multisulinj

ir pārāk daudz, ko rakstīt, tādēļ šķiet pareizāk nerakstīt neko
es nezināju, ka dzīve var būt pat ļoti brīnišķīga. paldies

man nenāk miegs, un es esmu burve. tikai nepārvēršos par kaķi naktīs, es pati esmu kaķis
nekad jau nepietiek. vajag vēl. arī veselo saprātu
laiks sāk arvien vairāk līdzināties tādam, kad no rītiem varu pamosties un izdomāt - šodien brīvdiena, stopēšu uz Siguldu/Valmieru/Saldu/mājām/jebkur. gribu ko spontānu, vajag tādas lietas

pārrakstījos pierakstu kladē datumā - ierakstīju 22.03.2010., momentāli pārlaboju uz 2011. un padomāju, cik gan neizsakāmi labi, ka nav vairs laiks pirms gada, jo tad bija galīgā dirsā. galīgā dirsā

"Nerakņājies sevī un neesi pārlieku nopietns. Mēs visi esam nepilnīgas cilvēciskas būtnes, kuras dzīvo nepilnīgā pasaulē. Mēs nedzīvojam saskaņā ar kādu bankas norēķinu sistēmu un nemērām savus leņķus un taisnes ar lineālu, vai ne?
Man personiski liekas, ka Midori ir lieliska meitene. Izlasot Tavu vēstuli, es sapratu, kāpēc viņa Tev šķiet pievilcīga. Es arī saprotu, kāpēc Tevi saista Naoko. Tajā nav itin nekā slikta. Šajā plašajā pasaulē tādas lietas notiek vai katru dienu. Tas ir tā, it kā Tu skaistā dienā ar laivu brauktu pa skaistu ezeru un domātu, ka gan ezers, gan debesis ir skaistas. Tāpēc beidz sevi nosodīt un mocīt.Lietas attīstīsies tā, kā tām lemts attīstīties, ja vien Tu ļausi visam iet savu dabisko ceļu. Lai kā Tu necenstos, cilvēki tiek sāpināti tad, kad pienācis laiks, lai viņi tiktu sāpināti. Tā dzīve ir iekārtota. Es saprotu, ka Tu domā, ka es tagad sludinu kā mācītājs, taču Tev pienācis laiks iemācīties dzīvot tieši ar šādu atziņu. Ja nevēlies nonākt trakonamā, Tev jākļūst atvērtākam un jāļaujas dzīves dabiskajam plūdumam. Es esmu tikai bezspēcīga un nepilnvērtīga sieviete, bet pat es priecājos par to, cik dzīve ir skaista. Tici man, tā ir patiesība! Beidz sevi mocīt un kļūsti laimīgs. Strādā pie tā, lai kļūtu laimīgs.''

H.Murakami ''Norwegian Wood''

lasīju vairākas stundas no vietas darbā grāmatu, ko es lasu šajā laikā, ko sauc par 2011. gada agro pavasari. tik laba grāmata, bet varbūt vienkārši biju un esmu izsalkusi pēc labas literatūras. atradu lieliskus fragmentus, ar kuriem papildināšu ierakstu divus ierakstus iepriekš.
tie burti, tie teikumi, tā jēga liek domāt par atsvešinātību un tuvību, dzīves apnikumu, bezjēdzību un reizē JĒGU. liek izjust vīrieša skatījumu uz patiesu mīlestību vai mīlestību kā tādu, emociju varu, domu gaitu, izpratni par dažām lietām. un ne tikai vīrieša. grūti jau paskaidrot
sagribējās uz Japānu, bet laikam jau tas īsti vairs nav iespējams vai tamlīdzīgi (ziņas neskatos un nelasu, esmu taču galīgi stulba un neapgaismota)

lasīšana izraisīja manī arī visai dīvainas vēlmes un domas. piemēram, uzrakstīt vēstuli vecmammai vai uzspēlēt biljardu ar brāli. un vēl dažādas, vārdos nenoformulējamas vēl.
toties telefona saruna ar mammu lika izjust arī kādu man pavisam dīvainu vēlmi - aiziet uz dārzu. vispār gribās pie dabas. šajā laikā, kad tā mostas un pārvēršas. tas ir maģiski tik tik. gadījās šodien iebrist dubļos, un es pat nebiju dusmīga par to. jo tas lika atcerēties par lietām, kas pietrūkst

