īsta empātija neeksistē
Mar. 12th, 2011 | 10:29 pm
From:: multisulinj
es gribēju dikti kaut ko šeit rakstīt. kad braucu mājās pirms vairāk kā divām stundām, vārdi paši nāca un plūda manī. tagad tie ir aiztecējuši prom, ietecējuši atpakaļ manos pazemes ūdeņos un atkal neizdibināmi
nesen atcerējos sarunu ar (*), ka esam tādas, kas ''pašas pārāk piš sev smadzenes''. oo jā. labas meitenes. bet sajūtas un domas, kas uzmācas un nomācas pāri kā neizkliedējama, bieza tumsa aukstā ziemas naktī, vecu egļu mežā ar jauktām pēdām - tās nevar kontrolēt. tās nāk un iet, kā vien iegribās. pēdējā laikā gan ir vairāk, kas liek pasmaidīt. zinu, ka esmu ''dīvaina'', bet nemāku izskaidrot savu pagātni. kāpēc man ir bijis tā un ir šitā, kāpēc kaut kas ir noticis, kaut kas noticis pārāk vēlu, kāpēc kaut kas vispār nav noticis. nesen par to visu aizdomājos un sapratu, ka nedaudz jau to var izskaidrot. tikai ar vienu noteikumu - to varu mēģināt izskaidrot tikai un vienīgi es. neviens neviens cits šajā pasaulē. un iemesli ir. bāli, izplūdušām kontūrām un sajauktiem burtiem, bet dažkārt tie nofokusējas pārāk asi, tā ka iegriež acīs
***
vakar šeit rakstīju kaut ko par ''vecām sejām, kas jāsatiek'' un ''apburtajiem apļiem''. tad nu vakar (piektdiena, piektdiena) īsi pirms pusnakts zvanīja kāda šāda seja, bet bez 15 min. 2 naktī zvanīja kāda vēl senāka seja ar jautājumu ''ko dari?''. bija prieks, lai gan uz darbu un tā, bet pofig, mani nosauca par pelīti un mīļi parunājās, un aicināja uz Tukumu, psc (tajā vietā atgriezties kaut kā nevelk bišķīt vēl, nono)
nesen atcerējos sarunu ar (*), ka esam tādas, kas ''pašas pārāk piš sev smadzenes''. oo jā. labas meitenes. bet sajūtas un domas, kas uzmācas un nomācas pāri kā neizkliedējama, bieza tumsa aukstā ziemas naktī, vecu egļu mežā ar jauktām pēdām - tās nevar kontrolēt. tās nāk un iet, kā vien iegribās. pēdējā laikā gan ir vairāk, kas liek pasmaidīt. zinu, ka esmu ''dīvaina'', bet nemāku izskaidrot savu pagātni. kāpēc man ir bijis tā un ir šitā, kāpēc kaut kas ir noticis, kaut kas noticis pārāk vēlu, kāpēc kaut kas vispār nav noticis. nesen par to visu aizdomājos un sapratu, ka nedaudz jau to var izskaidrot. tikai ar vienu noteikumu - to varu mēģināt izskaidrot tikai un vienīgi es. neviens neviens cits šajā pasaulē. un iemesli ir. bāli, izplūdušām kontūrām un sajauktiem burtiem, bet dažkārt tie nofokusējas pārāk asi, tā ka iegriež acīs
***
vakar šeit rakstīju kaut ko par ''vecām sejām, kas jāsatiek'' un ''apburtajiem apļiem''. tad nu vakar (piektdiena, piektdiena) īsi pirms pusnakts zvanīja kāda šāda seja, bet bez 15 min. 2 naktī zvanīja kāda vēl senāka seja ar jautājumu ''ko dari?''. bija prieks, lai gan uz darbu un tā, bet pofig, mani nosauca par pelīti un mīļi parunājās, un aicināja uz Tukumu, psc (tajā vietā atgriezties kaut kā nevelk bišķīt vēl, nono)