multisulinj - Post a comment

Autobusā pie mana sēdekļa nostājies bija bomzis. Saprotams, es reaģēju kā lielākā daļa cilvēku, paliecot ceļus pretējā virzienā. Nē, gan jau lielākā daļa bēgtu prom uz citu braucamā galu ko kājas nes un ātrums pieļauj. Bet es paliku turpat. Laikam jau tādēļ, ka pārsteidzošā kārtā bomzis nesmirdēja (vai arī viegli pēc kaut kādiem siera cepumiem, vismaz tāda smaciņa mazmazlietiņ likās izplatāmies kaut kur salonā, bet grūti pateikt, vai vainīgs bija Bomža kungs). Tas noteikti nebija vienkārši nedaudz kaut kur savas šķēres un skuvekli nozaudējis opis, viņam acīs bija nu tā izteiksme... Bomzīga? Katrā ziņā grūti noraksturot, ko es ar to domāju. Viņš ļoti atgādināja to bomzi, ko es redzēju tajā pašā autobusā novembrī lasot grāmatu ''Тарзан''. Tikpat kā grāmata par viņu pašu, tikai džungļu vietā Rīga ar saviem mikrorajoniem un džungļu citi iemītnieki - zvēri - tie esam mēs, pārējie. Tātad iespējams, šodien es satiku gudrāko bomzi Rīgā. Tad es sapratu, ka viņi ir kā bezpajumtes kaķi, tikai domājošāki, jo smadzenes ir cilvēka. Tajā mirklī manā galvā ielavījās doma, kā būtu, ja kaķiem būtu mūsu pelēkās šūniņas - to, ka šī konkrētā noaugušā, mazliet šmulīgā personāža vietā pie manas sēdvietas nostājies lepni būtu Valdeķu ielas kaķis Valdiņš (jeb Тигр, kā viņu sauc kaķu tantes barotājas) un paklausīgi gaidītu, kad pienāks īstā pietura, lai izkāptu. Manās austiņā skanēja Billy Joel - An Innocent Man un kādā brīdī es sapratu, ka dziesmas rindiņa ''Some people just accept the world as it is'' ir par viņu - Ziepniekkalna Tarzānu.

Tas tā ātri un īsumā un ar pārāk daudz lietvārdu ''bomzis''.