braucu autobusā, lasīju grāmatu, klausījos mūziku austiņās un reizē skatījos pa logu. viss šķita ietīts kaut kādā saules segā, bet pašķīdušie, slapjie ledus kārtiņas laukumi uz asfalta tās starojumā atgādināja lielus, no saules izlauztus gabalus.
pie Āgenskalna tirgus, šādas īpašas sajūtas pārņemtu, mani iztraucēja kādi laikam jau krievu puiši, dauzīdami pret logu, lai pievērstu manu uzmanību, sūtīja bučiņas vai tamlīdzīgi. es vienkārši sasmējos, tas bija viss, ko varēju darīt, saule mēdz pavisam dažādi iedarboties uz cilvēkiem

atkal atcerējos to, ka bez kosmētikas jūtos kā kusls, nevarīgs, ievainojams dzīvnieks. tā ir tik savāda, atkailināta sajūta. tas ir savādāk. man pašai grūti izprast

vakardiena bija kārtējā diena, kad pie debesīm vairs pēkšņi nav saules, bet man ir pašai sava saule. nekontrolējami smaidi. ''Labi, es vairāk nesmaidīšu!'' bet nevar jau nesmaidīt, tie vārdi nestrādā. strādā tikai sajūtas

vakars iesākās ar to, ka man sabiedriskajā transportā naski vēlējās piekoļīties vīrietis labākajos gados vārdā Igors, bet kāds cits, kurš apmierināts malkoja Apinīti 7%, blenza uz maniem ceļgaliem. nu labi, tās tā kā pupu mizas. atbraucu uz Barona ielas dzīvokli, kur es pati sāku malkot alu, jo man vienkārši gribējās, kamēr Sandra ar Jāni nemalkoja neko. izlasīju arī smieklīgas lietas, ko Jānis slepus no Sandras profila bija man rakstījis, bet es nebiju vēl saņēmusi, jo par ātru izgāju no Skype.
tad nu es pabeidzu savu alu, uzkrāsoju lūpas un devāmies uz LU Mazo aulu. pārsteidza cilvēku mazums un banketa telpā secinājām, ka šī pasākuma apmeklētāju skaitā noteikti ir ieskaitīti arī baloni un linoleja punkti. Jānis vēl pamanījās iesmiet par to, kā citi aplaudēja, kad Jurita atnesa ūdeni (tā dara laikam tikai pie nūģiem)
Jurita dziedāja kā jau kārtīga Jurita un novēlēja Joan Jett dziesmu ''I Love Rock'n'Roll'' man!
paspēju uzdejot trijatā ar Sandru un Jāni, kā arī ar Jāni vienu pašu, kamēr Sandru bija nolaupījis kaut kāds garš, tizls datoriķis. pēc tam arī mani laupīja šis vīrietis, kurš beigās nāca man pakaļ, kad gāju runāties ar Emīlu pa telefonu, un jautāja, vai es jau eju prom. šausmiņas. pēc tam Jānis par to uzjautrinājās, bet Sandra kliedza: ''Siera bulkas!'' (pilnīgi normāli ir mani draugi. vispār viņa to kliedza vienkārši ēdiena sakarā, bet šī frāze šeit kaut kā gribēja iederēties :D). katrā ziņā šķiet, ka veselu mūžību nebiju dejojusi, un tas bija pat ļoti jauki.
vakars viennozīmīgi bija par īsu un gandrīz bez jebkādas alkohola koncentrācijas asinīs un apziņā. stulbie darbi un tamlīdzīgi.
un žēl, ka neatceros savus nakts murdziņus, žēl žēl.
naktī tīrīju zobus ar ''viesu zobu birsti'', bet, paldies dievam, ne vairs ar sejas tīrītāju vai skrubi :D (diezgan pretīgi, neiesaku)
naktī un no rīta Jurita šausminājās, kā mēs varam pārģērbties šajā kopīgajā telpā, kāpēc gan mēs neejam ģērbties uz vannasistabu, kā viņa, kā jau piedienīga sieviete būdama, dara, un kāpēc Jānis vispār netēlo, ka viņš neeksistē. toties Sandra stāstīja par skarbo parfimērijas pasauli, haha.
gan jau daudziem radies jautājums laika gaitā, kādēļ mēs ar Sandru vispār esam draudzenes? arī mums tas šķitis neatbildams līdz šim rītam - mēs abas esam neveiklas un abām patīk izgāzt vienai otras šķidrumus, un tad vainot otru tajā, un beigās kopīgi susināt paklāju ar LU wc sazagtajiem tualetes papīriem (nē, tas nav tādēļ, ka esam nabadzīgi studenti, mājās vienkārši bija beidzies tualetes papīrs un neviens nebija parūpējies par šo problēmu)
pusnaktī man zvanīja un rakstīja sms brālis. viņš nekad tā nedara. nu nekad. bet tajā laikā es runāju ar Emīlu, tādēļ pēc tam pati piezvanīju brālim. viņš šķita tāds jocīgs un teica, ka piezvanīs man rīt (varbūt man tā tikai šķita). es sacīju Sandrai, ka brālis izklausījās dīvains, bet gan jau viss viņam kārtībā, viņš taču ir precējies (baigā loģika). Jurita saklausīja tikai daļu un šausminājās: ''Precējies, nopietni, viņš ir precējies??'' es tā vēsi: ''Nu ja, ka precējies, sen jau.'' Jurita: ''Ārprāts..!'' beigās izrādījās, ka viņa bija domājusi, ka Emīls, nevis brālis ir precējies :D
esmu ļoti priecīga, ka šodien beidzot satikšu Emīlu. piecas dienas nesatikšana jau ir veseli simts vientulības gadi. traki galīgi

