multisulinj - Post a comment

esmu pārlaidusi garu, stindzinošu ziemu un pamodusies nākamajā gadalaikā, kad jumti vienmuļi muzicē, nemitīgi pakšķot, un sniega paliekas mokoši lokās ūdeņainajās ielās, grimdamas bruģa pirkstu starpās un asfalta atvērtajās porās. esmu izdzīta klusā, vientulīgā ielā un pasaule, cik vien tālu var saskatīt, ir izlaidusies pavisam pelēka. baložu pelēka, pelnu pelēka, bērzu pelēka, omīšu pelēka. arī migla nepalīdz - arī tā ir pelēka, un tā ir. lēnām dodos sev nezināmā virzienā, bez mērķa. simtgadu vecās mājeles gar šauro ielu ievilkušas plecus un uzmetušas kūkumus, koks tajās iepuvis, betons apdrupis. mani soļi ir vienīgie, kas ritmiski pārcērt ievelkošo klusumu. no kāda ieloča man pretī izklumburē tik kāda greiza večiņa koši zilā beretē ar vaukšķošu, plušķainu kavalieri pavadā. kājas pašas nes ķermeni uz priekšu. šķiet, tās pieskaņojušās rimtajiem pakšķiem. pa kreisi starp nogurušo nameļu korpusiem pazib dūmakaina, gausa upe. es eju, un šķiet, ka šī iela nebeigsies nekad. vai vismaz aizvedīs mani uz bezgalību.