multisulinj

uzminiet gan, kura tik jauki šovakar atkratījās no darba? šarms glābj visu, pat brīvdienas. neviens jau tā īsti nevēlas apbēdināt nabaga burvīgo meiteni, par kuru parasti stulbā priekšnieka vietniece neliekas ne zinis un kuras vakara un sestdienas plānus nevēlas jaukt tik sasodīti pēkšņi ne priekšnieks, ne kolēģe. toties apsolījos pirmdien un otrdien būt pavisam pavisam burvīga
tagad tikai jāpārskata, vai atkal kas nav aizmirsts un jāuzvelk vēl kāda lieka drēbju kārta, lai pusnaktī Cēsīs meklējot Patas dzīvokļa māju ar krāsainajām durvīm, es netiktu izbarota salam

man šodien galvā skan ''vāverīte spēlē mākoņtauri blablabla bungas rībināj, zirneklītis izskrien tīklam cauri lalalalāā'' - jā tas ir tikai normāli, tā ir kaut kāda dziesma, ko dziedāju 1. vai 2. klasē skolas popgrupā, un par ko biju aizmirsusi uz kādiem 12 gadiem. bet zemapziņa vēlējās man šo dziesmu atrādīt tieši šodien. laikam vainīgas sarunas par vāverītēm iepriekšējā vakarā :D

ak, jā, biju jau piemirsusi, ka piektdien, kad putināja sniegs sejā un es, runājot ar mammu pa telefonu, gāju uz darbu, nejauši satiku Lindu S. uz Barona ielas (vienmēr satieku viņu uz Barona ielas). viņai ir jauka, jauna matu krāsa. varbūt man arī tādu vajag? ja mēs abas tagad mācītos 1. vai 2. klasē, Linda varētu histēriskā maza bērna balsī ieķērkties: ''Tu nošpikoooojiiiii!!!'' (bet neviens vēl nav teicis, ka man arī tāda tiešām būs)

šorīt/šodien, kad man tiešām nebija īsti laika kaut ko vēl čakarēties ilgi, man ienāca prātā spoža doma izmēģināt Sandras Max Factor tonālā paraudziņu, ko viņa sestdien gādīgi un negaidot atstiepa uz manu darbu. šis bija kā viņa sacīja ''otrais gaišākais tonis''. jā, ar ''otru gaišāko toni'' es izskatījos pēc solāriju upures. pašai uznāca tādi smiekli. mana āda tomēr ir nenormāli gaiša, es nesaprotu, kur es tāda pagadījusies
šis atgādināja to, kā reiz aizgāju uz skolu ar Sandras tonālo krēmu, kas drīzāk ir ''otrais tumšākais'' tonis. es uzdrošinājos parādīties sabiedrībā tāda, un lielākai ticamībai man vajadzēja noklāt arī kaklu. mēs ar Sandru rēcām nenormāli, man šķiet, tikai kursabiedri nesaprata, bet arī neko nejautāja. toties pēc šī kosmētiskā piedzīvojuma es atklāju, ka man dabīgi ir tik ļoti gaiši rozā lūpas, kas uz gaišas ādas nav īsti pamanāms, un manas acis izskatījās uz oranžā fona vēl zilākas
(jā, šis bija kaut kas no ''cacu stāstiem'', haha)

es paredzu šo vakaru nedaudz dīvainu, bet interesantu. un man gribās satikt meitenes (par džekiem neesmu tik ļoti pārliecināta :D), tik sen neredzētas, ak, murr murr. Patas un (*) mīļās balstiņas. vienīgā problēma ir tā, ka pēc šodienas skriešanām pa centru man negribās vairs iziet no mājas, bet es ļoti ļoti centīšos.