šeit rakstīšu fragmentus, citātus no šīs grāmatas. sagribējās tā. priekš sevis

* "Viņa nebija tāds bērns, kurš spēj izturēt kārtīgu mācību kursu. Šādi cilvēki ir bieži sastopami. Dievs viņiem piešķīris apbrīnojamu talantu, taču viņi nav spējīgi sistematizēt savas zināšanas un prasmes. Viņi saskalda savu talantu sīkos gabaliņos un šķembās. Esmu sastapusi daudzus šādus cilvēkus. Sākumā šķiet, ka viņi ir apbrīnojami. Viņi spēj pēc vienreiz redzētām notīm atskaņot ārkārtīgi sarežģītu skaņdarbu un no spēlē to lieliski no viena gala līdz otram. Klausītājs jūtas pārsteigts un sajūsmināts. Viņš domā, ka viņš pats nemūžam to nevarētu. Bet tas arī ir viss, ko viņi ir sasnieguši. Nekur tālāk viņi netiek. Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem nav ieaudzināta disciplīna. Viņi ir samaitāti. Viņiem piemīt pietiekami daudzi talanta, lai bez jebkādas piepūles labi atskaņotu visu, kas vajadzīgs, un jau no mazām dienām visi viņus slavē, tādēļ smags darbs viņiem šķiet pēdējā muļķība. Viņi izvēlas kādu skaņdarbu, kura apgūšanai parastam bērnam būtu vajadzīgas trīs nedēļas, un pagūst to divreiz īsākā laikā. Sklotajs nospriež, ka viss ir kārtībā, un ķeras pie nākamā skaņdarba. Arī to viņi apgūst divreiz ātrāk un ķeras pie nākamā. Viņi nezina, ko nozīmē sistemātiska trenēšanās skolotāja vadībā, un tādējādi zaudē kādu rakstura veidošanas procesam būtisku elementu. Tā ir traģēdija."

*"Tas ir attieksmes jautājums. Ja cilvēkam ir vēlēšanās izjust nepatiku, tad iemeslu tai var atrast, cik uziet: iekšējās kārtības noteikumi, mūlāpi, kuri uzskata sevi par baigi asajiem zēniem, istabas biedri, kuri pusseptiņos no rīta izpilda mākslas vingrojumu kompleksu. Taču tad, kad tu saproti, ka tas pats notiek arī visur citur, lai kur tu arī atrastos, tā lieta kļūst vienkāršāka."

