multisulinj - Post a comment

man pašai ar sevi ir interesanti. atrodoties jaunā situācijā, pēkšņi saprotu, ka esmu bijusi jau ļoti līdzīgā. un paliek nedaudz smieklīgi, bet pozitīvā veidā. viss, protams, tikai manas iztēles dēļ. pati neapzinoties, asinu savu ikdienu ar fantāzijas putekļiem, nemanot un pašiem nezinot, savās iekšējās intrigās iesaistot pavisam nevainīgus cilvēkus. protams, es nekad nevaru būt droša, kas notiek citu galvās u.tml., bet, ziniet, atnāk ''tā sajūta'', pēc kuras es it kā zinu 99%. pietiek ar vienu skatienu, vienu mīmikas grimasi, balss intonācijas izmaiņām par pustoni u.tml. bet, ļoti iespējams, tas ir tikai ananāss manā galvā. hihi. vispār jau nav smieklīgi, jo noteikti, no malas skatoties, kaut kādās situācijās es uzvedos un pasniedzu sevi dīvaini. protams, arī neapzinoties. sen iepriekšējā darbā man bija viena kolēģe vārdā Ruta. tieši tik, cik bezemocināls, neizteiksmīgs un bezgaršīgs vārds ir šis, tik arī neizteiksmīga bija viņa. vienmēr biju vēlējusies viņai līdzināties. jo tā noteikti ir daudz vieglāk (vismaz man tā šķiet). pat viņas balsī nekad nebija nolasāma neviena emocijas izpausme. vajadzētu latviešu leksikā ieviest vārdu, kas apzīmē bezemociju krāšņo gammu. tāda nav.