dažkārt kļūst tik ļoti vienalga
ka pilnīgi tādēļ mirkļa iespaidā varētu sadarīt visādas muļķības
lai gan vispār pilnīgi nav skaidrs, kā ir pareizi darīt, dzīvot, kā vajag
kaut kādas zīmes arī nebeidz mani vajāt. vai es varbūt tikai uztveru to kā zīmes - man viss jūk, viss ir sajucis, pati esmu vēl šajā sajukumā sajukusi. jau mēnešiem ilgi (vispār jau šķiet, ka tā ir gadiem)
laikam gribās, lai vienkārši ienāk pa durvīm kāds, kurš nokārto manu dzīvi. un tad es tiktu iemesta mierā un laimes sajūtā kā silta vasaras lietus pielijušā pļavā, kur katra atmosfēras daļiņa būtu piesūkusies ar mieru, un es būtu nebeidzami laimīga. kaut uz brīdi. nebeidzami laimīga uz brīdi (nebeidzamu brīdi)

(un šķiet, ka neesmu vienīgā, kurai kļūst tik ļoti vienalga
arī tādēļ vien par spīti varētu sadarīt muļķībasmuļķībasmuļķības)

ir pienācis šis brīnišķais rīts, kurā esmu.. dusmīga!
bwaaaaaaah gribu prom, kojas man ir līdz kaklam
uz dušām uzraksts ''SLĒGTS.AVĀRIJA'', arī puišu dušām
diena iesākusies pretīgi, un man pat vienalga, ka ārā ir saule un vēja vairs nav, un viss ir tik fantastiski-lieliski
tā vien gribās pateikt Sandrai un Juritai, ka eju meklēt dzīvokli kopā ar viņām


runājot par vakardienu - es uzlaikoju ''kāzu kleitu'' tā diezgan negaidīti (ai, bija par lielu :D) un laikam jau var teikt, ka notika pirmā literārā pulciņa sanāksme, kurā netika panākta vienošanās par lasāmo literatūru, toties tika ievērota obligātā alus daļa. (piedod, (*), tas bija spontāni). vispār jau tika vnk atpūtināta sirds un dvēsele pēc Madaras mokošā pirkuma, jo viņa ir meitene, kurai riebjas iepirkties, bet ko darīt, ja kaut kas mugurā jāvelk (vispār jau nebija tik traki!)
vispār tikko sapratu, ka vajadzēja vispirms draudzēties ar alu un tad iet pirkt kaut ko, kā tas bija pagājušogad - viss notika salīdzinoši ātrāk un vienkāršāk (pieminam Madaras BIK BOK legingus :D)

ak, jā, vakar tika izplānots arī viens fantastisks interjers manam un Madaras dzīvoklim, ja nu gadījumā mēs dzīvotu kopā. šis interjers vairāk pagadījās ne manā stilā :D
jā, un pēc tam man vajadzēja mājās palīdzēt caur Skype uzrakstīt eseju angļu valodā, bet Madara varonīgi to paveica viena, cik sapratu, vēl ar Malvīnes iejaukšanos, es jūtos lepna par viņu

cik jauki, mans ciems atkal bija Degpunktā :D es dzīvoju fantastiskā vietā, vai ziniet :D un tieši tagad arī šeit atrodos, un mammas jautājums ''neredzēji, šodien atkal tas lielais suns nevazājās?'' man bija vnk ''kas jums visiem kaiš ar tiem suņiem??''