*"Uz lietus fona visas krāsas izskatījās īpaši spilgtas. Zeme bija koši melna, priežu zari - spilgti zaļi, bet dzeltenajos lietusmēteļos tērptie cilvēki atgādināja kādus īpašus garus, kuriem tikai lietainos rītos atļauts klejot pa zemes virsu. Viņi klusēdami slīdēja pa zemes virsmu, nesdami rokās darbarīkus, grozus un maisus."

*"

vakar pie debesīm nebija saules, bet man bija cita saule. pat spilgtāka un sildošāka nekā īstā. gaismas un siltuma viļņi pār mani un manī

satieku Maiju šodien fakultātē, un viņa man pavisam priecīgi:''AAaaah, šitā meitene, kad mēs kaut kur iesim??'' un tad uztaisa savu īpašo Maijas smaidiņu un jautā savu ierasto jautājumu par ierasto jautājumu (visai loģiski, heh): ''Un... kā tad tev iet??'' atbildu, ka ļoti labi. viņa: ''Un tas ir arī viss???'' es smaidu un saku, ka jāiet uz lekciju, Sandra ķiķina fonā :D
jā, un protams, neviena Maijas saruna neiztiek bez vārda ''vīrietis'' vai ''vīrieši'', viņa ir tik paredzama, bet tad jau tā nebūtu Maija. šoreiz bija apmēram tā: ''sestdien biju Alā, pirmo reizi, un es tur tagad piekāpšu biežāk, jo tur ir tāāāāādi vīrieši!''

šodien pie objektu projektēšanas vīrieša bija pavisam garlaicīgi, tādēļ mēs ar Sandru našķojāmies, un es lasīju savu kukurūzas miltu makaronu lietošanas pamācību

vakar pavisam smieklīgi bija, kā Sandra sarakstījās ar savu Jāni, kurš vēlējās, lai viņu pierunā nākt uz balli piektdien, vīrieši mēdz būt visai dīvaini

es noteikti piektdien kaut kur došos tā pavisam ļoti diezgan. tikai nespēju aptvert, kur un kā un kas man jāsatiek un kur/kas/kā vispār. jā, spēju domāt pavisam skaidri. laikam to izraisa šī brīnumainā un maģiskā situācija, ka beidzot, BEIDZOT man sestdienā nav jāstrādā un tātad tikpat kā visa nedēļas nogale ir brīva. es gribu satikt visus, kurus gribētu satikt, un būt kaut nedaudz mazliet visiem, visiem

es gribēju dikti kaut ko šeit rakstīt. kad braucu mājās pirms vairāk kā divām stundām, vārdi paši nāca un plūda manī. tagad tie ir aiztecējuši prom, ietecējuši atpakaļ manos pazemes ūdeņos un atkal neizdibināmi

nesen atcerējos sarunu ar (*), ka esam tādas, kas ''pašas pārāk piš sev smadzenes''. oo jā. labas meitenes. bet sajūtas un domas, kas uzmācas un nomācas pāri kā neizkliedējama, bieza tumsa aukstā ziemas naktī, vecu egļu mežā ar jauktām pēdām - tās nevar kontrolēt. tās nāk un iet, kā vien iegribās. pēdējā laikā gan ir vairāk, kas liek pasmaidīt. zinu, ka esmu ''dīvaina'', bet nemāku izskaidrot savu pagātni. kāpēc man ir bijis tā un ir šitā, kāpēc kaut kas ir noticis, kaut kas noticis pārāk vēlu, kāpēc kaut kas vispār nav noticis. nesen par to visu aizdomājos un sapratu, ka nedaudz jau to var izskaidrot. tikai ar vienu noteikumu - to varu mēģināt izskaidrot tikai un vienīgi es. neviens neviens cits šajā pasaulē. un iemesli ir. bāli, izplūdušām kontūrām un sajauktiem burtiem, bet dažkārt tie nofokusējas pārāk asi, tā ka iegriež acīs


