirkstiem kā pelēcīgas, raupjas smiltis. tagad nogalinošākā lieta, kas manu dvēseli un ķermeni pastāvīgi piemeklē, ir ilgas, ilgošanās, tas, ka izmisīgi pietrūkst. izmisīgi.

[likās nepieciešams tikko tapušo saraksti ar Zvaigznīti pie viņas ieraksta komentāriem pārpublicēt savā d.g.]

tas ''kāds'' neapvainojas par to, ka tu savā cibā viņu piemini kā ''kādu''? jo mans ''kāds'' vienmēr par to apvainojas, viņš vēlas tikt saukts vārdā, un tad man jāsmejas, ka par tādiem niekiem var uzmest lūpu :D
Posted by multisulinj on Apr. 20th, 2011 at 11:04 am


mans "kāds" nezin, ka es viņu šeit pieminu, bet domāju, ka viņam labpatiktos palikt anonīmam.
es gan parasti neslēpju vārdus, bet šoreiz kaut kā gribas, lai viņš paliek tikai man.
(un tas kāds nav E :D)
Posted by zvaigzniit on Apr. 20th, 2011 at 11:10 am


jā, tieši tā, man bieži nemaz negribās pieminēt vārdus, jo tie tajā brīdī nešķiet svarīgi, svarīgas šķiet tikai visas tās sajūtas. vārdi kļūst lieki, jo tāpat ir skaidrs, kurš ir kurš
Posted by [info]multisulinj on Apr. 20th, 2011 at 11:32 am | Link | Parent | Reply