klik
« previous entry | next entry »
Feb. 7th, 2013 | 02:08 pm
pavasaris neatgriezeniski ir nonācis manā organismā pavisam nopietni. kā mazas, krāsainas ripiņas ar sīciņu grāvīti pa vidu. šorīt, ejot uz darbu, pat samazināju gaitu, ievelkot savā galvā maigi saulaino laiku un putnu sparīgās čivas. un tas nekas, ka temperatūra nedaudz par vēsu, saule vēl nedaudz par blāvu un tie dziedatāji zaros un pažobelēs tikai mazie spārnotie ziemotāji (un ka ejot paslīdeju un nokritu, bet piezemējos pati par sevi pasmejoies un bez sāpītes). bet rīts šodien tik gaišs atnāca, ka aumaļām vien prieks ieplūda pa visām maliņām.
par to, ka pavasaris ir klāt, ja ne meteroloģiski, tad manu sajūtu un izjūtu līmenī tik ļoti gan, liecina tas, ka beidzot jūtu atgriežamies enerģiju dzīslas un locekļos. es gribu iet, skriet, darīt, priecāties un arī beidzot pavisam noteikti satikt visus, kas ir un kas nav cilvēki. iepriekš tā nepavisam nebija. jau janvārī jutu, ka februāris būs sabiedrisks laiks. bet šķiet, ka ne tikai sabiedrisks un ka ne tikai februāris. ir klikšķis.
nemitīgi pieaug vēlme iemēģināt vietējās takas kāju izkustināšanā skrienot un svīstot (līdz ar siltāku laiku tas arī jārealizē) un doma par jaunu, skaistu sporta tērpu (bet ne jau lai ietu tusēt ar vietējiem urlām). arī tas, ka beidzot pieķēros tiem kafijas biezumiem, kas visu ziemu nostāvēja ledusskapī manai īpaši ''smaržīgajai'' maskai.
un šorīt sapratu - šis būs mans pirmais brīvais pavasaris. kad nav mokoši jāgatavojas vidusskolas eksāmeniem vai jāsēž ēnainajās kojās, lai dragātu skates darbus vai dienu un nakti censtos radīt lielisku vai vismaz kaut kādu bakalauru. un tas ir saaaaaaasodīti priecīgi, es pat nespēju pietiekami pienācīgi izpaust sajūsmu par šo reibinošo faktu. no stress, baby. tikai daba un es. un mēs.
''Mūsu nelaimes ir tā, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu gribēšana iesākas.'' /Rūdolfs Blaumanis/
par to, ka pavasaris ir klāt, ja ne meteroloģiski, tad manu sajūtu un izjūtu līmenī tik ļoti gan, liecina tas, ka beidzot jūtu atgriežamies enerģiju dzīslas un locekļos. es gribu iet, skriet, darīt, priecāties un arī beidzot pavisam noteikti satikt visus, kas ir un kas nav cilvēki. iepriekš tā nepavisam nebija. jau janvārī jutu, ka februāris būs sabiedrisks laiks. bet šķiet, ka ne tikai sabiedrisks un ka ne tikai februāris. ir klikšķis.
nemitīgi pieaug vēlme iemēģināt vietējās takas kāju izkustināšanā skrienot un svīstot (līdz ar siltāku laiku tas arī jārealizē) un doma par jaunu, skaistu sporta tērpu (bet ne jau lai ietu tusēt ar vietējiem urlām). arī tas, ka beidzot pieķēros tiem kafijas biezumiem, kas visu ziemu nostāvēja ledusskapī manai īpaši ''smaržīgajai'' maskai.
un šorīt sapratu - šis būs mans pirmais brīvais pavasaris. kad nav mokoši jāgatavojas vidusskolas eksāmeniem vai jāsēž ēnainajās kojās, lai dragātu skates darbus vai dienu un nakti censtos radīt lielisku vai vismaz kaut kādu bakalauru. un tas ir saaaaaaasodīti priecīgi, es pat nespēju pietiekami pienācīgi izpaust sajūsmu par šo reibinošo faktu. no stress, baby. tikai daba un es. un mēs.
''Mūsu nelaimes ir tā, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu gribēšana iesākas.'' /Rūdolfs Blaumanis/