***
vakar šeit rakstīju kaut ko par ''vecām sejām, kas jāsatiek'' un ''apburtajiem apļiem''. tad nu vakar (piektdiena, piektdiena) īsi pirms pusnakts zvanīja kāda šāda seja, bet bez 15 min. 2 naktī zvanīja kāda vēl senāka seja ar jautājumu ''ko dari?''. bija prieks, lai gan uz darbu un tā, bet pofig, mani nosauca par pelīti un mīļi parunājās, un aicināja uz Tukumu, psc (tajā vietā atgriezties kaut kā nevelk bišķīt vēl, nono)

rīt atkal uz darbu. strādāšana sestdienās jau ir līdz kaklam, jo nekad nesanāk interesantas piektdienas.
nākamnedēļ gan ceru beidzot pieslēgties PIEKTDIENAI ^___^
vispār jau jāsatiek visādas sen nesatiktas sejas it kā. bet liekas kaut kā atkal - ja viņi par mani neinteresējas, tad kāpēc man par viņiem jāinteresējas. tikai jāņem vērā, ka viņi noteikti domā tāpat par mani. apburtais aplis kā allaž. kādam jau vienmēr tas jāpārlauž

pa dienu ievācās jaunā istabas biedre un pārsteidza ar ''es vispār rīt iešu uz Alu, tur Skyforger akustiski spēlēs''. jā, meitene, neskati cilvēkus pēc cepures, hehe. nu tāda, normāla it kā, jā, bet man jau patīkas dzīvot vienai vislabāk. privātā zona, teritorija, sava pasaule - zin kā...
3 gadu laikā jau 5.istabas biedrene. vai tas ir normāli?

šodien man jaukie mirkļi bija par maz. to sekmēja maldīgais priekšstats, ka jāsteidzas uz centru, lai pagarinātu e-talonu, bet man pateica, ka tas ir derīgs līdz pat oktobrim. kas pie velna? zvanīju pirms tam vēl Madarai un viņai bija jāpagarina, lai gan rudenī toreiz pagarinājām reizē, izstāvot stundu vai vairāk rindā

man nepatīk tas, ka nevaru atcerēties savus sapņus. tad man viss liktos daudz ļotāk interesantāk

baigi gribās vasaru. bet līdz tai vēl tik nomācoši daudz kas jāizdara, ka neredz ne malu, ne galu.

vakar piezvanīju mammai un saruna beigās nonāca līdz tam, ka sākām domāt jau par to, kā būs vasarā, kur es dzīvošu un ko darīšu, kā arī iesniedzās nākamajā mācību gadā.

jābrauc uz darbu, pēc darba pie Sandras, taisīsim nejauko prezentāciju wtf-kādēļ-man-māca-ko-tādu uzņēmējdarbībā.

šodien jocīgs garastāvoklis. ne īsti labs, bet ļoti slikts arī nē. varbūt daļēji vainīga neizgulēšanās. iesnas, nevar paelpot, saraustīts miegs, murgojumi, ko atkal neatceros.

es esmu vienpate, kurai patīk sabiedrība. bet tā kā esmu vienpate, tad sabiedrība patīk mazās devās. tad, kad izeju no mājas un satieku cilvēkus. bez cilvēkiem jau arī nevarētu, nekādīgi, es domāju - bez draugiem, domubiedriem, cilvēkiem, kurus mīlēt.

es tikko ļoti sadusmojos par to, ka pie manis dzīvos kaut kāda faking meitene, kura mācās psiholoģiju un kura man jau tagad nepatīk, un ar kuru, varu derēt, man nav pilnīgi nekā kopīga. darīšu visu un klausīšos visu, ko vienmēr. un cik saprotu, viņa šeit būs bieži, aaaaaaaah. jāpiezvana mammai.

tikko biju uz lekciju un sapratu, ka ir pēdējais laiks sākt mācīties. es nedomāju mācīties, bet gan MĀCĪTIES.