tikko stāstīju Karīnai par to, kā man gāja Sid Vicious Day piektdien/rītā pēc tam, tad nu nedaudz par to:
''es pavisam noteikti ieturu tradīcijas, jā. mani neapturēja pat tas, ka nākamajā dienā uz darbu bija jābūt. es izvilku no Sandras dzīvokļa atslēgas (vsp viņa pati piedāvāja) un nekaunējos plkst. pusčetros rītā ierasties krišņu dzīvoklī diezgan manāmā alkohola reibumā. protams, un man nav žēl pat tas, ka tādēļ uz darbu ierados novēloti, turklāt šoreiz tā bija reize, kad nebija vēlams kavēt, man zvanīja pat un prasīja, kur tad esmu. un man nav žēl pat tas, ka šī pasākuma dēļ man bija diezgan vienalga, cik skaista vai neskaista es darbā esmu, ka man mugurā ir liels Juritas džemperis un izspūruši mati, un ka tieši šajā sestdienā manā darbā vajadzēja iegriezties tam vienam puisim, un man tiešām liekas, ka šis bija izšķirošais punkts mūsu nemaz nesākušajās attiecībās :D:D dzīve ir tik smieklīga.''
Karīnas atbilde uz šo bija: ''hehehe :D:D:D nu jā, bet ja viņam tu nepatīc tādā izskatā, tad nafig viņu :D man gan tu patiki, piemēram, zaļumballē omīšdžemperī.''


ir tāda lieta, ka KATRU REIZI, kad es atrodos šeit, šajā citā realitātē, kas nepavisam nav saistīta ar Rīgu (lai gan nesasniedz pat nemaz 100 km attālumu), KATRU REIZI man kāds vai nu zvana vai raksta par ballīti, piemēram, ''ballīte!'', ''čau, ko dari šovakar?'', ''ballējamies'' vai ''nāc ciemos!''. vakar pāris cilvēki tā, šodien viens, nemaz negribu zināt, kas būs tālāk, varbūt jāizolējas no interneta un jāizslēdz telefons, lai atkal neliktos, ka ar manu karmu kaut kas nav kārtībā vai vienkārši Dievs mani nemīl :D

kāds vakar aizmiga no manas balss, tā ir vēl kāda smieklīga, bet ļoti mīļa lieta..^^

biju ārā, mani gandrīz aizpūta pie vilkiem tumsā un slapjajā sniegā

šorīt bija tā, ka pamodos no nenormālām urbja skaņām, bet turpināju gulēt. katrā ziņā bija brīdis, kad nespēju vairs to visu izturēt. izrādījās, mūsu mājās ir elektriķis, un abi ar tēti kaut ko tur maina vai tml. pēc padarītā viņi abi sēdēja pie šnabja glāzītes (elektriķa kungs ir var teikt kaimiņš) un norisinājās šāda saruna:
Elektriķis: ''Pasaki man, pasaki, nu kāaāpēēēc Zeme griežas?''
Tētis: ''Griežas, jo jāgriežas.''
Elektriķis: ''Tas Visums mūs visus paņems atpakaļ - ar šnabi vai bez.''

glāzītes cilāšana nenorisinājās ilgi, tas bija tikai tāds simbolisks pasākums, bet saruna lika man pasmīnēt. ar šnabi vai bez

sēdēt autobusa pašā priekšā tā, lai var redzēt visas pilsētas gaismas un asfalta mirdzumu, sēdēt tur tieši vēlos vakaros, kad sanāk braukt uz māju pusi. ar to ir tāpat kā ar iemīlēšanos - katru reizi gribās sēdēt tikai tur un nekur citur.

šodiena bija jauka diena. tas laikam ir arī viss, ko vēlējos pasacīt. ak, jā, vēl arī tas, ka aiziet no Imantas līdz centram kājām var pārsteidzoši īsā laikā, Pulvertorņa muzejā ir biedējošas tantītes, kuras seko, Nabaklabā būt un dzert pa dienu ir pagalam dīvaini, un Vecrīgā var dabūt mandeļu latte par velti

jā, un mans emocionālais stāvoklis laikam ir nostabilizējies, lai gan stabilizācijai īsti nav nekāda iemesla. redzēs, uz cik ilgu laiku

es parasti neiefanoju par dziesmu tekstiem (jo reti kuri ir labi, izņemot Hospitāļu Ielu, protams)
bet šonakt mani kaut kā aizķēra šie. kaut kas tur ļoti tā ir

