multisulinj - Post a comment

sēžot autobusa sēdeklī un šķirstot grāmatas lapas, pamanu uz savas kreisās plaukstas virspuses brūnu pleķīti. tas izskatās kā iededzināts, bet vienlaikus pavisam mierīgs, laisks. vecuma plankums, nodomāju. pēdējā laikā tā arī jūtos - veca un iztukšota, laika pārgurdināta, tādēļ vecuma ķermeniskās materializējušās izpausmes mani vispār nepārsteidz. domas, sajūtas, visādi krikumi ieķeras un iestrēgst manī kā iršu dzeloņi elpceļos. esmu kā varoņi no Murakami grāmatas, kuriem ir tikai puse no ēnas. saule spožina sevi pār manu galvu, matiem, ķermeni, kāju pirkstiem, es lēni virzos no viena stūra līdz otram, tad atpakaļ, tad atkal atpakaļ, bet nejūtu tās siltumu, esmu neredzama.
tad atceros, ka tā ir rēta no vēnu katetras. atmiņas par to pārsteidz vairāk. pēc iekšējās laika izjūtas tas bija pirms gadiem astoņdesmit. tad man bija divdesmit seši. tātad esmu veca.