kā jau zināms, Santa aizgāja dzīvot uz Baltezeru kopā ar savu vīrieti. protams, tās jau nebūtu kojas, ja pie manis atkal negribētu ievākties kāda sveša, negribēta seja. protams, grib, un es tur neko nevaru padarīt. bļe. dažkārt žēl, ka neizskatos atbaidoši vai biedējoši, piemēram ar skūtu galvu un dīvainu meikapu, nu pēc tādas, ar kuru neviena vidusmēra psiholoģīte negribētu ''draudzēties''. sāku ilgoties pēc dzīvokļa arvien vairāk, vairāk un vairāāāāāāk...

vakar Madara atsūta sms: ''Mēs ejam uz mieru''
es: ''wtf, kas ir miers??''
uzzināju. Lindas S. dzīvoklis. naisīgi. tāds baigi oldschool, bet patīk gaisotne.
daudz alus, Elviss pie sienas, lētākā desa, dzīvokļa biedri un kūka, Madaras unikālie sapņi, un Adele visu nakti (''man tā vecene jau riebjas'', bet paši vainīgi, ka pamostas 5 no rīta, bet Linda ar Didzi vēl guļ līdz 8). tā lūk tika nosvinēta Sieviešu diena, re kā, hehe, stulbie alkoholiķi.

man ir bail kļūt atkarīgai no kāda. es domāju - emocionāli, garīgi. tas ir tik ļoti biedējoši, ka nevar pasacīt. liela, tumša, nebeidzama dzelme, kas ierauj. vienmēr esmu bijusi pati par sevi, viena - kā tāds bezpajumtes kaķis.
bet laikam jau nekas cits neatliek kā aizvērt acis un pa laipu ielēkt, pārvarot visu smacējošo, kas dur tur iekšā un nelaiž vaļā.
vispār man nav izvēles. jo jūtu, ka kaut kāds spēks grūž mani iekšā, un es jau krītu. un es baidos. krītot. gribu noslaktēt šīs mānīgi pasargājošās bailes. tās mani vairs nevar pasargāt un ir kļuvušas pilnīgi bezjēdzīgas.

esmu atšuvusi pēdējās dienās divus vīriešus ar vārdiem, ar kādiem nekad nevienu neesmu atšuvusi. jūtos tik ļoti savādi. tā kā tas, ko teiktu, neatbilstu patiesībai, ka tās būtu tikai manas iedomas vai meli, jo kaut kā taču jāatšuj. eh, dzīve ir smieklīga, bet es esmu priecīga.

vakardiena bija vienkārši forša. uzzināju, ka es patīku cilvēkiem, lai gan pati neko nejautāju. un vēl pāris labas lietas.

[23:27:07] klāvs eņģīte: Tu esi bez maz vai pasaules glābēja :D
[23:27:19] multisuliņ: jā, es esmu glābēja :D
[23:27:24] multisuliņ: jūtos psc, cik labi :D
[23:27:40] klāvs eņģīte: vismaz beidzot Tev ir pavisam priecīgi
[23:27:48] multisuliņ: jā un Emīlam arī
[23:27:52] multisuliņ: un viņa draugiem arī
[23:28:01] multisuliņ: ap mani viss kļūst priecīgi :D
[23:28:14] klāvs eņģīte: malacis! pavasaris attaisno savu slavu, mazā
[23:28:16] multisuliņ: esmu tā kā kkāda mīlestības un prieka nesēja, kkāda dieviete :D
[23:28:20] multisuliņ: oo jaaa
[23:28:32] klāvs eņģīte: man galīgi prieks par Tevi :D
[23:29:12] multisuliņ: es jūtos tik wtf :D
[23:29:15] multisuliņ: ar šito visu
[23:29:19] multisuliņ: apjukusi, bet priecīga

ak, jā, uzzināju arī to, kur atrodas tāda vieta kā DJ bārs, tur ir diezgan jauki.
iepazinos ar vēl kādu, kam riebjas zaļā tēja, bet nekas neapstādinās manu mīlestības spēku pret to, hehe.
atpakaļ braucu ar vilcienu, jo Emīls gribēja, lai es tā daru, un es jau nevaru pretoties, esmu tikai meitene. vilcienā vagonā, kur mēs apsēdāmies, pēc brīža labā attālumā, bet nepietiekamā, lai viss nebūtu dzirdams, apsēdās kkāda blonda čangaliete un runāja ar telefona skaļruni - psc, cik smieklīga tā saruna bija, vienkārši ārprātīgi. tā, ka mēs vispār vairs nevarējām pabučoties, tādēļ bija jāmaina vagoni.