Florence And The Machine - Falling

I've fallen out of favour
And I've fallen from grace
Fallen out of trees
And I've fallen on my face
Fallen out of taxis
Out of windows too
Fell in your opinion
When I fell in love with you

Sometimes I wish for falling
Wish for the release
Wish for falling through the air
To give me some relief
Because falling's not the problem
When I'm falling I'm in peace
It's only when I hit the ground
It causes all the grief

mana dzīve ir viens vienīgs murgs.......
sakāpušas asaras acīs, bet labi, eju aizmirsties. lai gan nevarēšu, satikšu cilvēkus, kuri jautās

kas ir vajadzīgs, lai vakars izdotos?
divas literāri noskaņotas meitenes, kas izdomā ar visai literāriem segvārdiem un tēliem ieiet kkādā stulbā čatā :D
vakaram vajadzīgā noskaņa garantēta
Aspazija un ZentaMaurina :D
vēl derētu alkohols

failfailfdgdshhhhhhhhhhhhdsdfcnj\daedfn etuj
manā ģenētiskajā informācijā laikam ir kaut kāds milzīgs robs

dažkārt es nesaprotu, kam es esmu - visiem vai nevienam?

Jurita šodien mums novēlēja: ''Lai jums jauka diena un neizdariet pašnāvību!'' varbūt arī neizdarīsim, varbūt

ar mani mēdz notikt burvīgas lietas, bet nekad līdz galam. kas vispār ir gals?
un kad viņam jau uz ielas sveša meitene sāk jukt ar mani, man muļķīgā kārtā rodas tikai viens jautājums - vai tā meitene bija skaistāka par mani?

nogaliniet mani varbūt uzreiz?

mans pirmā janvāra rīts oficiāli bija plkst. pusčetros dienā, stāvot pilnīgā sniegā un mierā ieputinātā ielā, gaidot tramvaju. viss, ko atceros, ir nebeidzams sniegs nepazīstamā ielā, matos, manī un ļoti milzīgs, balts suns, sniega suns.
likās, ka viss tas ir speciāli.

cienīšu šo vietu laikam ne tikai par to, ka tā tik daudz nodarījusi pāri, kas licis aizrakties līdz dzīves un savas būtības dziļumiem, bet arī par to, ka ir tumšs, ir vakars, nevienas liekas skaņas, neviena lieka cilvēka, man nav bail pat vistumšākajā kaktā, es guļu sniegā, viena, skatoties zvaigznēs.

man patīk šie brīži vienai mājās. eju dušā, esmu kaila, ledus uz manas sejas, un vienīgās skaņas pa visu dzīvokli ir pulksteņu tikšķi.
zīlīšu kavalieris gan izplestām, zaļām acīm tup lodžijā uz palodzes un gaida putnus. nekas viņam šoreiz neizdosies. mamma zīlīšu barotavai aizlīmēja priekšā uz stikla baltas papīra lapas.

gulēt ir tiiiiiiiiiiiiik burvīgi..! BET.. kaut kad arī viss burvīgais beidzas. jo ir jāceļas un jādara lietas, patiesībā, tik daudz, ko darīt, ka izdarīšu maz :D
gribu gulēt vēēēēl ><
un vēl
un vēl
un vēl
labi, noskatīšos vismaz vienu sēriju Americas Next Top Model :D
šodien smieklīga diena
šodien arī saldumu par daudz
rīt arī skate skicēšanā, diez kuras ir tās manas neatvairāmās 20 skices, ko likt?

dienas jautājums ir - vai es esmu normāla?
atbilde - nē, tu neesi normāla
kāpēc? - vai tas ir normāli atstāt stundu vārīties ēdienu, aizmirst uz stundu, ka tev vārās ēdiens, pa to laiku viegli apgarotai savest kārtībā seju, izmazgāt zobus utt.? atbilde ir - nē
es nebaidos ne no kā, tikai no tā, ka kādu dienu uzspridzināšu šīs kojas