dzīve ir tik ļoti maģiski (tas rīmējas ar ''traģiski'') dīvaina. kad tev nav neviena, tad tu esi viena un nevienam nevajadzīga. kad tev kāds ir, tu pēkšņi kļūsti vajadzīga visiem.
nekad neesmu domājusi par to, kā atšūt vīriešus. parasti to es daru kaut kādā citā līmenī, sajūtu un uzvedības līmenī, bet tā tieši, konkrēti, tieši sejā - kā tas jādara?

vakar biju mūsu grupas ballītē PSRS stilā. man bija barankas ap kaklu un spēlējām visādas jocīgas spēles. taisīju Agnesei matus, jo viņai patika Sandras bizes uz galvas. pietrūka šnabis. gāju smēķēt ar Sandru un Jāni.

šorīt, kad vārtījos vēl uz matrača dzīvoklī Barona ielā, jauks pārsteigums bija Ilonas zvans. viņa gribēja mani pie sevis. galu galā balle, jo viņai šodien dzimšanas diena, ko biju piemirsusi. Dzintars būtu pa ceļam no Cēsīm mani savācis savā bītlijā. bet rīt uz darbu un vispār šovakar cita tikšanās.

sestdiena bija viena no tām sestdienām, kad darbā pavadu 10 h diezgan lielā bezdarbībā. un kad vairāk par visu tas, ko vēlos, ir būt gultā ununun gulēt! bet lai slavēts telefons, jo tas ļāva rakstīties man ar maniem mazajiem - Emīlu un Madaru (un arī runāties ar Emīlu). paralēli viņi abi savstarpēji sarakstījās Skype par filmām un kaut ko tādu. jā, mūsu attiecības ir uz pareizā attīstības ceļa :D

bet svētdiena (vakardiena) bija viena brīnišķīga brīnišķīga brīnišķīga diena. mmmmmmmmmmmmmmm. bur-bur-burvīgi. iztikām šoreiz bez Madaras, lai gan kādu laiku dominēja doma aizbraukt pie viņas ciemos, heh. tas it kā būtu dīvains randiņa pielikums, bet it kā jau viss normāli :D nākamreiz.
saule, piesnidzis ledus kanālā, pensionāri, parks, saule, saule, saule un vēl vēl vēl.

šodien man tik ļoti gribējās pieskārienus, ka es liku mammai man bužināt matus un masēt muguru, beigās viss aizgāja tik tālu, ka viņa gribēja man uztaisīt copi un tad man pietika

tagad man ar Madaru un Emīlu ir čats trijatā, kas ir ļoti burvelīgi. tad atnāca mamma un lika man tur viņai lietas paskatīties, un tikmēr abi izklaidējās skatoties un runājot par porno

[19:28:58] klāvs eņģīte: a tas čats trijatā mazliet izklausās pēc sekss trijatā :D
[19:30:02] multisuliņ: es zināju, ka tu tā teiksi, jo es arī to iedomajos, ka tā izklausās :D
[19:31:16] klāvs eņģīte: jā, a nahuj nē? es esmu draudzīga :D
[19:31:59] multisuliņ: jā, īstenībā kaut vai ļauj ieraudzīt mums tevi kailu, hobijs taču :D
[19:32:20] multisuliņ: tu mums varētu būt kā (*) Patas un Dāvja attiecībās :D
[19:32:55] multisuliņ: tik smieklīga doma :D
[19:33:41] klāvs eņģīte: hahaha
[19:33:42] klāvs eņģīte: labs
[19:33:42] klāvs eņģīte: :D:D:D
[19:33:47] klāvs eņģīte: ekvivalenti :D
[19:34:08] multisuliņ: pavisam normāli :D
[19:34:15] klāvs eņģīte: jā :D
[19:34:17] klāvs eņģīte: vai tad nav?
[19:34:22] multisuliņ: ir, ka es saku :D

ir tik jauki atrasties mājās. sēžu pie rakstāmgalda un caur lielo logu un lodžijas logiem redzu āru, kur ir tik burvelīga saules gaisma, bāli zilas debesis un maigi apgaismoti koki, daudz smalku zaru. ir rīts, un esmu pamodusies jau kopš astoņiem, paspēju jau palasīt grāmatu, padejot un pabrokastot. tagad ļoti skaļi klausos mūziku un šķirstu vēstures grāmatu, ko atradu uz galda. bet kaķis saspicētām ausīm sēž un blenž uz manis, izskatoties pēc maza, mīļa sātaniņa.
visdrīzāk, šodien nekur neiziešu.

vakar apsveicu manu Karīnu dzimšanas dienā, piezvanīju un norunājām stundu. iedevu vēl kaķim iemurrāt klausulē, un viņa teica, ka izklausās pēc traktora.

ir vienkārši tik smieklīgi. Vilcēnam laikam ir kaut kāds radars, ar kā palīdzību viņš saož ''oooo, Edīte nav Rīgā, tad jau jāuzzvana viņai un jāsauc balllēties!''. tas jau sāk kļūt traģikomiski, jo vienmēr, VIENMĒR tas notiek, kad atrodos šeit, un katru reizi noteikti izklausās tā, ka vēlētos atkratīties no viņa, Rutas u.c. kompānijas un vienīgais iemesls būtu atrašanās ne Rīgā. un šoreiz tā pat bija trešdiena, kad biju pārliecināta, ka liks taču visi mani nedēļas vidū mierā, bet kas tev deva!

tas ir tas, kas skan manā galvā visu laiku. jo skanēja Cēsīs dikti

vispār visa šī nedēļas nogale šķiet kā kaut kāda cita maģiska realitāte. šo pēcpusdien, izkāpjot no vilciena atkal Rīgā, likās, ka es izkāpju no kosmosa kuģa.

betbetbet bija tiiiiiik jauki ^___^
esmu priecīga par visām sejām, ko tur sastapu, par visām visām meitenēm, bļe, man ir tāds prieks :D
Cēsīs es forši slidinājos pie rociņas pa ledu jeb ceļu, kāpu pa kāpnēm, kas ir sniegs, nevis kāpnes, kā arī izģērbos -10 grādos ārā pie koka :D

kad ieradāmies piektdienā, kas bija jau sestdiena, jo pusnakts, visiem acis jau bija astronautu stadijā, tādas pavisam skaistas. Pata bija visskaidrākā, bet tomēr arī tas nelīdzēja manis sazvanīšanā. un Patrīcijas dzīvoklis izskatās tik ļoti citādāk ar mēbelēm (ar trakas tantes mēbelēm). jā, un man jau patīkas, ka ielūguma vēstulē ir rakstīts ''sveikas, meitenes! (..)'', bet beigās izrādās, ka ballītē puišu sanāk pat vairāk - tā notiek, ja meitenes ir foršas, kuras atvelk līdzi visādus vīriešus (vislielākie nopelni, protams, Madarai yoyo)
mēs salauzām krēslu, yeah.

šis rīts bija tik smieklīgs ar ''Madara Ārīte in da haus'', viņas kursabiedra ilgo telefonsarunu ar nevainīgo puisi (es atvainojos, aizmirsu viņa vārdu vnk :D) un vēl kaut ko.
kad Patrīcija stāvēja, puskaila, ietinusies dvielītī ar armijas Cuba rokās un dziedot līdzi kaut kādai dziesmai (skats no malas bija burvelīgs), es tā pajautāju Emīlam - man ir normālas draudzenes, vai ne?
atpakaļ braukšana bija skaista, jo saule fantastiski spīdinājās vilcienā, bija priecīgi par to.
biju domājusi, ka man šovakar vēl būs jāzīmē suns, bet istabas biedre tomēr būs tikai rītdien (jūtos baigi krutā čikse, jo izrādās, ka ne visi var uzzīmēt suni, pat ja mācījušies zīmēt)